“Vai tad citu aktieru nav?” Teātru direktori atklāj darba aizkulises 9
Starptautiskās Teātra dienas kontekstā martu savā ziņā var uzlūkot par teātra mēnesi. Latvijas Teātra darbinieku savienība tradicionāli pasniegs balvas labākajiem spēlmaņiem, bet ir arī lietas, kas gadiem rada vienus un tos pašus jautājumus: vai nepieciešams līdzsvarot aktieru noslodzi, lai vieni “nepārdegtu”, bet otriem būtu iespēja sevi apliecināt? Kā rīkoties situācijā, kad režisori regulāri izvēlas savus ieredzētākos aktierus, ansambļu līderus, jo viņu parādīšanās uz skatuves vien jau ir daļa no izrādes panākumiem, bet skatītājam vienā brīdī var rasties jautājums – vai tad citu aktieru nav, ka spēlē vieni un tie paši? Un cik adekvāts ieguldītajam darbam ir aktieru atalgojums? “KZ” lasītāji, no kuriem daudzi ir arī teātra skatītāji, bieži tā arī vaicā – ko lietas labā dara teātru direktori?
Saņem algas pielikumu
Valsts dotētajos teātros ar šā gada martu aktieru alga ir palielināta par 80 eiro, līdz ar to vidējā aktieru alga mēnesī ir 880 eiro (pirms nodokļu nomaksas), kas ir par pārdesmit eiro vairāk nekā vidējā alga valstī. (Jāpiebilst, ka šāds pats algu palielinājums notika arī pērn.) Pats par sevi saprotams, savos maciņos aktieri to izjutīs aprīlī. Te gan ir divi izņēmumi. Šis palielinājums neattiecas uz Jauno Rīgas teātri, kur aktieru alga jau līdz šim bija ievērojami lielāka nekā citos teātros, un diemžēl ar aktieru algu pieaugumu nav aplaimots arī Liepājas teātris. “Kaut arī esmu Latvijas teātru padomē Kultūras ministrijā, par šo algu pieaugumu uzzināju, tikai sēžot zālē “Spēlmaņu nakts” ceremonijā pērn novembrī, kad kultūras ministre Dace Melbārde teātriem iepriecinošo ziņu pavēstīja no Dailes teātra skatuves,” sarūgtinājumu neslēpj Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins. “Šī atrašanās it kā ārpus nozares mūsu teātrim ir ilgstoša sāpe, esmu par nevienlīdzīgo situāciju informējis gan Kultūras ministriju, gan Liepājas pašvaldību…” Te vietā atgādināt, ka šāda situācija izveidojusies pirms vairākiem gadiem, kad Liepājas simfoniskais orķestris pārgāja valsts pārziņā, bet Liepājas teātris ieguva pašvaldības teātra statusu.
Vai var uzskatīt, ka aktieris tagad ir atalgots adekvāti? Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis saka – nē, jo jauda un enerģijas patēriņš, kas aktierim jāieliek lomas sagatavošanā, ir milzīgs, turklāt, lai aktieri savu algu nopelnītu, teātrī spēlē katru vakaru visās trīs zālēs vienlaikus, kas liek runāt par nežēlīgu ražošanas režīmu. Te gan jāpiebilst, ka pie algas vēl nāk klāt piemaksa par nospēlētajām izrādēm, kas teātros ir atšķirīga. Piemēram, Nacionālajā izveidota punktu sistēma, kur ņem vērā gan lomas sarežģītību, gan apjomu. Katra situācija piemaksas aprēķināšanā tiek vērtēta individuāli. Dailes teātra direktors Andris Vītols stāsta, ka par nospēlētām izrādēm aktieris vēl var nopelnīt klāt apmēram 30 procentus no algas. Taču šī iespēja teātros paveras, protams, pieprasītākajiem aktieriem.
Režisoru rokās
Bet nevienam nav noslēpums, ka pastāv aktieru nevienmērīgas noslodzes problēma. Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins teic, ka visos pasaules repertuārteātros ir vairāk un ir mazāk pieprasīti aktieri. Taču Liepājā iespējas visiem dotas vienādas, sākot ar to brīdi, kad viņi ir pieņemti teātra štatā, un tikai ar savu attieksmi pret darbu aktieris laika gaitā ieņēmis to vietu, kādā šobrīd atrodas.
Kāda būtu ideālā noslodze? Dailes teātra direktors Andris Vītols uzskata, ka ideālā variantā sezonā aktierim vajadzētu spēlēt trīs lomas jauniestudējumā un sešās repertuāra izrādēs, bet ir aktieri, kuri iesaistīti pat piecos jauniestudējumos un vēl vairākās agrāk iestudētās izrādēs, kas patiešām var radīt pārslodzi. “Piemēram, Gintam Grāvelim bijušas pat 28 izrādes vienā mēnesī, tad man jau jāsāk bažīties par viņa personisko dzīvi un to, vai ar šo noslodzi teātris nepārkāpj likumdošanu… Bet teātrī neko nevar rēķināt matemātiski. Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa varbūt neparādās uz skatuves katru vakaru, bet varam tikai iedomāties, ko no viņām prasa viena Žannas d’Arkas nospēlēšana vai izrādē “Mana māsa” ieguldītā enerģija… Teātru repertuārpolitikas un daudzu citu apstākļu dēļ reizēm lugas sakrīt tā, ka arī izciliem aktieriem ir tukšā sezona, bet kādā no nākamajām – pat trīs galvenās lomas. Ir aktieri, kuri lūdz kādu sezonu atvilkt elpu, spēlējot tikai iepriekšējās repertuāra izrādēs. Un arī tas ir normāli. Bet, ja aktierim ilgstoši nav lomu, tas tomēr norāda uz tendenci – režisors neredz aktieri konkrētā darbā. Un, ja šādu gadījumu kļūst arvien vairāk, tad, protams, jādomā, vai nav radusies kāda problēma.”
Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis gan strikti iestājas pret uzskatu, ka teātra vadībai jānodrošina vienāda noslodze visiem aktieriem: “Tas ir pilnīgi nepareizi, jo aktieri ir ļoti dažādi, apveltīti ar atšķirīgu talantu un darba spējām. Ir cilvēki, kuri paši ļoti aktīvi strādā kopā ar režisoriem, ir pasīvāki. Ir ļoti pieprasīti aktieri, jo viņiem ir nopietna attieksme pret darbu, un ir tādi, kas dažādu iemeslu dēļ nespēj iekļauties ansamblī un tādējādi izlemj savu likteni.”
