Tālbraucēji kust un riskē. Kā ar krīzi cīnās kravu pārvadātāji 1
Komerckravu pārvadājumi pagaidām ir vienīgais civilās jomas izņēmums, uz kuru neattiecina stingros ierobežojumus ES valstu autoceļos saistībā ar “Covid-19” vīrusa pandēmiju. Šī nozare šobrīd cilvēkiem Eiropā ir arī vienīgā cerība, ka kaut vai elementāro vajadzību preču piegāde neapstāsies un arī ekonomikā vismaz kaut kas turpina darboties pēc vecās kārtības.
“Kreiss” Eiropā darbu turpina
Latvijā un Baltijā viens no lielākajiem autokravu pārvadātājiem ir SIA “Kreiss”. Uzņēmumam pieder vairāk nekā 1300 vismodernāko kravas automašīnu, no kurām vismaz 1000 pastāvīgi strādā ES valstīs, ilgu laiku neiegriežoties Latvijā. “Kreiss” nodarbina apmēram 2500 darbinieku.
“Kreisa” līdzīpašnieks, valdes priekšsēdētājs Andrejs Kuzņecovs: “Pie mums strādā daudz Ukrainas un Baltkrievijas šoferu. Viņiem bija tāds grafiks – mēnesi strādā Eiropā, tad brauc uz Latviju un tālāk brauc vai lido uz māju divas trīs nedēļas.
Tagad praktiski viss mainās. Uz māju ārpus Latvijas šoferi netiek. Mūsu piedāvājums autovadītājiem tagad ir tāds – 45 stundas lai uzturas mājās vai viesnīcā un tad dodas atkal reisā. Daudzi tagad arī paliek Eiropā uz “otro maiņu”.
Atteikumu braukt uz Eiropu šoferu vidū nav. Gluži otrādi – arī vietējo šoferu vidū arvien vairāk ir gadījumu, kad prasa atkal doties reisā, jo mājās bail aplipināt sievu un bērnus. Ir arī tā, ka sievas vīrus pēc reisa mājās nemaz negaida.
Uz robežām sastrēgumi, protams, ir, bet visumā tur, kur strādā mūsu mašīnas, kustība notiek un darbs turpinās. Ar Latvijas valdību mēģinām runāt, kā risināt šoferu nogādāšanu uz darba vietām, jo līdz šim tas notika ar mikroautobusiem. Tagad tas ir aizliegts, bet dzīt lielās mašīnas šurpu turpu nebūtu pareizi.
Darbs mums Eiropā ir, jo diezgan daudz noslēgti līgumi par pārtikas pārvadāšanu.
Esmu dzirdējis, ka, piemēram, “Michelin” un citas ar autoindustriju saistītas rūpnīcas ir slēgtas, taču mūsu darbu un pasūtījumus tas ietekmē maz. Ar pārtikas pārvadījumiem pagaidām viss ir kārtībā.”
Bez panikas un problēmu risinājumiem
Autopārvadātāju asociācija “Latvijas auto” otrdien un trešdien darbojās kā frontes štābā: sazinājās ar šoferiem un uzņēmumu vadītājiem par aktuālo informāciju uz robežām, informēja Latvijas valdību par nozares problēmām un mēģināja rast risinājumus.
“Daudzi šoferi tagad nemaz nevar braukt, jo, atbraucot no ārzemēm, ir 14 dienu karantīnas pienākums! Kā šī problēma risināma – pagaidām nezinām. Šoferu šī iemesla dēļ ar katru dienu kļūst mazāk. Tiem, kuri brauc, uz robežām rindas ir milzīgas. No Lietuvas uz Poliju rinda 50–60 km. No Vācijas puses uz Poliju – tas pats,” otrdien sūkstījās valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Poceluiko.
“Iekšzemes pārvadājumus pagaidām nekas neapdraud, tie strādā. Starp Lietuvu un Latviju arī viss vēl notiek,” viņš piebilda.
Vakar viņš jau bija spiests konstatēt, ka stāvēšanas laiks uz robežām palielinās, rindas aug. “Iebraukšanai Polijā rinda sākas jau pirms Mariupoles, tas nozīmē apmēram 60 km. Virzienā no Eiropas svārstās ap 50 km. Slovēnija ir ciet vispār. Mums bija ierasti maršruti no Itālijas puses, tagad ceļš atliek tikai caur Austriju. Kazahstāna noteikusi karantīnu 11 dienas visām fūrēm, kas brauc no Eiropas.
Sekas autotransporta uzņēmumiem var būt tādas, ka mēs pazaudēsim visus klientus.
Ārkārtas situācija? Bet uzņēmumiem ir konkrēti līgumi, kuros paredzēti termiņi un kvalitāte. Atvērtajā autopārvadājumu tirgū ir ļoti liela konkurence.
Klientiem pakalpojumu vajag visātrāko, kvalitatīvāko un lētāko par visiem. Tad darbs ir. Ja kaut ko neizpildi – pasūtījumu nav. Kaut ārkārtas situācija, mūsu nozare nav apturēta. Līdz ar to mēs nevaram pat pretendēt uz kaut kādu krīzes atbalstu vai kompensācijām,” tā Aleksandrs Poceluiko vakar.
Iebrauc kā filmā pēc atomkara
Kravas pārvadājumu uzņēmuma “ADA Group” tālbraucējs šoferis ar 19 gadu pieredzi, saldenieks Oļegs Salmins savā ilgajā šofera karjerā šādus apstākļus vēl nebija piedzīvojis: “Sajūtas ir ļoti, ļoti dīvainas.
Kad beidzot tiku uz Polijas ceļiem, iebraucu kā filmā pēc atombumbas sprādziena –
nevienas vieglās mašīnas, kust tikai fūres, kas arī bija divreiz mazāk nekā parasti.”
Ar šoferi runāju vakar, kad viņš jau tuvojās Varšavai – tur transporta kustība esot kļuvusi blīvāka, parādījušās arī pasažieru automašīnas.
“No Bolderājas vedu finiera kravu uz Vāciju. Pirmdien deviņos vakarā piebraucu pie Polijas robežas, tagad (trešdien ap pusdienlaiku) esmu kādus 30 km no Varšavas. Kafejnīcās paēst nevar – visur dod līdzi, un vismaz tas ir labi. Citu valstu mikriņus un vieglos vispār te laiž tikai ar konvojiem, nekur arī neapkalpo. Pret tālbraucējiem tādas attieksmes nav,” stāstīja šoferis.
“No Bolderājas izbraucu pirmdien, kad ārkārtas stāvoklis jau bija izsludināts. Nebraukt? Jāstrādā tomēr ir – gribi vai negribi, rēķinus neviens taču neatceļ. Mēs jau arī neesam nozare, kuru valdība solījusi atbalstīt. Pārtikas krājumi ir līdzi, arī medicīna – kā parasti antibiotikas, kaut kas pret gripu. Nezinām taču, ko pret jauno vīrusu lietot. Ceru, ka Vācijā kādā veikalā tomēr ieiet varēs.
Vispār mēs jau esam raduši mašīnās dzīvot. Vajag tikai tualetes.
Lietuvieši pirms poļu robežas pārvietojamās jau bija salikuši, jo tur diennakti vajadzēja stāvēt.
Virzienā uz māju pusi nekādu rindu vairs it kā neredzēju. Kontrole leišu pusē ir, taču saprātīga. Šoferi vispār jau sen zina, ka Polijā vienmēr jābūt gatavam visādiem pārspīlējumiem.
Kad esam uz trases, 9 stundas braucam, 9–11 guļam. Kad stāvēju rindā pie Polijas robežas, sanāca, ka to diennakti negulēju vispār. Nav jau kur – lēna virzība ik pa laikam notiek. Pa nakti gulēt neļāva policija, braukājot ar sirēnām.
Pa dienu – šoferi paši viens otru cēla augšā. Ja nakti neguli, pa dienu tāpat tajā nīkšanā piemiedz.
Tagad rādās, ka rindas uz Vāciju it kā nav, ziepes būs atpakaļceļā. Tagad tur stāv 55 km. Bija paredzēts, ka trešdien pēcpusdienā jāizkraujas.
Tagad varbūt tas būs tikai piektdien no rīta, kad jau vajadzēja būt atpakaļ Latvijā. Parasti kravas atpakaļceļam ir, taču nav nekas zināms, kā būs tagad. Kas ar tām 14 dienām, kad būšu atpakaļ, īsti neko nezinu. Ne agrāk par nākamās nedēļas vidu tas varētu būt, tad, cerams, būs arī lielāka skaidrība.”
Oļegs dzīvo Saldū. Meita esot jau liela, savā dzīvē. “Nesaprotu, kā tagad ar sievu – mums ir tikai dzīvoklis. Arī garāžas man nav. Labi, ar sievu varam palikt katrs savā istabā, bet labierīcības tik un tā vienas. Kāda tur pašizolēšanās? Nesaprotu, kā to reāli vispār var izdarīt.”
