Tālmācība bērniem, tuvmocība vecākiem: attālinātās mācības – pārbaudījums visiem 6
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Lai samazinātu Covid-19 izplatīšanos, nu jau arī sākumskolas vecuma bērniem ir nācies pierast pie attālinātās mācīšanās, kad skolotāju un klasesbiedrus vari redzēt tikai datora ekrānā. Šis pagaidu risinājums nenāk par labu mācību kvalitātei, bet optimisti aicina nekrist izmisumā, jo neklātienes mācībām ir arī dažas priekšrocības, ko varētu izmantot arī pēc pandēmijas beigām.
Mūsdienās vairākums pirmo klašu skolēnu ar datoriem un informācijas tehnoloģijām prot apieties daudz labāk nekā viņu vecmāmiņas un vectētiņi, tādēļ tas, ka šobrīd mācību process notiek ar datoru starpniecību, vēl nav tā lielākā bēda.
Daudz nopietnākas problēmas varētu radīt ilgstošā izolācija, ja bērniem vēl ilgi nebūs iespējas klātienē apmeklēt skolu, tikties ar draugiem un iemīļotiem skolotājiem.
Bērni jūtas vientuļi
“Šobrīd es vairāk uztraucos par bērnu psihoemocionālo stāvokli, nevis to, cik labi viņi apgūst matemātiku vai latviešu valodu. Daudzi bērni jūtas vientuļi, jo vairs nav klātienes komunikācijas ar skolotājiem un klasesbiedriem,” secina Limbažu novada ģimnāzijas direktore Gunta Lāce.
“Skolas uzdevums ir ne tikai sniegt bērnam noteiktu zināšanu kopumu, bet arī iemācīt viņam sadzīvot ar citiem, komunicēt reālā vidē, ne tikai virtuālās saziņas pasaulē.”
Lāce norāda uz pandēmijas laika pētījumiem par pieaugušo cilvēku uzvedību, kas liecina: uzņēmumu darbinieki, kas pārorientējušies uz attālināto darbu, vairs nejūt ciešu saikni ar savu organizāciju. Pašlaik līdzīgas tendences parādās arī skolās.
Attālinātās mācības ir liels pārbaudījums ne tikai skolēniem un skolotājiem, bet arī bērnu vecākiem. Daudzi no viņiem tagad paši ir spiesti strādāt mājās, tad nu jācenšas apvienot savu darbu ar bērnu pieskatīšanu.
Agrāk liela daļa vecāku centās pēc iespējas samazināt laiku, ko bērns pavada pie datora vai citām viedierīcēm, bet pašlaik nākas noskatīties, kā bērni visu dienu ir iegrimuši tālmācības pasaulē. Sevišķi grūti klājas tiem vecākiem, parasti sievietēm, kas bērnus audzina vienatnē, bez tēva iesaistīšanās.
“Jaunās mācības attālināti jaunāko klašu skolēniem ir nenormāli diskriminējošas pret vientuļajiem vecākiem.
Skolas prasa, lai vecāks sēdētu pie bērna un kontrolētu viņu no 8 līdz 13, bet pa kuru laiku lai vientuļais vecāks dara to un pie reizes arī nopelna naudu bērnu pārtikai?
Šajos apstākļos sociālā nevienlīdzība ir diezgan graujoša. Un tas ir ļoti skumji,” pārdomās dalās “Twitter” lietotāja Irēna.
Vecāki ir noguruši
To, ka skolēnu vecākiem šobrīd nav viegli, atzīst arī Raunas vidusskolas direktors Edgars Plētiens. “Mēs redzam, ka bērnu vecāki ir ļoti noguruši no visa šī procesa, jo arī viņiem tas nozīmē lielāku slodzi, kas ir vēl papildu pienākums pie bērnu audzināšanas ikdienā. Gribu teikt lielu paldies visiem vecākiem par viņu ieguldījumu izglītības nodrošināšanā.”
Līdzīgu pateicību izsaka arī Mazsalacas vidusskolas direktore Zaiga Ivana: “Paldies vecākiem, ka viņi nemēģina izgāzt negatīvās emocijas uz skolotājiem, jo visi saprot, ka ne jau mēs esam vainojami par to, ka nākas darboties šādā režīmā.”
Izglītības nozares ekspertiem ir vairāki ieteikumi, kā vecākiem labāk pielāgoties bērnu tālmācības modelim. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka vecāku pienākums nav aizstāt skolotāju, jo mācību process joprojām ir skolotāja rokās. Vecāku uzdevums ir nodrošināt atbalstu, lai bērns varētu mācīties patstāvīgi.
Lai veicinātu bērnu vēlmi mācīties arī attālinātā vidē, vecākiem ieteikts neuzbāzīgi izrādīt interesi par mācību gaitu un regulāri apvaicāties, kā bērnam veicies un ko jaunu viņš ir iemācījies. Sākumskolas vecumā ir jāņem vērā bērnu attīstības posmu īpatnības, jo maziem bērniem ir grūti ilgstoši saglabāt uzmanību un koncentrēties uz datorā redzamo, tādēļ starp mācību stundām nepieciešamas garākas pauzes un iespēja pievērsties citām nodarbēm.
Skolotājs nav “runājošā galva”
“Sākumskolas skolēni attālinātā mācību procesā var apgūt ne vairāk kā 40–50% no mācību vielas,” norāda Raunas vidusskolas direktors Plētiens. “Paredzu, ka nākamajā mācību gadā skolotājiem nāksies aizpildīt robus, kas palikuši skolēnu zināšanās.
Skolotājam jāprot izvērtēt, kas apmācību procesā ir būtiskākais, ko skolēnam noteikti vajadzētu iemācīties, bet mazāk svarīgu zināšanu apguve var arī nedaudz pagaidīt.”
Vecumnieku vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ingrīda Segliņa spriež, ka arī skolotāji aizvadītā gada laikā apguvuši daudz jaunu iemaņu, kā labāk strādāt attālinātā režīmā. “Pagājušogad, kad pirmoreiz sākās attālinātā mācīšanās, bija diezgan liels izbīlis un šoks, jo neviens īsti nezināja, kā darboties tālāk. Tagad esam daudz labāk sagatavoti, ir izveidota stabila sistēma, kas palīdz tikt galā ar visiem darbiem. Esam pielāgojušies situācijai,” secina Segliņa.
“Neviens skolotājs negrib būt tikai “runājošā galva”, ko skolēns redz ekrānā, tādēļ ļoti cenšamies atrast jaunus rīkus, lai mācību darbu padarītu interesantāku.”
Viņa nenoliedz, ka tagadējam mācību veidam ir arī vairāki trūkumi, piemēram, skolotājiem ir daudz grūtāk pārliecināties, vai skolēns tiešām ir sapratis mācību vielu, jo nav kontaktu klātienē un katrs paliek savā burbulī.
Skolotāju veikumu šajā sarežģītajā laikā atzinīgi vērtē divu bērnu mamma Laura Grēviņa: “Attālinātās mācības iedevušas pārliecību, ka bērnam ir tiešām superīgi skolotāji, kas savstarpēji sadarbojas un uzdod jēgpilnus, interesantus uzdevumus, kas daudzos priekšmetos ir saistīti viens ar otru.”
Limbažu novada ģimnāzijas direktore Lāce vēsta, ka bērnu spējas pielāgoties attālinātam mācību režīmam ir ļoti dažādas. “Bērniem, kas ikdienā pratuši tikt galā ar skolas lietām, arī tagad veicas samērā labi, cik nu tas ir iespējams šajos apstākļos.
Grūtāk ir tiem bērniem, kam jau pirms pandēmijas bija mācīšanās traucējumi un jāpiedalās speciālās izglītības programmās, jo viņi gluži vienkārši nav spējīgi kvalitatīvi mācīties attālinātā režīmā. Bērnus, kam ir sevišķi lielas grūtības, mēs turpinām apmācīt pa vienam klātienē, protams, ievērojot visus drošības noteikumus.”
Sociālā nevienlīdzība
Būtiska problēma ir arī piemērota tehniskā nodrošinājuma trūkums, jo skolēniem un skolotājiem, lai strādātu attālināti, ir nepieciešams dators un kvalitatīvs interneta pieslēgums. Latvijas Pašvaldību savienības dati liecina, ka 1. līdz 6. klašu skolēniem trūkst vairāk nekā 28 000 datoru, arī daudziem pedagogiem mājās vēl nav vajadzīgās tehnikas.
Izglītības un zinātnes ministrija, kā arī pašvaldības cenšas risināt šo problēmu, bet tas nenotiek tik ātri, cik gribētos. Sociālā nevienlīdzība, kas daudziem bērniem liek mācīties nepiemērotos apstākļos, gan nav tikai Latvijas problēma, ar to ir saskārušās arī krietni turīgākas valstis, piemēram, BBC ziņo, ka Lielbritānijā vairāk nekā miljonam bērnu mājās nav pieejams dators.
Pēdējā laikā arvien biežāk izskan bažas, ka Covid-19 pandēmijas un attālinātās mācīšanās dēļ daudzu skolēnu zināšanās paliks robi, ko pēc tam būs ļoti grūti aizlāpīt.
Edgars Plētiens nav tik pesimistiski noskaņots. “Jā, šobrīd netrūkst apgalvojumu, ka tagadējā skolēnu paaudze, kas mācās attālināti, būs mazāk izglītota. Manuprāt, šādas runas ir krietni pārspīlētas, jo visus sarežģījumus ir iespējams risināt.”
Izglītības speciālisti norāda, ka tagadējai situācijai ir arī dažas priekšrocības: bērniem ir iespēja kļūt patstāvīgākiem, lietderīgāk izmantot moderno tehnoloģiju risinājumus, jo izrādās, ka datoru var izmantot ne tikai spēlītēm, bet arī mācību darbā.
“Mana trešklasniece kopš pirmdienas mācās attālināti. Vecāki, visi kā viens, norādīja, ka bērni apguvuši tiešsaistes opcijas, priecīgi, ka var viens otru redzēt un sarunāties, klausīties skolotāju. Arī mana meita šajās četrās dienās kļuvusi patstāvīgāka un lepna, ka ātri apguvusi IT vidi: “Mammu, netraucē, man stundas” un “tas ir pilnīgi citādi nekā pavasarī, kad sēdējām blakus un risinājām uzdevumus no grāmatas”,” raksta Saeimas deputāte Linda Medne (JKP).
Būs jāpierod pie skolas
Daudzi līdzšinējās izglītības sistēmas kritiķi patiesībā priecājas par izmaiņām, ko mācību procesā ienesusi pandēmija, jo viņiem šķiet, ka tradicionālā skola ar mācībām klātienē ir XIX gadsimta skolēnu apmācības modelis, bet gaišā nākotne saistās tieši ar attālināto apmācību.
Raunas vidusskolas direktors Plētiens uzskata, ka tas ir pārāk radikāls viedoklis, taču atsevišķas attālināto mācību iezīmes būtu vērts saglabāt arī pēc pandēmijas beigām.
“Piemēram, skolēniem varētu piedāvāt iespēju vienu dienu nedēļā mācīties attālināti no mājām. Tas nebūtu nekas jauns, jo mums jau agrāk bija projektu nedēļas, kad bērniem bija dots uzdevums darboties patstāvīgi,” norāda Plētiens.
“Ar attālināto apmācību varētu risināt skolotāju deficīta problēmu reģionos. Ja skolai trūkst krievu valodas vai fizikas skolotāja, tā varētu aicināt palīgā kolēģus no citām skolām, kas mācības vadītu attālināti.”
Vecumnieku vidusskolas skolotāja Segliņa atzīst, ka pēc pandēmijas beigām skolēniem un skolotājiem atkal būs jāpierod pie mācībām klātienē.
“Skolā strādāju jau 30 gadus, un vienu lietu esmu sapratusi: skolotājam nepārtraukti ir jāmācās un jāpilnveidojas. Un pēdējā gada laikā esmu iemācījusies ļoti daudz.”
