Talants un aizrautība. Merilai Strīpai – 70 0
Uzklausījusi secinājumu, ka viņa nav pietiekami glīta, lai piedalītos filmā par “Karali Kongu”, Merila Strīpa nenodeva savus sapņus. Savas ilgās karjeras laikā viņa ir nominēta 21 “Oskaram”, no kuriem par statueti pārvērtušies trīs, bet savu septiņdesmito dzimšanas dienu, visticamāk, sagaidīs ģimenes lokā.
Trauku mazgāšana, vīra atbalsts un rūpes par ģimenes zobratiem viņai nekad nav ļāvušas sliet degunu debesīs, un savu atpazīstamību viņa arī izmanto, lai palīdzētu pasaulei kļūt labākai. Kaut gan ne viena vien aktrise pamatoti norāda, ka ar gadiem piedāvājumi filmēties arvien sarūk, šis nav Merilas Strīpas gadījums – viņa bez pauzēm strādā kopš 1971. gada, kad debitēja kino, un šo gadu laikā viņa ir nospēlējusi vairāk nekā 80 kinolomas, izdzīvojusi sirdi plosošu drāmu personīgajā dzīvē, jau vairāk nekā 40 gadus ir precējusies ar Donu Gammeru un izaudzinājusi četrus bērnus.
Uzmundrinājumu spēks
Holivudas vēsturē atrodama ne viena vien aktrise, kurai nebūtu ne mazāko iespēju iegūt skaistumkaralienes kroni, taču talants ir kas daudz, daudz vairāk par glītiem sejas vaibstiem, un to agri saprata arī Merila Strīpa.
Vecāki, jo īpaši māte, savam vecākajam bērnam iemācīja to pašu sīkstumu, kas Amerikā ļāva iedzīvoties un izsisties viņas senčiem.
Par spīti neveiklajām kustībām un vienmēr tik nepaklausīgajiem matiem Mērija Luīze apkārtējo uzmanību ieguva, pateicoties apņēmībai un saviem talantiem. Dzimusi 1949. gada 22. jūnijā, Strīpa bija nopietns bērns, kurš jau no mazām dienām apguva pasaules mākslas pamatus un literatūru un brīvajā laikā spēlējās kopā ar brāļiem – arī Harijs un Deins ir aktieri.
Jau agri viņa saprata, ka komplimentus par izskatu nesaņems, taču mātes regulārie uzmundrinājumi darīja savu – Merila noticēja sev un sāka pietuvoties sapnim par aktrises darbu. Jau 12 gadu vecumā viņa saņēma pirmos aplausus, skolas Ziemassvētku koncertā hrestomātisko dziesmu “Klusa nakts, svēta nakts” nodziedādama franču valodā. Tās apgūšana Merilai palīdzēja krietni vēlāk, un tik dažādie akcenti, ko Strīpa iedāvina saviem varoņiem, ir viena no viņas firmas zīmēm.
Opera un Makartnijs
Dāņu, itāliešu, Amerikas dienvidu štatu, īru, Bronksas, krievu, poļu, vācu, britu angļu – Merilas Strīpas verbālais arsenāls ir daudzveidīgs, un jau pusaudzes gados viņa apzinājās, cik vērtīgs instruments ir balss. Klausīdamās Barbaras Streizandes, Boba Dilana un “The Beatles” plates, īpašu uzmanību viņa pievērsa manierei, kā šie dziedātāji strādā ar balsi.
Savu balsi Strīpa netur aiz septiņām atslēgām ne tikai kino.
Viņa nominēta piecām “Grammy” balvām, ir ierunājusi daudzas audiogrāmatas – arī bērniem, un kādā no saviem raidījumiem Ellena de Dženersa deva Strīpai uzdevumu: nolasīt auzu putras recepti seksīgā balsī, satiksmes atskaiti – kā sieviete, kurai sākušās dzemdības, un kādu no “Wikipedia” šķirkļiem īgna pusaudža runas manierē. Acumirklīgā improvizācija, protams, kļuva par hitu – kā tik daudz kas, ko pavada Merilas Strīpas vārds.
Viņa arī dzied – muzikālajās filmās “Mamma Mia!” un “Florence Fostere Dženkinsa” nav izmantota fonogramma, bet, lai labāk sagatavotos lomai, Strīpa apmeklēja dziedāšanas pasniedzēju, un šo meitas talantu Mērija un Harijs Strīpi attīstīja jau agrā bērnībā. Reizi nedēļā viņa devās pie prasīgās vokālās pedagoģes Estelles Līblingas, kuras skolēnu vidū bija arī operdziedātāji.
Taču, sākoties pusaudžu gadiem un hormonu vērtām, Merila atteicās apmeklēt garlaicīgās nodarbības, jo viņas prātu aizņēma puiši un karsējkomandas dzīve. Sešpadsmit gadu vecumā viņa devās uz Ņujorku, kur apmeklēja “The Beatles” koncertu. Meitenes rokās bija plakāts ar tik zīmīgo uzrakstu “Es mīlu Polu”.
Pirms Ņujorkas
Lai iekļautos starp daudz pievilcīgākajām meitenēm, viņa devās pie frizieres izbalināt matus, brilles nomainīja pret kontaktlēcām, krietni nopūlējās arī zobārsts, taču no brekešu nēsāšanas Strīpa kategoriski atteicās. Skolā viņa arī dziedāja korī un darbojās skolas avīzē, bija peldēšanas komandā un teātrī, bija aktīva un sportiska un nemaz neslēpa, ka grāmatu lasīšana un matemātikas apgūšana netiek iekļautas Merilas ikdienas darbu sarakstā. Tajā neatradās arī draudzeņu ballītes, jo introvertajai Merilai tādas bija tikai divas, no kurām viena – viņas māsīca.
Pēc vidusskolas Merila Strīpa iestājās Vasera koledžā. Šī leģendārā privātā mācību iestāde, kurā zinības apguva vien meitenes, kļuva par vietu, kur viņa uzaudzēja pašapziņas muskuļus un apzinājās, ka viņas sapnis ir skatuve. Jau 1969. gadā viņa nospēlēja titullomu Augusta Strindberga lugā “Jūlijas jaunkundze”, un šis sniegums bija viens no iemesliem, kāpēc Strīpai piešķīra stipendiju – uz trim gadiem! –, lai jaunā aktrise mācītos Jeila Drāmas skolā.
Kopā ar citiem studentiem izurbusies cauri klasikai, viņa apguva aktiermākslas pamatus un 1975. gadā pārcēlās uz Ņujorku, lai debitētu teātrī. Tur viņa pavadīja daudz vairāk laika nekā mājās un iepazinās ar Džonu Kezeilu.
Skaitītās minūtes
Džons piedzima 1935. gadā. Sapņodams par aktiera karjeru, viņš pārcēlās uz Ņujorku, kur sākumā naudu pelnīja kā fotogrāfs. 1962. gadā Kezeils debitēja gan teātrī, gan kino (īsfilmā), taču bija jāpaiet gadiem, līdz viņu atklāja Holivuda. Bet tas gan notika cienīgi – Frānsisa Forda Kopolas mafijas sāgā “Krusttēvs” (1972) viņš nospēlēja Ala Pačīno varoņa vecāko brāli Fredo. Un tas bija tikai sākums galvu reibinošai karjerai.
Merilai bija 27, Džonam – 41, kad abus apstiprināja galvenajās lomās kādā teātra izrādē.
Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, un daudzus gadus vēlāk Strīpa atcerējās, ka viņš neesot līdzinājies nevienam citam vīrietim, ko viņa bija pazinusi. Jau drīz viņa ievācās Kezeila dzīvoklī, viņš apsolīja, ka abi apprecēsies – tiklīdz viņš būs guvis lielos panākumus.
1977. gada maijā Kezeils sajutās tik slikti, ka nespēja aizdoties uz mēģinājumu. Ārsts atklāja plaušu vēzi jau agresīvā formā, un pāris nolēma par šo nevienam neko nestāstīt – pat ģimenēm ne. Viņš turpināja strādāt – filmas “Briežu mednieks” uzņemšanu izkārtoja tā, ka pirmās filmē ainas ar Kezeilu. Par spīti ārstēšanai, metastāzes iekļuva kaulos, un 1978. gada 13. martā aktieris izdzisa. Merila visu slimības laiku bija viņam blakus un atbalstīja, un arī pašos pēdējos mirkļos viņa bija kopā ar mīļoto.
Kāzas
Nespēdama viena atrasties abu kopīgajās mājās, Strīpa devās uz Kanādu, taču atgriezusies atklāja, ka viņai jāizvācas. Brālis ieradās palīgā pārvest Merilas iedzīvi. Viņam bija draugs skulptors Dons Gammers, kurš savulaik bija beidzis Jeilu un piedāvāja apmesties viņa apartamentos, kamēr viņš pats dosies ceļojumā. Merila un Dons apmainījās vēstulēm, un arvien biežāk viņa pieķēra sevi domājam, ka vēlētos, lai šīs attiecības pāraug citā kvalitātē. Vēlāk arī Dons atzinās – ātri sapratis, ka iemīlas.
Par lomu filmā “Briežu mednieks” Merilu Strīpu pirmo reizi nominēja Amerikas Kinoakadēmijas balvai. Ne tikai profesionālā atzinība, bet arī popularitāte nu sekoja viņai pa pēdām, taču aktrise deva priekšroku teātrim, ne kino.
Pusgadu pēc Džona nāves Merilas vecāku mājas dārzā viņa apprecējās ar Donu. Kaut arī ne viens vien bija pārliecināts, ka šīs attiecības ir vien blāvs ielāps Merilas salauztajai sirdij, viņa ticēja intuīcijai un ļāva, ka vīrs viņai iemāca atkal dzīvot un atkal priecāties par dzīvi.
1979. gadā piedzima abu pirmais bērns dēls Henrijs, kurš ir mūziķis, aktrises Meimija un Greisa šai pasaulē nāca 1983. un 1986. gadā, un pastarīte Luīze, kura nu ir modele, piedzima 1991. gadā. Ģimenes māja atrodas Konektikutā.
Lielo īpašumu viņi iegādājās 1985. gada vasarā, šķirdamies no 1,8 miljoniem ASV dolāru, un tajā, protams, atrodas arī plaša darbnīca Donam. Piecus gadus tur padzīvojuši, viņi tomēr pārcēlās uz Losandželosu, taču pēc gadiem saprata, ka Holivudas mānīgā spozme nav savienojama ar normālu dzīvi, tāpēc atgriezās Konektikutā.
Turēt muti ciet
1978. gada bilancē noteikti jāmin arī Merilas loma drāmā “Krāmers pret Krāmeri”, un, kā Strīpa teica kādā intervijā, tas bijis viens trakots gads: nomiris viņas mīļotais, viņa atradusi vīru un nospēlējusi pirmo lielo kinolomu. “Oskaru” pasniegšanas ceremonijā Strīpu atzina par labāko aktrisi, un togad labākā aktiera gods tika viņas ekrāna partnerim Dastinam Hofmanam.
Otro “Oskaru” Merila saņēma par Sofijas lomu drāmā “Sofijas izvēle” (1982), trešo – par Mārgaretas Tečeres lomu biogrāfiskajā drāmā “Dzelzs lēdija” (2011). Kāpusi pagaidām pēdējoreiz uz “Oskaru” skatuves, viņa teica: “Pirmkārt, es vēlos pateikties Donam. Un es vēlos, lai viņš zina, ka viss, kam manā dzīvē ir vislielākā vērtība, ir viņa dots.”
Ne reizi vien, vaicāta atklāt laimīgas laulības noslēpumus, Merila Strīpa liek lietā aktrises dotības.
Ir jāzina, kad turēt muti ciet, taču vienmēr un visos gadījumos jāklausās, ko partneris stāsta, kā arī jāpārrunā viss – pat mazākie nieki. Strīpa arī apgalvo, ka viņas nemitīgā runāšana varētu ne vienam vien krist uz nerviem un ka ne jau vienmēr Dons tajā ieklausās. Viņasprāt, liela nozīme abu attiecībās ir Dona labajai dabai, kā arī tam, ka viņš ir mākslinieks. Strīpa ir pārliecināta, ka ir grūti būt kopā ar kādu, kuram ir pavisam citādāka dzīve.
Viņi vēl joprojām strīdoties, kurš mazgās traukus. Merila Strīpa pati atbild par mājas soli, jo nav uzticējusi to kalpotāju ordai, un pirms dažiem gadiem Strīpa un Gammers atjaunoja laulības zvērestu. Kādā intervijā viņa atzinās, ka tiek mīlēta tāda, kāda ir: dedzīga un pārlieku aktīva, pat šajā vecumā.
Balvas un nauda
Jau vairāk nekā 40 gadus Dons ir Merilas pavadonis arī sarkanā paklāja pasākumos, un viņam ne tikai izdodas palikt ēnā, bet arī vienmēr būt stiprajam balstam attiecībās, kas pēc abu vienošanās apzināti tiek turētas noslēpumā. Novērtējot ne tikai to, pirms dažiem gadiem Strīpas un Gammera bērni tēvam pasniedza īpašo “Oskaru” – par to, ka viņš savu sievu tik daudzu gadu garumā pavadījis uz “Oskaru” nakti.
Kur statuete atrodas, plašākai publikai gan nav zināms, taču reiz Strīpa ieminējās, ka viens no viņas “Oskariem” reiz aizķēries tualetē. Šobrīd viņai to ir trīs, un vienīgā aktrise, kura šajā jomā Merilu Strīpu ir pārspējusi, ir leģendārā Ketrīna Hepberna ar četrām saņemtām Amerikas Kinoakadēmijas balvām.
Viņas balvu klāstā ir arī astoņi “Zelta globusi” un Sesila B. de Milla vārdā nodēvētā balva par mūža ieguldījumu, trīs “Emmy”, divas Britu Kinoakadēmijas balvas, Amerikas Kino institūta balva par mūža ieguldījumu, un tā varētu turpināt vēl ilgi. Pēc filmas “Prom no Āfrikas” (1985), kurā Merila atveido Kārenu Bliksenu, Strīpas honorārs sasniedza trīs miljonu atzīmi, bet visu honorāru viena miljona ASV dolāru apmērā par Mārgaretas Tečeres lomu “Dzelzs lēdijā” viņa ziedoja Nacionālajam Sieviešu vēstures muzejam, intervijās uzsverot, cik pateicīga bijusi liktenim par iespēju izdzīvot šīs politiķes likteni.
Neatteikties no sapņiem
Par vecumu Strīpa ik pa laikam pajoko, un reiz kādā ceremonijā, jau stāvēdama pie mikrofona, nosmēja, ka nekādas pateicības runas nebūs – viņa mājās aizmirsusi brilles, lai varētu to nolasīt. Pirms dažiem gadiem skaitļi runāja paši par sevi – 58 gadu vecumā Merila Strīpa nofilmējās mūziklā “Mamma Mia!”, kas ienesa vairāk nekā jebkura cita filma ar viņas piedalīšanos, pārsniedzot 600 miljonu atzīmi, turklāt tā popularitāte bija iemesls turpinājuma veidošanai.
Eidžisms nav tas, ar ko viņai ikdienā jāsaskaras, turklāt tagad, kad televīzijas produkti kļūst arvien kvalitatīvāki – viņa pati beidzot pievienojusies seriālam “Lielie mazie meli”, kura pielūdzēja viņa ir –, daudz kvalitatīvākas lomas piedāvā arī “mazais formāts”, kas pat pieradinājis kinorežisorus, ko ierasti saista vien ar milzu budžeta Holivudas lentēm vai izteiksmīgu bezkompromisa autorkino.
Reiz, kandidējot uz lomu filmā “Karalis Kongs”, Merila Strīpa dabūja noklausīties, ka ir pārāk neglīta šai lomai,
taču iesmēja producentam sejā un daudzus gadus vēlāk šo apkaunojošo gadījumu izmantoja, lai iedvesmotu tik daudzus par sevi nepārliecinātus cilvēkus neatteikties no saviem sapņiem, bet mērķtiecīgi rīkoties, lai tos sasniegtu. “Man tas bija izšķirīgs brīdis. Šis viens nelietīgais viedoklis varēja sadragāt manus sapņus par aktrises karjeru,” viņa atzina. Toreiz viņa saņēmusi sevi rokās, dziļi ieelpojusi un teikusi: “Man skumji, ka tu domā, ka esmu pārāk neglīta tavai filmai, taču tas ir tikai tavs viedoklis tūkstoš citu vidū, un es došos uzmeklēt citus.” Un, kā rāda vēsture, uzmeklēja.
Mīla un naids
Vaicāta, vai viņa ir feministiski noskaņota, Strīpa atbild, ka viņa ir humāniste un iestājas par līdzsvaru,
taču, protams, pēdējo gadu seksskandālu kontekstā viņa publiski atbalsta sievietes kino industrijā. Tāpat viņa neklusēja par Krievijā ieslodzīto ukraiņu režisoru Oļegu Sencovu un, protams, ASV galveno vīru Donaldu Trampu.
Kad 2014. gadā Baraks Obama viņai pasniedza Brīvības medaļu, viņš arī paziņoja, ka pievienojas Merilas Strīpas komandai: “Es mīlu Merilu. Viņas vīrs zina, ka mīlu viņu. Mišela zina, ka mīlu viņu. Un viņi tur neko nevar padarīt.”
Tas bija aizsākums jaukai draudzībai, jo īpaši starp abām sievietēm, kuras cīnās par vienādiem mērķiem. Kad uzsākās nākamā prezidenta vēlēšanu kampaņa, Strīpa neklusēja, ka atbalsta Hilariju Klintoni, tāpēc neslēpa savu vilšanos, ka tika ievēlēts Tramps. Par viņa imigrantu politiku viņa izteicās īpaši skarbi, uzsverot, ka Holivudā spieto ārzemnieki un autsaideri, un, ja viņš tos izmetīs aiz valsts robežām, tad nebūs nekā, ko skatīties, izņemot futbolu un dažādas cīņu mākslas, kas nemaz nav mākslas. Tramps nepalika atbildi parādā, ietvītojis, ka Strīpa ir viena no visvairāk pārvērtētajām aktrisēm Holivudā. Merila Strīpa iesmēja, ka viņai ticis tas gods tikt pieminētai tik liela vīra izteikumos.
Vēl joprojām viņa filmējas četrus piecus mēnešus gadā, un Merilas Strīpas jaunākā loma ir tante Mārča amerikāņu literatūras klasikas “Mazās sievietes” jau astotajā ekranizācijā – kinoteātros filma nonāks gada nogalē. Tai sekos Stīvena Soderberga politiskā drāma “Veļas mazgātava” un vēl nenosaukts Mārtina Skorsēzes projekts. Merila Strīpa nav no tām, kura izbaudīs rāmus pensijas gadus.
Uzziņa
10 TOP filmas
“Krāmers pret Krāmeri” (1979) – “Oskars” kā labākajai aktrisei
“Franču leitnanta draugaļa” (1981) – nominācija “Oskaram”
“Sofijas izvēle” (1982) – “Oskars” kā labākajai aktrisei
“Prom no Āfrikas” (1986) – nominācija “Oskaram”
“Pastkartes no bezdibeņa malas” (1990) – nominācija “Oskaram”
“Medisonas apgabala tilti” (1995) – nominācija “Oskaram”
“Sātans Pradas brunčos” (2006) – nominācija “Oskaram”
“Šaubas” (2008) – nominācija “Oskaram”
“Džulī un Džūlija” (2009) – nominācija “Oskaram”
“Dzelzs lēdija” (2011) – “Oskars” kā labākajai aktrisei
Merilas Strīpas izteikumi
2003. gadā, saņemot “Emmy” balvu par lomu vairāksēriju televīzijas filmā “Amerikas eņģeļi”: “Ir dienas, kad es domāju, ka esmu pārvērtēta, taču šodien es tā nedomāju.”
2007. gadā, saņemot “Zelta globusu” par lomu filmā “Sātans Pradas brunčos”: “Manuprāt, esmu strādājusi ar ikvienu, kas ir šajā telpā!”
“Es nezinu, ko darītu bez sava vīra. Es būtu mirusi – vismaz emocionāli, ja nebūtu viņu satikusi. Viņš ir lielisks.”
“Es cenšos, lai man ir pēc iespējas vienkārša dzīve. Nevar taču izlutināties, ja gludini paša drēbes.”
“Kad man bija 20, muzicēju uz ielas, lai varētu samaksāt par viesnīcu. Kādā vakarā es nebiju sapelnījusi pietiekami, tāpēc paliku Londonas Grīnparkā. Skats pavērās uz Ricas viesnīcu, un es nozvērējos, ka reiz pienāks diena, kad es tajā apmetīšos. Un tā notika.”
2009. gadā: “Manas meitas man palīdzēja beigt uztraukties par to, kā es izskatos. Es izmetu vējā tik daudz gadu, domādama, ka neesmu pietiekami glīta vai kāpēc man nav Džesikas Landžas ķermenis vai kāda cita kājas? Kāda laika izšķiešana!”
“Laimes un panākumu formula ir vienkārša – esi tu pats.”
“Brīdī, kad sāc uztraukties, ko cilvēki par tevi padomās, tu pārtrauc būt pats.”
“Ir jāpieņem, ka kļūsti vecāks. Dzīve ir dārga, un, kad aizgājuši tik daudz cilvēku, tu saproti, ka katra diena ir dāvana.”
“Saņemot “Oskaru”, tu vari divkāršot savu skatītāju skaitu.”
