Talsu “Apsīšos” ciemos gaida 149 krāšņi putni un zvēri 0
“Agrāk, kad strādāju kolhozā par biškopi, visi mani sauca par bišu Jāni. Tādu Grigali nemaz nezināja. Taču tagad par putnu Jāni gan neviens nedēvē,” teic Talsu novada Ķūļciema pagasta brīvdienu mājas “Apsīši” un mazo mājdzīvnieku dārza saimnieks Jānis Grigalis.
Savām mājām viņš devis vārdu “Bišjānīši”. Tāpat nosaukts arī veikals, kas ierīkots vienā mājas galā. Tajā saimnieko Jāņa sieva Sarma.
“Es sievai nemaisos pa kājām, ja augu dienu grozītos pa veikalu, tad noteikti būtu viņai jau apnicis. Tāpēc pa dienu esmu “Apsīšos” pie saviem putniem,” pastāsta Jānis.
Kad ekskursanti vaicājot, cik viņiem kopskaitā ir mājputnu, saimnieks droši atbild – 149. Ja kāds tam netic, viņš iesaka pārskaitīt – pushektāra platībā zem tīkliem mīt fazāni, vistas, cekulpīles, pāvi, zosis, dekoratīvie baloži… Savā vaļā ļepato dažādu šķirņu truši, skraidelē aitas un ganās poniji.
{gallery id=”1864″}
“Biju vēl pagastvecis, kad kopā ar Talsu tūrisma informācijas centru devos ekskursijā uz Mores mājdzīvnieku dārzu. Saimniekiem bija viens lieks pīļtēviņš, un es to paņēmu. Taču nedomāju, ka tā bija nejaušība. Septiņdesmit piektajā gadā man radās iespēja aizbraukt uz toreizējo demokrātisko Vāciju. Citi tur steidza iegādāties dažādas importa mantas, bet es nopirku grāmatu par vistām vācu valodā. Kad sāku audzēt dekoratīvos baložus, pēkšņi mājās atradu grāmatu “Mājas baloži”, tāpēc domāju, ka tie putni man ir ieprogrammēti,” uzskata Jānis.
Citi domā, ka “Apsīšu” saimnieks ir atēdies tītara un zoss cepešus, taču viņš sava dārza iemītniekus maltītēm neizmanto. Jānis nespēj nokaut ne trusi, ne vistu. Kad tāda nepieciešamība rodas, viņš aicina palīgā savu māsu, kurai esot vīra dūša.
Jāņa brīvdienu mājai ir sava vēsture. Te savulaik bijis Baltijas militāro spēku virspavēlniecības medību namiņš. Tāpēc arī Jānis verandā izveidojis PSRS laika priekšmetu kolekciju: padomijas laika pastkastītes, pasta somas, tālruņa aparātus, traukus, nozīmītes, pudeles. Bet kas tad viņa brīvdienu mājā iegriežas?
Jānis stāsta: “Tie ir ļaudis, kuriem nepieciešama naktsmītne, piemēram, makšķernieki, kas dodas pēc loma uz Engures ezeru. Iegriežas arī biologi, kurus darba gaitas atvedušas uz Engures dabas parku. Īpašas simpātijas jūtu pret velobraucējiem, viņiem dodu atlaidi, jo kādreiz pats aizrāvos ar riteņbraukšanu, apceļojot Latviju. Mums telpu ir gana, varam sarīkot arī plašākas svinības, kāzas ieskaitot. Apmeklētāji, kas nevēlas gulēt telpās, var pārnakšņot svaiga gaisa viesnīcā, kas būvēta no dēļiem un kurai priekšā tīkls, lai odi neuzmāktos. Gulēšana notiek uz svaigi pļautas zālītes.”
Viņš zina stāstīt, ka senos laikos Ķūļciemā patvērumu raduši buntavnieki, kas bēguši no muižām. Kad viņam jokojoties vaicā: vai tu arī esi no buntavniekiem? – Jānim jāatbild noliedzoši, jo viņš ir dzimis Sēlijā. Ekskursanti gan uzreiz nojaušot, ka viņš pēc izrunas nav kurzemnieks, lai gan šeit jau nodzīvoti četrdesmit trīs gadi. Ķūļciemā viņš ieradās 1970. gadā. Toreiz te bija kolhozs “Lāčplēsis”. Sākumā Jānis strādāja par biškopi, pēc tam divus gadus bija pagasta sekretārs.
“Tolaik katrā pagastā bija dzimtsarakstu nodaļa, un man kā sekretāram vajadzēja laulāt jaunos pārus, reģistrēt jaundzimušos,” klāsta Jānis. “Sākumā jau pirms oficiālajām ceremonijām jutu satraukumu, bet mierinājums bija tas, ka es vismaz vienu no pāra pazinu. Tuvojoties 1994. gada pašvaldību vēlēšanām, man ieteica veidot savu sarakstu un mani ievēlēja par priekšsēdētāju. Šajā amatā aizvadīju desmit gadus. Savu veikalu atvērām 1993. gadā. Patlaban pagastā tas ir vienīgais, tādēļ slodze kļuvusi lielāka. Diemžēl nākas pircējiem dot preci arī uz parāda. Kā nepalīdzēsi, ja cilvēkam vajadzīga maize.”
Dodamies pastaigā pa putnu dārzu, no kura atskan daudzbalsīgs dziedājums. Truši ar vistām labi sadzīvojot – zīda vistiņas lasot no trušu purniem odus. Pāva kungs visā daiļumā izrāda savu krāšņo asti, bet Jānis skaidro, ka putns ir nervozs, jo viņam vēl nav draudzenes. Aiz putnu dārza ganās trīs aitas un astoņi jēriņi. Uz šo saimi ir viens auns, vārdā Jezups.
Baloži ir Jāņa jaunākā aizraušanās, tos viņš audzēt sāka pirms pieciem gadiem, lai dažādotu putnu saimi. Viņš sevi dēvē par baložu turētāju, nevis audzētāju. Baložu mājā nekad nav klusuma. Papuči tā dūdo kā pavasarī varžu koris dīķī.
Jānis secina – ja cilvēks ir devies pensijā, viņam noteikti jāatrod kāda aizraujoša nodarbošanās, citādi var sakrist pats sev uz nerviem un arī apkārtējiem.
Raidījums par Talsu novada Ķūļciema pagasta “Bišjānīšu” mājas un brīvdienu mājas “Apsīši” saimniekiem Jāni un Sarmu Grigaļiem skanēs sestdien, 29. jūnijā, plkst. 16.04 Latvijas Radio 1 raidījumā “Viensētu stāsti”.
