Tālsaruna ar skatītāju. Ieva Rodiņa recenzē Ģertrūdes ielas teātra jaunāko iestudējumu “Krēsls” 0
Ieva Rodiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ģertrūdes ielas teātra jaunākais iestudējums “Krēsls” pieteikts kā “tālizrāde”, pandēmijas teātra leksikā ienesot jaunu un ļoti precīzu apzīmējumu. Radošā komanda izrādi radījusi, domājot gan par šībrīža izrādīšanas formātu – videotranslāciju tiešraidē no teātra –, gan potenciālo iespēju nākotnē iestudējumu spēlēt ar skatītājiem klātienē jeb vienā telpā ar aktieriem.
Šis dubultformāts izrādes vēstījumam gan sniedzis priekšrocības, ar operatora palīdzību ļaujot pievērst uzmanību detaļām, gan iezīmējis pašreizējos trūkumus.
Saziņas meklējumos
Viens no interesantākajiem izrādes aspektiem ir režisora Andreja Jarovoja izvēle tieši tagad iestudēt Aleksandra Čaka mazāk zināmo stāstu “Krēsls” (tā pirmpublikācija notikusi 1938. gadā krājumā “Aizslēgtās durvis”). Čaka uzburtā pasaule ir vienlaikus reāla un sirreāla – uz vientuļās salas esošā radiotelegrāfista Jura Gulēna iztēlē pamazām atdzīvojas priekšmeti, viņam iemācoties runāt to valodā.
Priekšmetu personifikācija, atdzīvojoties un kļūstot par pilntiesīgiem sižeta dalībniekiem, ir biežs Čaka daiļrades – ne tikai prozas, bet arī dzejas – motīvs, kas, pārvērsts teātra valodā, piedāvā plašu vielu iztēlei. Taču vēl saistošāka ir stāsta galvenā tēma – indivīda vientulība, kas, esot nošķirtam no apkārtējās pasaules, izmisīgi liek meklēt saziņu ar apkārtējo pasauli.
Savā ziņā visa mūsu šībrīža dzīve atbilst šim uztveres modelim, attālinātajos formātos meklējot iespēju satuvināties. Čaka darbā šī saziņa kļūst par galvenā varoņa psihes deformācijas atspulgu, kas finālā noved pie pašdestrukcijas, Jurim Gulēnam sarunā ar krēslu “uzzinot” par līgavas neuzticību.
Stāsta dramatiskais fināls, telegrāfistam tiekot notiesātam par līgavas slepkavību, izrādē ticis īsināts, galvenokārt pievēršoties improvizācijai par skaņu un priekšmetiskās valodas tēmu. Citiem vārdiem, literārais pirmavots kļuvis par atspēriena punktu ļoti brīvam radošajam procesam, kurā vienlīdz nozīmīgs ir visu izrādes komandas dalībnieku pienesums.
Skaņu pasaulē
Izrādes autori – režisors Andrejs Jarovojs, aktieri un līdzradītāji Sandija Dovgāne, Emīls Krūmiņš, Edgars Samītis, scenogrāfs Rūdolfs Bekičs, skaņas autori Normunds Balodis, Olivers Tarvids, gaismu māksliniece Dina Beināre un operators Valters Krūzkops – radījuši skatuves darbu, kas pamatā balstās neverbālos izteiksmes līdzekļos.
Gan izrādes sākuma, gan beigu daļā netiek izmantots runātais vārds, tā funkcijas ieņemot skaņu un vizuālajām zīmēm. Iedvesmojoties no Čaka stāsta, radīta bagātīga skaņu pasaule, kas niansēti iezīmē darbības vidi, atmosfēru, dažādas fiziskās darbības. Uz skatuves redzam Emīla Krūmiņa tēloto Juri Gulēnu, taču viņa veikto darbību skaņas avots apzināti atdalīts, tās radot mehāniski.
Aktieri Sandija Dovgāne un Edgars Samītis lielu izrādes daļu atrodas pie “skaņu pults”, ar dažādiem priekšmetiem – švammēm, metāliskām krūzēm, kurpi, tukšu makaronu paciņu u. tml. – radot skaņu partitūru. Process ir ilgs, un klātienē tā efekts būtu visaptverošāks nekā monotonajā videotranslācijā, kur izmantotajam paņēmienam ir tāda kā “atšķaidīta” iedarbība uz skatītāju.
Ne tikai skaņa
Spēles ar skaņām un to radītajām sensoriskajām sajūtām pēdējā laikā ir kļuvušas par biežu Latvijas teātra procesa daļu. Kā piemēru te var minēt kaut vai iepriekšējo Ģertrūdes ielas teātra projektu – režisores Lienas Šmukstes audio sajūtu izrādi “Jums ir apdegušas ausis”, kas fokusējas uz dzirdi kā galveno maņu sajūtu pārraidīšanai. “Krēsla” gadījumā fokuss ir duāls, jo izrādē vienlīdz būtisks ir arī vizuālais vēstījums.
Ilustratīvu pāreju no reālās uz sirreālo pasauli iezīmē Dinas Beināres gaismu partitūra, kurā sapņu/murgu ainās dabiskas krāsas apgaismojumu nomaina spilgti krāsu pamattoņi – sarkans, zaļš, violets.
Reālo vidi iezīmē Rūdolfa Bekiča detalizēti iekārtotā telpa, kas, priekšmetiem atdzīvojoties, piedzīvo dažādas transformācijas. Darbībā izmantoti dažādi vizuāli efekti, piemēram, uz pakaramā uzkārtas sieviešu kleitas materializācija par Zentu, krēsla “izsliešanās” uz pakaļkājām, apstaigājot istabu utt.
Pāreja uz tekstu
Jāpiekrīt kolēģu recenzijās jau paustajai atziņai, ka izrādes vidusdaļa, kurā notiek atgriešanās pie tekstā balstīta teātra, intensitātes ziņā atslābst. Aktieru Emīla Krūmiņa (Juris Gulēns) un Edgara Samīša (Kaplogs) saspēlē pirmizrādē bija jūtama teksta izspēle, sagaidot partnera galavārdu, bet runātā zemslāņi un jēdzieniskais pamats nebija pietiekami izstrādāti.
Savā ziņā rezonējoša funkcija iestudējumā dota Sandijas Dovgānes Zentai, aktrisei precīzi iemiesojot divus galējus tipāžus – vampsievieti galvenā varoņa sapņu ainās un maigu, sievišķīgu būtni reālajā laiktelpā. Aktrise demonstrē labu plastiku, jūtīgu partnerību un spēju zibenīgi pārslēgties no tehniskām darbībām uz emocionālu saspēli.
Teātris attālināti
Iestudējums skatītājiem sniedz iespēju pieredzēt teātri, fiziski neatrodoties uz vietas, taču vienlaikus saglabājot tik būtisko neparedzamības efektu. Iespējams, tieši šādā formā – vērojot videotranslācijas no teātra – tuvākajā nākotnē, vismaz līdz pandēmijas beigām, būs piedzīvojamas izrādes. Atkrītot loģistikas problēmām, teātris kļūst pieejamāks skatītājam, taču neizbēgami arī pazaudē kaut ko no “garšas” intensitātes.
