– Labi, bet kur tad jūs piedāvājat ņemt naudu? 8
– Atliek tikai viena iespēja – pašiem nopelnīt. Mums vairāk jāražo produkti ar augstu pievienoto vērtību. Piemēram, kokrūpniecība. Šobrīd lielākoties eksportē pusfabrikātus, nevis augstvērtīgus izstrādājumus. Vai tekstilrūpniecība, kur jau šobrīd tiek ražota augstvērtīga produkcija, taču tā iziet tirgū kā tā saucamais “white lable” – šī produkcija nonāk citā valstī, kur tai uzliek nelielu zīmīti un tirgo jau kā pazīstama zīmola produkciju par dārgu naudu. Tikai tas vairs nav Latvijas, bet citas valsts zīmols. Iznāk, ka mēs esam kā vergu zeme, jo tie, kas produktu ražojuši, saņem niecīgu daļu no ienākumiem. Problēma ir nevis tajā, ka mēs nespējam, bet tajā, ka neviens pasaulē nepazīst tādu “Made in Latvia” (“Ražots Latvijā”). Un, ja nepazīst, tad negrib pirkt. Būšu ļoti kritisks – Latvijā nav neviena pasaulē atpazīstama zīmola. Iemesli? Pirmkārt, zīmološana ir ļoti sarežģīta, latvieši to neprot un, šķiet, īpaši arī nevēlas apgūt. Vienkāršāk liekas dzīvot tāpat kā līdz šim, jo kaut kādi ienākumi jau ir, vēl pamanās paslēpt kādu nodoklīti, dzīvot var… Igauņiem arī nav īpaši daudz pazīstamu zīmolu, taču viņiem ir “Skype”. Patiesībā jau igauņu klātbūtne šajā projektā nebija liela, taču viņi to ir spējuši pasaulei pasniegt kā savu programmētāju sasniegumu. Tas bija viņu veiksmes stāsts un palīdzēja viņiem izvirzīt mērķi – Igaunija kā IT lielvalsts.
M. Antonevičs: – Jūsu teiktajā pagaidām var saklausīt pārmetumu latviešu neuzņēmībai, bet ko te var darīt politiķi un valdība?
– Palīdzēt attīstīt zīmolus. Tagad valsts par 240 miljoniem eiro gatavojas pirkt “Latvijas gāzes” akcijas. Šī nauda aizies prom no valsts, bet ieguvums būs mazākuma akcijas vienā uzņēmumā, kuru tāpat kā līdz šim turpinās kontrolēt Krievija. Tā vietā par 240 miljoniem varētu attīstīt divus trīs Eiropas līmeņa zīmolus. Es pieminēšu vēl vienu piemēru – “Actimel”. Ideja, ka skābpiena produktam varētu pievienot bifido baktērijas, radās Rīgas piena kombinātā, bet vēlāk to pārņēma “Danone” un radīja zīmolu “Actimel”, kuru tagad zina un lieto visa pasaule. Latvijai diemžēl nekāda labuma.
V. Krustiņš: – Bet vai tad valsts tā drīkst iejaukties uzņēmējdarbībā? Tūlīt dzirdēsiet pārmetumus, ka tas ir sociālisms…
– Mēs esam pret ultraliberālismu, ko mums 20 gadus mēģina iepotēt. Valstij ir jāiejaucas tur, kur tas nepieciešams, piemēram, zīmola attīstīšanā. Latvijā nav tāda uzņēmuma, kas to saviem spēkiem varētu izdarīt. To mehānismu jau var izdomāt – vai tas ir aizdevums, valsts investīcijas vai vēl kāds cits veids.
