Mīts par vecumu 9
Taču visproblemātiskākā situācija teātrī rodas tad, ja dažādu apstākļu dēļ ir aktieri, kuri nav bijuši noslogoti vairākus gadus. (Aizkulisēs runā, ka tieši tas bijis iemesls Esmeraldas Ermales pāriešanai Dailes teātra ārštatā. – V. K.). Ojārs Rubenis uzsver, ka ilgstošai nenoslogotībai Nacionālajā teātrī nav nekāda sakara ar aktiera vecumu: “Kāpēc man, piemēram, būtu jāatsakās no Ulda Dumpja vai Ģirta Jakovļeva, ja šie aktieri vajadzīgi gan kā teātra stabilitātes garants, gan kā zvaigznes, viņu ieguldījums teātra vēsturē ir milzīgs, un viņi vēl joprojām vajadzīgi skatuvei. Bet ir daži vidējās paaudzes aktieri, kuriem līdz pensijai ir piecpadsmit un vairāk gadu, tomēr noslodze ir minimāla. Un man viņi jāpatur teātrī, jo līguma pārtraukšanu neparedz darba likumdošana.” Teātra vadība esot ķīlnieka lomā. No vienas puses, konkrētais cilvēks teātrī jau gadiem nav vajadzīgs, varbūt viņam būtu jādomā pat par citu profesiju, bet viņam ir garantēta vieta teātrī un, pēc likuma, neko nevar mainīt. Tā ir pati būtiskākā problēma un arī kapitālismam pretdabiska situācija – uzsver Ojārs Rubenis. Nevar pieņemt jaunus aktierus, jo vietu aizņem mazāk talantīgi vai nepieprasīti. Nevar reāli atjaunot trupu. To var izdarīt, tikai atlaižot no darba pensijas vecuma aktierus. Bet kāpēc to darīt, ja, piemēram, Lolita Cauka, būdama pensijā, joprojām ir viena no vispieprasītākajiem aktieriem attiecīgajā vecuma grupā?
Runājot par aktieru likteni, atkal jāsecina šķietami vispārzināmais, ka diemžēl dzīvē un mākslā ir dažādas talantu gradācijas. Un ar to nākas samierināties.
