“No talantīgajiem prasu divas reizes vairāk nekā pārējiem. Talants atslābina.” Saruna ar treneri Tamazu Pertiju 3
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tamazs Pertija neapšaubāmi ir spilgtākais treneris Latvijas futbolā – gan vizuāli, jo atšķirībā no vairākuma kolēģu spēles allaž vada solīdā apģērbā, gan ar karstasinīgo raksturu – skaļš, emocionāls, prasīgs. Viņš var patikt un var nepatikt, bet vienaldzīgu droši vien neatstāj nevienu. Intervijā “Latvijas Avīzei” Pertija stāsta par bērnību dzimtajā Gruzijā, nerealizēto spēlētāja talantu un ambīcijām trenera amatā.
“Augu Tbilisi. Sapņos joprojām reizēm atminos bērnību, biju ļoti laimīgs, tas bija vislabākais laiks dzīvē. Vienīgais bērns ģimenē, vecāki stipri lutināja, mīlēja, bija viss, ko gribēju – bumba, velosipēds. Biju huligāns, ātrs puika, vienmēr cīnījos par taisnību.
1. klasē aizstāvēju klasesbiedreni pret vecākiem puišiem, tā bija mana pirmā “uzstāšanās”, pamatīgi dabūju.
Biju populārs klasesbiedru vidū, jo vienmēr izteicu savu viedokli, skolotājiem tas reizēm nepatika,” atminas Tamazs Pertija.
Jūsu bērnības draugs esot slavenais gruzīnu futbolists Kaha Kaladze.
Jā, esmu divus gadus vecāks, dzīvojām blakus mājās. Mums joprojām ir ļoti labas attiecības, lepojos, ka viņš bija lielisks futbolists un tagad arī kā politiķis (Tbilisi mērs). No viņa daudz ko var mācīties. Turpat blakus bija arī Levans Kobiašvili, tādi draugi ir mana bagātība. Visi aizbraucām no Gruzijas 1997. gadā – Kaha uz Kijevas “Dinamo”, Levans uz Vladikaukāzas “Alania”, bet es uz Latviju.
Pirms sarunas ieminējāties, ka alkoholu nelietojat.
Nekad neesmu dzēris, ja nu vienīgi uz jauno gadu glāzi šampanieša vai sarkano vīnu. Daudzi nesaprot, kā tad gruzīns un nedzer.
Uzreiz par čaču droši vien ieminas.
Jā, čača un vīns. Vecāki nelietoja alkoholu, bet es laikam nedzēru futbola dēļ. Mūsu bērnībā nebija alkoholisma.
90. gadi gan Gruzijā bija šausmīgs laiks, bija pilsoņu karš, pa pilsētu skraidīja divi grupējumi ar ieročiem.
Nebija elektrības, gāzes, ēdiena. Futbola čempionāts notika, bet ar pārtraukumiem. Vecāki baidījās, ka aiziesim uz treniņu un neatgriezīsimies. Šaudījās, zaga.
Ir kāda konkrēta situācija iespiedusies atmiņā?
Reiz bijām uz spēli pret Batumi “Dinamo”, atgriezāmies Tbilisi ap trijiem naktī, mūs izlaida 100, 200 metrus no mājām. Gājām pa šauru ieliņu, un sākās apšaude, joprojām atceros to troksni, kā lodes lidoja. Elles skaņa. Ielēcām krūmos un pusstundu nelīdām ārā. Mēs dzīvojām 10. stāvā, un šaušanu varēja dzirdēt regulāri.
Jūs tolaik bijāt ļoti jauns futbolists, bet tomēr – šie grupējumi spēlētājus cienīja?
Necienīja futbolistus, necienīja profesorus, ārstus, skolotājus. Tas bija laiks, kad neviens nevienu necienīja
. Bija karš starp Gruziju un Abhāziju un arī Gruzijas iekšienē starp grupējumiem. 1995. gadā, lai mūs paglābtu, Revazs Dzodzuašvili aizveda uz Ukrainu.
Futbols jums tolaik bija veids, kas palīdzētu aizbraukt no Gruzijas?
Nē, futbols man un visai paaudzei bija reliģija. Laukumā gājām kā uz baznīcu. Zinājām – ja šodien netrenēsimies, Dievs apvainosies.
Reiz man bija 39 grādu temperatūra, mamma teica, ka nekad nepiedos, ja iešu uz treniņu. Kamēr viņa bija veikalā, saliku zem segas spilvenus un aizgāju uz treniņu.
Treneri mums stāstīja – ja kārtīgi trenēsieties, labi pelnīsiet ar futbolu, taču mēs neticējām, ka tas iespējams. Algu saņēmām, arī spēlējot Gruzijā, un tā salīdzinoši bija laba alga. Kopš 17 gadiem no vecākiem naudu neesmu ņēmis, līdz pat šodienai katru mēnesi palīdzu tēvam un radiniekiem, kam tas nepieciešams.
Runājot par kara tēmu. Vai esat piedevis Krievijai par iebrukumu Gruzijā 2008. gadā?
Tā ir ļoti smaga tēma, esmu tālu no politikas. Melnu no balta atšķiru. Mīlu jebkuras tautības cilvēkus, nepatīkami līst politikā. Uzskatu, ka tā bija liela kļūda – gan krieviem, gan gruzīniem. Civilizētā pasaulē to varēja darīt tā, lai neviens neciestu. Nevaru vainot ne vienu, ne otru, nezinu, kurš vainīgs. Ja skaidri zinātu, ka nāca no Krievijas, protams, nekad dzīvē nepiedotu.
1997. gadā uz Latviju jūs atveda Dzodzuašvili?
Jā, bijām vairāki spēlētāji, parakstījām līgumu ar “Skonto”, kur manā pozīcijā bija ļoti spēcīgi futbolisti – Marians Pahars, Andrejs Štolcers, arī Imants Bleidelis, Andrejs Rubins. Bija ļoti svarīgi iekļūt pamatsastāvā, tāpēc atdeva uz īri “Ventspilī”, kur kļuvām par līderiem un bijām sīksti pretinieki “Skonto”, kas gribēja, lai esmu pie viņiem. Taču uz Latviju atnācu no futbola valsts, spēlēju labās komandās, un man bija nepieņemami sēdēt rezervē.
Esat apmierināts ar karjeru vai uzskatāt, ka vajadzēja sasniegt vairāk?
Neesmu apmierināts. Kāpēc esmu stingrs, prasīgs treneris un reizēm pārkāpju robežas saistībā ar disciplīnu? Tāpēc, ka neesmu apmierināts ar savu karjeru, ļoti daudz palaidu garām.
Man bija lieliski dotumi – ātrums, tehnika, domāšana, sitiens, labā un kreisā kāja. Pietrūka tas, ko prasu no saviem audzēkņiem, – pilnībā atdoties futbolam.
Šķita, ka pietiks ar talantu, tāpēc no talantīgajiem prasu divas reizes vairāk nekā pārējiem. Talants atslābina.
Kas tam bija par iemeslu – meitenes, nauda?
Biju slinks, ļoti nemīlēju lielas slodzes. Reiz (Romāns) Grigorčuks man teica – ja klausīsi un spēlēsi, kā es saku, būsi labs futbolists. Nesapratu, kāpēc tik daudz jāskrien treniņos. Nevar teikt, ka pārkāpu režīmu. Jā, varēju aiziet uz diskotēku, bet zināju, cik ilgi tur drīkst atrasties. Biju stūrgalvīgs, jau tad vajadzēja daudz skriet. Bulgārijā sapratu, ka ir pavisam citi ātrumi, bet jau bija par vēlu – 27 gadi.
Prasīguma dēļ rodas konflikti ar audzēkņiem?
Jā. Šobrīd to risinu ļoti vienkārši – ja darīsi, ko saku, spēlēsi pamatsastāvā. Ja nedarīsi, sēdēsi rezervē.
Cilvēki saprot, ka nepiedodu neprofesionālu attieksmi, tāpēc kļūst par profesionāļiem. Ja tas nenotiek, ņemam vietā citu.
Kurš ir talantīgākais latviešu futbolists, ar kuru esat strādājis?
Artūrs Karašausks, viņš man karjerā sagādājis ļoti daudz prieka un arī sāpju, jo ar viņa potenciālu vajadzētu būt daudz augstākā līmenī. Viņš ir aiz Mariana Pahara un Māra Verpakovska, tādi spēlētāji ir reti. Sāp, ka nespēlē izlasē un nav tās līderis. Slimība ir tieši tāda pati kā man – nesaprot, kāpēc daudz, daudz jāskrien. Tagad gan redzu, ka ir sācis censties.
Kāpēc viņš bija tik nikns spēlē pret “Valmieru” un izskatījās, ka tieši pret jums?
Viņš gribēja pierādīt Valmieras līdzjutējiem, varbūt arī visam klubam, ka bija pelnījis spēlēt šeit, jo trenējās ar mums. Taču līdz ar jauno prezidentu mainījās kluba specifika, un ņemam spēlētājus līdz 23 gadiem, tāpēc viņa nav. Mums ar Karašausku ir un būs labas attiecības.
2009. gadā Daugavpils “Dinaburg” skandālā jūs diskvalificēja no Latvijas futbola uz mūžu. Kas toreiz notika?
(Oļegs) Gavrilovs man deva iespēju būt galvenajam trenerim, par ko līdz mūža beigām būšu pateicīgs. Nevaru teikt, ka tas bija pārpratums, lēmums tika pieņemts pareizi, bet vai tas bija pierādāms? Man bija stipra komanda, zinu, ka nebiju līdzdalībnieks un tāpēc mani arī attaisnoja.
Treneris ne vienmēr kontrolē to, kas notiek komandas iekšienē. Ja noteikti cilvēki ir kopā, var daudz ko izdarīt bez trenera. Bija, ka mainu spēlētāju 15. minūtē, jo rodas aizdomas.
Tad Gavrilovs bija vainīgs?
Nezinu, bet zinu, ka notika kaut kas slikts. Spēlētāji? Varu tikai minēt, precīzi nevaru pateikt.
Ar Gavrilovu kontaktējaties?
Spēlē pret “Daugavpili” viņš parādījās, apskāvu. Nekad to neslēpšu, esmu pateicīgs cilvēks. Jā, mana patmīlība tur tika ievainota, bet bez tās iespējas varbūt nebūtu izveidojies par treneri. Tās ir viņa lietas, bizness, mūsu ceļi šķīrušies.
Daudzi uzskata, ka tieši viņš nodeva futbolu.
Varbūt, nenoliedzu. Bet 20 gados ļoti daudz ieguldīja komandā. Tie jautājumi jāuzdod viņam.
Man šķiet, ka jums vairāk piestāv galvaspilsēta, nevis mazpilsēta kā Valmiera.
Viens no maniem hobijiem ir restorāni, kafejnīcas, ielas dzīve. Man pat domas par taktiku rodas restorānos, neesmu no tiem, kas to dara kabinetā. Jūras malā ienāk galvā taktiskais risinājums.
Taču Valmiera ir tik tīra pilsēta, mājīga, un jūtos komfortabli, līdzjutēji ir pateicīgi.
No ārzemēm nav bijuši darba piedāvājumi?
Ir bijusi Ukraina, Baltkrievija, Kipra, Kazahstāna, no Gruzijas – regulāri. Iemesls palikšanai Latvijā ir tikai viens – ģimene. Tagad reizi nedēļā aizbraucu uz mājām, zinu, ka, dodoties uz citu valsti, pazaudētu kontaktu ar bērniem, un tas būtu smagi. Kad paaugsies, par to domāšu.
Es neesmu no tiem, kas dzenas pēc naudas. Man ir viss, kas vajadzīgs pašam, ģimenei. Ja dzītos, noteikti šodien trenētu Baltkrievijā. Turklāt mans sapnis ir trenēt Latvijas izlasi. Strādājot un pierādot šeit, tas būs vieglāk. Pirms diviem gadiem atteicos no Gruzijas U-21 izlases vadīšanas.
Saistībā ar Latvijas izlasi un ne tikai jāvaicā – kāpēc neesat iemācījies latviešu valodu?
Ļoti sarežģīti. Es to gribu, bet, lai iemācītos valodu, vajadzīgs laiks – stunda, divas, trīs, bet es to laiku labprātāk veltu, lai ar spēlētāju strādātu individuāli. Valērijs Šabala, Karašausks, Vladislavs Gutkovskis – tie visi bijuši labākie uzbrucēji Latvijas čempionātā.
Bet tas nemazina atbildību, ka 23 gadi pagājuši un jārunā latviski. Strādājot Liepājā un Valmierā, prasmes uzlabojas, saprotu diezgan daudz. Ir kompleksi atbildēt latviski.
Neslēpāt savu viedokli, kad par Latvijas izlases galveno treneri apstiprināja Daini Kazakeviču. Kā vērtējat pirmās spēles viņa vadībā?
Rezultāti slikti. Taču ikvienam kandidātam jādod laiks. Dainis ir ļoti gudrs cilvēks, tātad skaidri zina, ka var to darīt. Lai pierāda, es tiešām vēlu veiksmi, jo zinu, ka mīl strādāt un ir profesionāls cilvēks, daudz lasa grāmatas. Mēs atbalstām, gatavojam spēlētājus izlasei.
Vai viņš nostrādās trīs gadus? Grūti spriest. Ja es netieku galā, tad aizeju, pie krēsla neturos. Pēc Nāciju līgas jāskatās. Ja nesanāks, ir pašam jāaiziet. Gudrs cilvēks un spēcīgs treneris ir divas dažādas lietas.
Šī sezona Valmierai ir sarežģīta, dažādas nebūšanas ap futbolu. Kas tam ir par iemeslu?
Bija nesaskaņas starp mūsu vadītāju un cilvēkiem, kas atveda spēlētājus – finansiālais jautājums, bet tas nav saistīts ar parādiem spēlētājiem. Situācija kļuva nekontrolējama man kā galvenajam trenerim, tāpēc pagāju malā un skatījos. Nevienam nezvanīju, nepazemoju sevi.
Zināju, ka vadība, publika ir abām rokām par mani. Tas notika, jo cilvēki sastrīdējās, skaidrs, ka viņi savus futbolistus sāka virzīt uz skandālu.
Ne par vienu no šiem spēlētājiem man nav žēl. Viņi manā vadībā nokļuva izlases redzeslokā, pirms tam strādāja veikalā, picas izvadāja, piemēram, Aleksejs Grjaznovs. Mēs viņus sagatavojām izlasei.
Vai nauda savā ziņā nebojā futbolu?
Bojā. Nauda ir jānopelna, nevajag saņemt – vai tu esi futbolists vai pavārs. Šodien pārāk daudz spēlētāju saņem – par vecajiem nopelniem, par vārdu. Bet nav pelnījuši. Man komandā neviens nav tāds, kas saņem, un mums arī nav tādu algu. Leģionāri saņem trīs reizes mazāk nekā vietējie pirms limita palielināšanas – ja agrāk varēju paņemt ārzemēs spēlētāju par 1000 eiro mēnesī, vietējam, kas ir no izlases, bija jāmaksā seši septiņi tūkstoši. Murgains disbalanss. Tagad algu līmenis izlīdzinājies.
Nigēriešu uzbrucējs Tolu Arokodare pārcēlies uz Vācijas bundeslīgu. Bet pirms ierašanās Valmierā viņš bija vidēja līmeņa afrikānis?
Zemāk. Mums atved spēlētājus no dažādu valstu akadēmijām, viņus neviens nepazīst, un mans kā trenera kaifs ir redzēt, kā tas mainās. Tolu nemācēja žonglēt, bet viņam ir dabas dotumi. Taktiski – ļoti neizglītots, 90 procenti afrikāņu nezina, kas ir taktika, kas ir disciplīna. Sešos no rīta gājām uz trenažieru zāli, lai nostiprinātu plecus. Tolu vēl pats nesaprot, kāds ir viņa potenciāls. Beļģu “Anderlecht” piedāvāja pusotru miljonu, aģenti vēlas nopelnīt uzreiz. Bet viņam ir gaiša galva, ātri uztver.
Jums ir kāds hobijs bez futbola?
Nē. Mīlu mūziku, ātri braukt. Ātrums man patīk visā. Veikalā ieraugu T kreklu, kas patīk – ņemu bez laikošanas. Pieļauju daudz kļūdu – kaut ko pasaku un nožēloju. Bet nevienam dzīvē neizdarīšu neko sliktu.
Jau puse dzīves pavadīta Latvijā. Ko esat uzsūcis sevī no mūsu valsts?
Man ļoti patīk latviešu mierīgums, gribu to sev paņemt. Kad atbraucu, biju daudz karstasinīgāks. Patīk punktualitāte, tā ir Eiropas pieeja. Latvijas cilvēki patīk.
Man sievasmāte ir latviete, bieži braucam ciemos, un redzu – viņi ir līdzīgi maniem vecākiem.
Tad jums ar sievasmāti jārunā latviski.
Jā, viņa man ir ļoti forša!
Vecumdienās negribat atgriezties dzimtenē?
Noteikti tā būs, domāju, ka arī sieva neiebildīs.
Vizītkarte. Tamazs Pertija
Dzimis 1974. gada 23. decembrī
Futbolā no četru gadu vecuma. Spēlējis pussarga pozīcijā, kā spēlētājs pārstāvējis Gruzijas, Latvijas, Moldovas, Bulgārijas un Baltkrievijas klubus.
Kopš 2008. gada strādā par treneri. Vadītās komandas – Daugavpils “Dinaburg”, Daugavpils “Daugava”, “Olimps”, “Skonto”, “Liepāja”, kopš 2019. gada sākuma – “Valmiera”.
Sieva Diana, meitas Natali (20), Donatella (11), dēls Tamazs (6).
