Rīgas Olimpiskajā sporta centrā vakar svinīgi atvēra grāmatu “Mana mamma – Dieva lutekle”, kurā uzzinām daudz līdz šim nezināma par latviešu pirmo olimpisko čempioni Inesi Jaunzemi.


Lasītākie

DHL lidmašīnas avārija Viļņā: traģisks negadījums vai Krievijas sabotāža? Publicēta pilotu un lidojuma kontrolieru saruna pirms traģēdijas… 152

Kokteilis

VIDEO. “Spļāviens latviešu dvēselēs!” Cilvēkus pamatīgi satracina “Spēlmaņu nakts” priekšnesums

7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā

Lasīt citas ziņas

Apgāda “Zvaigzne ABC” izdotais bagātīgi ilustrētais sējums ir biogrāfisks stāsts par izcilo šķēpmetēju un ārsti, kura jau divus gadus mīt viņsaulē. Taču Ineses neparasti pievilcīgā personība pielīdzināma debesu tālumā apdzisušai zvaigznei, kuras gaisma jo­projām nepārstāj nākt pie mums. Grāmatas atvēršanas svētkos to atzina visi, kam dzīvē bijusi kāda darīšana ar Inesi. Kinorežisors Jānis Streičs: “Esam sarunājušies tikai vienu reizi, taču man šķita, ka pazīstamies jau no sākta gala.” Operas svētku Siguldā rīkotājs Dainis Kalns: “Divpadsmit gadu vecumā apbrīnojot Ineses olimpisko uzvaru Melburnā, pat iedomāties nevarēju, ka reiz viņa mani skolos traumatoloģijā.” Abi sirmie kungi pārliecināti, ka šī grāmata par Inesi Jaunzemi būtu izlasāma katram latvietim.

Grāmatas autore ir Vita Jaunzeme – Ineses jaunākā meita. Pati gan no autorības atsakās, jo esot vien ilgi un vaļsirdīgi runājusies ar mammu, lasījusi viņas piezīmes un uzzināto tikai salikusi kopā. “Jo vairāk tika pētīts un uzrakstīts, jo mazāk skaidrības radās,” stāsta Vita Jaunzeme. “Grāmata tapa ļoti smagā brīdī, kad Inesei tika konstatēts vēzis pavisam ielaistā stadijā. Tas bija grūts laiks visai ģimenei, īpaši tiem, kuri tajā brīdī bija viņai līdzās. Rakstīšana kā terapija, kā dziedniecisks seanss, kas palīdzētu meklēt pieļautās kļūdas, tās izceļot gaismā un, iespējams, tādējādi dziedinoties, – tāda bija sākotnējā iecere. Tie bija bezgalīgi dialogi ar mammu, kuru laikā viņa manās acīs iemantoja kādu līdz šim neapjaustu atklāsmi – viņa, mana mamma, ir īpaša. Un iemesls tam – viņas spēja pēc sitieniem un pazemojumiem celties un ar taisnu muguru un smaidu sejā iet tālāk. Viņas stāja bija ne tikai muskuļu trenētība. Inese pa īstam turēja vertikāli, jo grūtāk bija, jo vairāk turēja. Beigās tas kļuva par patiesa garīguma paraugdemonstrējumu, īpaši man.”