Tandēma spēks. Madonas veterinārārsti Lita un Kaspars Udrasi 0
Ja ir gan lieli, gan mazi mērķi un pietiek gribasspēka, lai tos sasniegtu, var daudz paveikt. Mazo mājdzīvnieku veterinārārsti Lita un Kaspars Udrasi veiksmīgi strādā savā privātpraksē Madonā. Sākot no nulles, viņi spējuši ne vien noturēties, bet arī paplašināties.
Ar norvēģiem vienā līmenī
Kad Lita un Kaspars uzsākuši studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē, 1. kursā esot bijuši 70 jaunie censoņi, taču izlaiduma dienā… vairs tikai astoņpadsmit. Daudzi, mācību praksēs saskaroties ar veterinārārsta ikdienas skarbumu, nebija gatavi uzņemties šādu atbildību, tāpēc pārtrauca studijas vai pārprofilējās. Pa ceļam atbira arī tie, kas cerēja uz ātriem panākumiem un labu nopeļņu (Lita un Kaspars studēja tolaik, kad valsts dzīvoja trekno gadu priekšnojautās). Taču abi jaunieši profesijas izvēlē un mērķa sasniegšanā izrādījās stabilāki nekā daudzi kursabiedri. Jau zinot, ka pēc augstskolas beigšanas mēģinās uzsākt savu veterinārārstu privātpraksi, kopš trešā kursa sāka pirkt darbam nepieciešamos instrumentus – skalpeļus, šļirces, gumijas cimdus un citu vajadzīgo. To darīja kopīgi tāpēc, ka studiju vidusposmā Lita un Kaspars bija ne vien kursa biedri, bet arī kļuva par pāri.
Pirms astoņiem gadiem, saņemot augstskolas diplomu, nolēmuši doties uz Norvēģiju pastrādāt. Kaspars, students būdams, tur jau bija pa vasarām piepelnījies, tāpēc pārzināja gan darbu specifiku (rožu pieskatīšanu siltumnīcās), gan bija pazīstams ar saimniekiem no fjordu un kalnu ieskautās nelielās Stavangeras.
– Darījām ar veterinārārsta profesiju absolūti nesaistītus darbus, taču deviņos mēnešos nopelnījām starta kapitālu, lai varētu spert pirmos soļus savas klīnikas izveidošanai Madonā, – stāsta Kaspars un piebilst, ka Norvēģijā esot izmantojuši iespēju arī pavērot, kā tur strādā viņu profesijas pārstāvji.
– Kaut gan aprīkojums redzētajā privātpraksē bija jaudīgāks nekā pie mums, taču galvenais, ka daudzu veterinārstu prasmju un zināšanu līmenis arī Latvijā nebūt nav zemāks. Tas man un Litai kļuva par papildu stimulu neatkāpties no domas par savu mazo mājdzīvnieku dziedinātavu.
Atskatoties uz ārvalstīs peļņā pavadīto laiku, Lita saka – esot varējuši turp arī nebraukt, bet sākt pakāpeniski darboties savā jomā un pamazām audzēt muskuļus. Tomēr apkārt valdošais noskaņojums, ka te nekas nenotiek un te neko nevar nopelnīt, esot guvis virsroku…
Sāk ar mazumiņu
Atgriezies Latvijā, veterinārārstu pāris meklējis telpas, kur uzsākt privātpraksi, taču nekustamo īpašumu cenu kāpums izrādījās tik straujš, ka ar Norvēģijā nopelnīto naudu nepietika, lai varētu kaut ko iegādāties, kur nu vēl aprīkot ar visu mājdzīvnieku klīnikai nepieciešamo. Taču Udrasi atraduši izeju – sākuši praktizēt Litas vecāku mājā, vienu istabu pielāgojot veterināro pakalpojumu sniegšanai.
– Norvēģijā nopelnītais mums kļuva par apgrozāmajiem līdzekļiem, tāpēc nevajadzēja ņemt bankā kredītu, lai nopirktu mājdzīvnieku profesionālo barību, dažādus aksesuārus, medikamentus, ko parasti tirgo veterinārstu privātpraksēs. Veikals mums ir būtisks atspaids, kur gūstam pusi no uzņēmuma ienākumiem. Turklāt tā ir iespēja mājdzīvnieku īpašniekiem piedāvāt pareizo barību suņiem un kaķiem, kas tiem nepieciešama pēc slimībām vai traumām.
Protams, ka Madonas novadā Udrasi nav vienīgie mazo mājdzīvnieku dakterētāji, tādēļ vajadzējis strādāt tā, lai suņu un kaķu saimnieki gribētu vērt tieši viņu privātprakses durvis.
– Degsmes un entuziasma mums netrūka. Arī laika ne, mūsu abi bērni vēl nebija dzimuši. Skrējām, rīts vai vakars, nakts vai diena, bieži vien pusdienas nepaēduši. Strādājām ne tikai privātpraksē, bet arī braucām pie savārgušajiem suņiem un kaķiem mājas vizītēs, – atklāj Lita un Kaspars, piemetinot, ka uzņēmumu nekur neesot reklamējuši, nostrādājis klusais telefons.
– Ja vienam izdari labu, viņš par to izstāsta kaimiņam, bet tas atkal padod ziņu tālāk.
Madona nav liela, taču novads gan. Pašaizliedzīgi strādājot, veterinārstu pārim izdevies piesaistīt klientus no plašas apkārtnes – no Madonas, Alūksnes un Piebalgas novadiem, no Gulbenes, Jēkabpils un pat Rīgas, jo daudzi mājas mīluļu saimnieki, braucot pie radiem vai apkopt dzimtas īpašumus, iegriežoties Udrasu veterinārstu privātpraksē. Lita un Kaspars ātrāk par statistikas apkopotājiem uzzina arī to, kāda ir iedzīvotāju migrācijas un cittautiešu ieceļošanas intensitāte. Nesen esot vajadzējis aktīvi čipot mājdzīvniekus, lai saimnieki tos varētu ņemt līdzi, dodoties ekonomiskās krīzes inspirētajā emigrācijā. Savukārt par pretējo procesu – dāņu, vāciešu, angļu un citu tautību pārstāvju ieplūšanu Latvijā viņi uzzinot, kad svešā mēlē runājošais ierodas ar savu suni vai kaķi pēc vetetinārārsta palīdzības.
– Madonas pusē ir ļoti skaista, nesagandēta daba, tāpēc ne viens vien izvēlas šeit apmesties uz dzīvi. Un bieži vien uzreiz iegādājas kādu mājdzīvnieku, jo Latvijā ir salīdzinoši lēta to uzturēšana, kā arī relatīvi zema samaksa par veterinārsta pakalpojumiem.
Pirms pieciem gadiem Udrasi varējuši atsperties lielākam lēcienam – iegādāties telpas jaunbūvē, lai paplašinātu savu privātpraksi. Ņēmuši kredītu. Drīz vien vajadzējis ņemt nākamo, lai nopirktu visas trīs ēkas sekcijas, jo kaimiņos grasījies iekārtoties apbedīšanas birojs. Veterinārā klīnika un zārku veikals – Udrasiem tas šķitis nesavienojams komplekts.
– Pašlaik jūtamies nostabilizējušies uzņēmējdarbībā, sevi apliecinājuši, tomēr apstāties negrasāmies. Plānojam paplašināt klīniku, lai būtu lielākas uzgaidāmās telpas, atsevišķas terapijas un ķirurģijas zāles, iegādāties sonogrāfu un vēl kaut ko no aprīkojuma. Taču vēlmes ir jāsamēro ar iespējām. Ja man dotu vaļa, es sapirktu visu, ko vajag vai ne, bet sieva mani piebremzē, lai nestrebju karstu. Tā noturamies līdzsvarā, – neslēpj Kaspars.
Pašalaik Udrasi enerģiski darbojas, lai Madonas novadā izveidotu arī dzīvnieku patversmi.
Saprotas no pusvārda
Terapija, kaķu un suņu zobu aprūpe, arī mājdzīvnieku kastrēšana esot Litas ziņā, jo ar smalkiem pirkstiem vieglāk izdarīt nepieciešamās manipulācijas dažus centimetrus garā iegriezumā. Savukārt vīrieša spēks noderot, kad jāveic smagākas operācijas – jāsaliek kopā salauztie kauli, jānovērš citas traumu sekas. Ja esot kāds komplicētāks gadījums, konsultējoties ar kolēģiem. Konkurences dēļ līdz šim neviens padomu neesot liedzis. Arī semināros uzzinot, kādi jauni medikamenti un ārstēšanas metodes ienākušas veterinārmedicīnā.
– Pārnākot mājās, turpinām domāt par darbu, analizēt operācijas, apspriest, kā vienu vai otru mājdzīvnieku būtu labāk ārstēt. Tas, ka nevaram atslēgties, paņem spēkus. Arī nenormētais darba laiks. Taču tāda ir veterinārārsta maizes garoza.
Bet kā ir abiem būt kopā gan darbā, gan mājās?
– Tas ir labi, jo saprotamies no pusvārda. Es neburkšķu uz vīru, kad viņš naktī ceļas, lai steigtos palīgā kādam slimam sunim vai kaķim, jo pati arī nevarētu pateikt nē. Mobilo tālruni nekad neizslēdzam, – saka Lita. Savukārt Kaspars, kurš kopš mācību gadiem Smiltenes tehnikumā pieradis būt līderis, atrod laiku ne vien darbam klīnikā, bet arī pilda deputāta pienākumus Madonas novada pašvaldībā, aktīvi iesaistījies studentu korporācijas “Ventonia” darbībā.
– Ja ir skaidra vīzija, mērķis un starta kapitāls, un neesi arī slinks, panākumiem ikvienā jomā, kur darbojies, agri vai vēlu ir jābūt.
