Tango ar ledājiem. Vai Latvijai būs sava polārā stacija Antarktikā? 2
Kurš gan negrib baltus Ziemassvētkus. Lai ir kā bērnībā, kad ejam uz mežu pēc egles, sniegs gurkst zem kājām un sals drusku iekniebj degunā. Zinātnieki pasmīkņā – sapnis izsapņots, mīlīši. Sniedziņu savai plastmasas skaistulei uzkaisiet no paciņas un dāvanai piedevās sarīmējiet pantu par globālo sasilšanu.
Lai kā griež ausīs “klimata pārmaiņas”, ar šo realitāti jārēķinās gan Arktikas ledājos, gan mūsu pašu Latvijā.
Vai tā cilvēka vaina?
Lai dejotu tango, jābūt diviem. Ar Okkjegidlu vairs nesanāks, viņa vairs nav, šovasar uzlika krustu. Mulajegidls un Eijabakajegidls – abi vēl turas, bet augumā krietni sagumuši.
Tie pēdējie divi ir ledāji, kurus pētnieks ģeologs Kristaps Lamsters kopā ar saviem kolēģiem izstaigājuši krustu šķērsu Islandes ekspedīcijās. Soli pa solim gluži kā dejā noteiktā rakstā, taču viņu tango partneri pamazām zaudē spēku, jo – kūst.
Zinātnieki to sauc par atkāpšanos, it kā skan saudzīgāk.
Kristaps stāsta, ka Eijabakajegidls gada laikā ir atkāpies par 200 metriem, tā virsma pie malas samazinājusies pat par 50, 70 metriem pēdējā dekādē, no ledus masas pazudusi apmēram puse. Tas ir liels ātrums, ar kādu no šīs pasaules atvadās vecais zēns Eijabaka.
Ja tā turpināsies, Islandē pēc diviem vai trīs simtiem gadu rēgosies milzum daudz krustu, jo visi jegidli, kā islandieši savā valodā sauc ledājus, būs prom.
Līdzīgs liktenis sagaida arī Norvēģiju. Ja nokusīs Grenlandes ledus vairogs, okeāna globālais līmenis pacelsies par septiņiem metriem, ja izzudīs Antarktikas ledus, tas pieaugs par 57 metriem – nekā citādi kā par grēku plūdiem nenosauksi.
Ar šiem skaitļiem tautu nevajagot baidīt, jo ledāji eksistē daudzus miljonus gadu, skaidrs, ka tie saruks, bet neviens nevar pateikt, cik daudz, pasmaida zinātnieks un piešauj mūsu kafijai pa karotei sausā piena pulvera.
Polārpētnieka ieradums. Vernadska polārbāzē, kur viņi apmetušies pagājušogad Antarktikas ekspedīcijas laikā, no šāda pulvera ticis pagatavots krējums. Tik tālu prom no civilizācijas ērtībām un labumiem varot dabūt iekšā arī vecākus “saldējumus”, ka tikai ēdiens.
Trampam taisnība?
“Mūsdienās vēl ir ļoti daudz nezināmo un neskaidrību – arī klimata pārmaiņu sakarā, nezinām būtiskus procesus, kuri ietekmē ledāju kušanu, –
nav skaidrības par atmosfēras un okeānu cirkulāciju un kā tā mijiedarbojas ar ledājiem,
tāpēc ik pa laikam parādās zinātniski raksti, ka ir kāds process, kurš līdz šim pilnībā nav novērtēts, un tā ietekme varētu būt lielāka, nekā sagaidām šobrīd,” tik nomierinoši skan Kristapa Lamstera vārdi.
Varbūt ASV prezidentam Donaldam Trampam taisnība, ka klimats var atgriezties “vecajās sliedēs” un cilvēks nemaz nav tik vainīgs? Pētnieks papurina galvu. Tā gan nebūšot, un arī citplanētiešus mūsu problēmās nevarēs saukt pie atbildības.
Cilvēka loma šobrīd esot diezgan skaidra,
jo no trīs kilometru bieza ledāja iegūti dati, kā mainījies atmosfēras sastāvs pēdējos 800 tūkstošus gadu.
“Tas skaidri parāda, ka mūsdienās ogļskābās gāzes (CO2) koncentrācijas atmosfērā pārsniegusi 400 ppm (daļiņas uz miljonu) – bezprecedenta gadījums. Nevar noliegt, ka tā ir cilvēka ietekme, ar kuru apdraudam paši sevi, jo daba pārmaiņām spēj pielāgoties, kā jau tas noticis daudzu miljonu gadu senā vēsturē.”
Ko gan mums nevar piesiet – tā ir ledāju kušana, kas notiek cikliski un galvenokārt atkarīga no trīs mainīgiem faktoriem, kuri arī ietekmē klimatu: Zemes orbīta, rotācijas ass slīpums un Zemes rotācijas ass periodiskas kustības (precesija).
Islande un Norvēģija jau piedzīvojušas “jegidlu” bērītes pirms 14 vai 15 tūkstošiem gadu, kad sāka atkāpties segledājs, kas klāja Skandināviju, Latviju un Lietuvu, taču pirms četriem līdz pieciem tūkstošiem gadu tie atkal sāka veidoties no jauna.
Tagad dzīvojam starpledus laikmetā.
Pēc dabas likumiem atkal būtu jānāk ledus laikmetam, kuram labvēlīgi apstākļi varētu iestāties pēc 30 – 50 tūkstošiem gadu.
Tā būtu vēl lielāka katastrofa nekā mūsdienu globālā klimata sasiltināšanās.
Arktika ievelk
Antarktika un Arktika ievelk cilvēku. Antarktikā, Ukrainas polārstacijā, kāds zinātnieks pavadījis jau kopumā astoņus gadus. Pēc katra pavadītā gada viņam viens jānodzīvo uz “lielās zemes”, citādi ledāji varot savākt uz neatgriešanos.
Tie nav joki, jo ledus klājums var slēpt arī nāvējoši dziļas plaisas, ko zinātnieki sauc par “bergšrund” (no vācu valodas). Šāda plaisa veidojas ledāja augstākajā daļā, tam slīdot prom no kalna nogāzes.
“Man gadījās ieslīdēt ar vienu kāju plaisā, atkritu atpakaļ un ieraudzīju, ka caurums, kurā biju trāpījis, tālāk kļūst arvien lielāks un lielāks. Tas bija neliels pārsteigums – iepriekš likās, ka ir kaut cik droši, bet tagad saproti, ka tā nav un jābūt vēl uzmanīgākam,” savu satikšanos ar “bergšrund” atceras pētnieks.
Ledāju lamatas kļūst neredzamas, kad uznāk sniegputenis.
Tomēr Kristapam un viņa pieredzējušākajiem kolēģiem Jānim Karušam un Mārim Krievānam baiļu slieksnis esot pietiekami augsts, lai atkal un atkal atgrieztos.
Latvijā un arī Baltijā viņi tādi ir vienīgie, tāpat citur pasaulē nav tik daudz zinātnieku, kas ledus gabala dēļ riskētu ar savu veselību un laiku. Lielākoties pētījumi notiek laboratorijās vai pie datoriem, izmantojot no satelīta iegūtu informāciju, kas rāda, kā kopumā mainās ledāju masa, taču tā nevar iegūt datus, kas notiek ar atsevišķiem ledājiem. Kāpēc kādam nupat jāliek krusts, bet otrs vēl dejo tango?
“Ja nezinām, kāpēc viens atšķiras no otra, nevaram izvilkt vidējo rādītāju un attiecināt to uz visiem. Iegūstot ļoti augstas izšķirtspējas datus par konkrētiem ledājiem, to virsmu, gultni, termālo struktūru, varam ļoti detalizēti izprast atsevišķus faktorus un procesus, kas ietekmē ledāju pārmaiņas,” Kristaps noformulē Latvijas polārpētnieku ieguldījumu, to tēlaini nosaucot par puzles gabaliņu, ko viņi pievieno pasaules zinātnieku veidotajai ledāju kartei.
Uz lielām sensācijām lai negaidot, ar tām neaizraujas,
taču varot gadīties pārsteigumi kā Antarktikā, kad atklājuši nelielu zemledāju ezeru. Zem Antarktikas ledus vairogiem zināmi vairāk nekā 400 šādi ezeri, kas ir unikālas, no apkārtējās vides pat miljoniem gadu nošķirtas ekosistēmas, kurās attīstījušies zinātniekiem līdz šim nezināmi mikroorganismi. Par savu atradumu latviešu pētnieki gatavo rakstu, nosaukums ezeram vēl nav izdomāts.
Latvijai – polārstaciju Antarktikā
Latvijas polārpētnieku komanda gatavojas atgriezties pie ledājiem, taču nu jau kā pētnieki, kas izvērtē arī polārstacijas uzturēšanu.
“Mēs vēlētos, lai Latvijai būtu sava polāro pētījumu stacija Antarktikā,” bez mazākās šaubu pieskaņas balsī saka Kristaps.
Iecerei nevajag miljonus, pietiks ar labi nosiltinātu paneļu māju,
kuru ar kuģi nogādātu līdz Antarktīdai un kā lego klucīšus uzbūvētu.
Jau noskatījuši vietu – neizpētītu salu grupu pie Antarktīdas pussalas, kas ir sasniedzama ar kruīza kuģi, lai nav jāizmanto dārgais ledlaužu pakalpojums. Latvijas valstij beidzot vajadzētu pievienoties Antarktikas līgumam, atzīstot, ka teritorija izmantojama tikai zinātnei.
Latvijas augstskolu un institūtu vadība sarunās izrādījusi atbalstu, apzināti zinātnieki, kas būtu gatavi piedalīties pētījumos. Nākamais solis – pārliecināt valdību un sabiedrību, ka Latvijai šāda stacija ir nepieciešama.
Tuvāko ekspedīciju pētnieki veltītu kādas sezonālās polārstacijas izpētei, pēc tam dotos meklēt konkrētu vietu, kur to būvēt, kam sekotu ēkas transportēšana un celtniecība.
“Tā būtu sezonas stacija pētniecības darbam diviem līdz trim mēnešiem gadā valsts apmaksātā programmā, jo polārpētījumu finansējumu nevar balstīt kā tagad – uz atsevišķiem projektiem un privātiem ziedojumiem*, kurus ne vienmēr izdodas piesaistīt,” viņš skaidro un piebilst, ka optimistiskas prognozes gadījumā piecos gados tai jātop gatavai.
“Turu īkšķus Kristapa plānam! Zinot mūsu polārpētnieku entuziasmu, neatlaidību un spēju realizēt trakās idejas, kuras daudzi sākotnēji uzskatīja tikai par sapņiem, taču tagad tās ir īstenojušās, man nav pamata domāt, ka neizdosies,” kolēģiem novēl Ingus Pērkons, šā gada ekspedīcijas dalībnieks no Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “Bior”.
No Svalbāras viņš atvedis 250 dažādu paraugu, lai izpētītu dažāda veida piesārņojumu, kas nonācis Arktikā.
Šaubu nav, civilizācijas sārņi nonākuši pat līdz tālajiem ledājiem,
pētnieku uzdevums rast atbildi uz jautājumiem – cik liels un kāds tieši tas ir? Rezultāti būšot zināmi nākamgad uz vasaras pusi.
Cilvēks kā varde katlā
Par klimata pārmaiņu “nezinīšiem” pētnieki nosmīn. “Kā zinātniekam man šķiet absurdi, ko saka klimata pārmaiņu noliedzēji, tostarp politiķi, jo pārmaiņas apstiprina gan skaitļi un fakti, gan arī mūsu laika apstākļi,” spriež Kristaps Lamsters.
Ingum Pērkonam nākot atmiņā salīdzinājums ar vardi ūdens katlā – ja ūdeni lēnām sāk vārīt, varde pat neaptver, ka tiek uzkarsēta, ja to uzreiz iemet karstumā, tūlīt saprot.
“Ar cilvēkiem ir līdzīgi – lai gan zinātnieki jau gadiem par to stāsta, jaunieši aktīvi iesaistās diskusijās, tik un tā viena daļa ikdienā noslēgusies savos betona “katliņos” un ne redz, ne jūt, kas apkārt notiek,” viņš paironizē.
Klimata pārmaiņu skeptiķiem Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesore Agrita Briede iesaka papētīt modeļu prognozes,
kāda izskatīsies nākotne, ņemot vērā tikai dabiskos faktorus, un kā tā mainās līdz ar cilvēku ietekmi.
“Ja skatāmies emisijas apjomus, kas atmosfērā nonākuši kopš industriālā laikmeta, tās ir milzu tonnas, daļai paliekot atmosfērā, daļai – okeāna nogulumos un augsnēs.”
Profesore uzskata, ka ļoti daudziem nemaz nav izdevīgi ticēt klimata pārmaiņām, jo nāksies ievērot ierobežojumus, lai samazinātu CO2 emisijas, ne velti Parīzes klimata līgumu, kuru savā prezidentūras laikā parakstīja Baraks Obama, tagad Tramps ignorē.
“Problēma ir tā, ka CO2 samazināšana, videi labvēlīgu jauno tehnoloģiju ieviešana prasīs milzu līdzekļus, bet nav jau citas izejas.”
Nupat izskanējušo Eiropas Komisijas plānu vides un klimata aizsardzībai – Eiropas Zaļo līgumu ar mērķi līdz 2050. gadam panākt Eiropas Savienībā oglekļa dioksīda emisijas neitralitāti – viņa vērtē kā nepieciešamību kādam sākt šo virzību ar savu paraugu. “Vienam ir jāsāk, jāiekustina, ja to nedarīs Eiropa, tad – kurš. Ne jau Amerika vai Āzija.”
Cilvēces vēstures mācībās, kas notiek ar civilizāciju, ja tā neņem vērā acīmredzamo, aicina ielūkoties LU Ģeogrāfijas nodaļas vadītājs asociētais profesors Raimonds Kasparinskis.
“Maiji bija ļoti labi astronomi un klimatologi, taču iznīka klimata pārmaiņu rezultātā. Tā vietā, lai liktu lietā savas zināšanas un meklētu jaunas teritorijas, viņi ticēja, ka augsnes auglību spēs atgūt ar upurēšanu, kas bija pilnīgas aplamības.” Līdzīgi noticis ar khmeru dinastiju.
Pat Romas impērija savā ziņā sabrukusi klimata ietekmē –
kad sācies sausuma periods, tā cīnījusies dažādās frontēs un nav bijusi gatava dabas apstākļiem, un arī Otrā pasaules kara iznākumu ietekmēja laika apstākļi – vācieši būtu aizgājuši līdz Kurskai, ja ne aukstā ziema.
R. Kasparinskis atgādina, ka
klimats un meteoroloģija ir viens no būtiskākajiem faktoriem
un politika šajā ziņā ir tikai pakļauta dabiskajiem procesiem, nevis otrādi.
Sākam jaunu dzīvi?
Prātīgākais, ko klimata pārmaiņu laikā vispirms var darīt katrs cilvēks, – pielāgoties, ar savu mājokli, izmantoto enerģiju, pārvietošanās veidu, pārtiku, atkritumu apsaimniekošanu, attieksmi pret dabas daudzveidību, saimniekošanu dārzā, mežā u.c.
Pasaules Dabas fonda (PDF) direktors Jānis Rozītis aicina izvērtēt arī izvēlēto banku – kāda ir jūsu finanšu institūcijas vides politika un kur tiek novirzīti līdzekļi?
R. Kasparinskis “jauno dzīvi” iesaka novērtēt ar vēsu prātu un neiekrist otrā galējībā. “Ne visi liksim saules baterijas un atteiksimies no malkas apkures.
Lai saražotu tādu bateriju, videi tiek nodarīts daudz lielāks posts nekā ar malkas krāsns kurināšanu.
Savukārt elektromobiļi mums ir vairāk vajadzīgi nevis klimata pārmaiņu, bet drīzāk gaisa piesārņojuma dēļ, jo paši cilvēki grib dzīvot tīrā vidē, nevis elpot slāpekļa oksīdus.”
Vides politikai jāmainās visā valstī, taču Latvija klimata pārmaiņu jomā ir kūtra, pozitīva virzība vairāk notiek, pateicoties starptautiskiem, globāliem procesiem, nevis lokālai izpratnei un pieprasījumam, atzīst J. Rozītis.
Sarunās ar uzņēmējiem esot vērojams, ka vairums tikai tagad sāk apsvērt sava biznesa pielāgošanu videi draudzīgākiem risinājumiem, bet valsts sektorā ārpus Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ar vidi saistītie pasākumi, pieņemtie lēmumi joprojām vērtējami vairāk kā lokāli.
“Ja skatīsimies tikai nacionāli, vienmēr atradīsies kāds, kas teiks, lai labāk to dara kaimiņš, es pagaidīšu, kad pārējie kaut ko uzsāks. Tā ir nepārtraukta saruna, un nekas vēl nav izdevies tikai tāpēc, ka viens skatās uz otru,” spriež PDF direktors.
Valsts politiku un uzņēmējdarbību vajadzētu “stumt uz priekšu” sabiedrībai.
“Kad cilvēkiem kļūst svarīgs kāds jautājums un viņi par to sāk “šūmēties”, diskutēt, sarosās arī politiķi un uzņēmēji, tāpēc arī klimata pārmaiņu jautājumā ļoti svarīga ir sabiedrības izpratne, uzvedība un pieprasījums.”
Uzziņa
Latvijas polārpētnieku ekspedīcijas 2014.–2019. gadā
2014. – Islandē
2015. – Islandē
2016. – Grenlandē
2017. – Islandē
2018. – Islandē un Antarktīdā
2019. – Svalbārā
* Pētījumi īstenoti K. Lamstera pētniecības pieteikuma Nr.1.1.1.2/VIAA/1/16/118 (ERAF projekts 1.1.1.2/16/I/001) un LU ĢZZF projekta “Dabas resursu ilgtspējīga izmantošana klimata pārmaiņu kontekstā” ietvaros. Ekspedīcijas līdzfinansē SIA “Ceļu būvniecības sabiedrība “Igate””.
