Talantīgie rokmūzikas āksti – “Slade” 0
17. augustā Kuldīgā kā festivāla “Livefest” dalībnieki uzstāsies leģendārā rokgrupa “Slade”. Daudziem tā būs neaizmirstama tikšanās.
1974. gadā britu izdevums “Pop Today” par “Slade” rakstīja: “Līdz šim nav bijis daudz tādu grupu, kas ieviestu tik daudz radikālu pārmaiņu skatuves tēlā un izceltos ar tik raksturīgu ārējo veidolu: apģērbu, stilu, manierēm…” Grupa “Slade” iekarojusi stabilu reputāciju – viena no vismelodiskākajām grupām tūlīt pēc “The Beatles”. Taču vienlaikus to var uzskatīt arī par visnenovērtētāko rokmūzikas kolektīvu, ko vārda vistiešākajā nozīmē nogalinājuši neapdomīgi aprakstnieki.
Kā uzrodas ģeniāli vokālisti
Tālajā 1964. gadā Anglijas pilsētiņā Volverhemptonā skolnieki no vietējās grupas “The Vendors” Deivs Hils, Dons Pauels un muzikālais brīnumbērns, Nacionālā jauniešu orķestra vijolnieks Džims Lī piepelnījās deju plačos un nelielos restorāniņos, spēlējot un dziedot gan Elvisa Preslija, Badija Holija un Čaka Berija repertuāru, gan pašsacerētās kompozīcijas tolaik valdošā “bubble–gum” stilā.
Kādā sestdienas vakarā kopā ar viņiem restorānā uzstājās cita grupa – “Steve Brett And The Maverick”.
Puiši, kuri iznāca uz skatuves, bija, maigi izsakoties, dīvaini – augumam neatbilstoši uzvalki, ap kaklu baltas šalles, galvā cilindri. Bet vokālistu uz skatuves iznesa… zārkā.
Spēlēšanas laikā viņi uzvedās nevaldāmi – lēkāja, vaikstījās, lauza zārku, bet muzikālais izpildījums neatbilda nekādam kanonam: asa, ekspresīva un ritmiskās struktūras ziņā mainīga mūzika, ko pavadīja iespaidīga vokālista balss. Viņš pats izcēlās ar kuplu rudu matu kodaļu un ērgļa profilu. Īstens Mefistofelis!
Publika bija apjukusi un nezināja, kā reaģēt. Bet puiši no “The Vendors” jutās aizgrābti, un lēmums tapa acumirklī – šo vitālo rudmataino klaigātāju jādabū savā grupā! Viņu sauca Nodijs Holders, un viņa joprojām neatkārtojamā balss kļuva par topošās supergrupas “Slade” vizītkarti.
Pamana gan publika, gan profesionāļi
1965. gadā grupa mainīja nosaukumu uz “In Betweens” un devās iekarot Londonu. Krietni izlepusī galvaspilsētas publika “lauķus” uzņēma ar sajūsmu. Acīmredzot liela loma bija mūziķu ārējam veidolam, kas pauda: mēs esam savējie čaļi no ielas. Turklāt arī viņu dziesmas jūtami atšķīrās no tolaik dominējošā saldensalkanā noskaņojuma “Cik skaista ir šī pasaule un Mīlestība to izglābs” stila. Lai gan muzikāli joprojām tas pats bīts vien bija.
Grupas “Slade” agrīnajai daiļradei piemīt izteikts sociāls raksturs, tajā valda pilsētas nomales gars. Viņi pirmie rokmūzikas poētikā ieviesa pilsētas slengu (vēlāk pat apzināti kropļoja savu dziesmu tekstus un nosaukumus).
Viņi uzturēja arī panku ideoloģijas pionieru ārējo veidolu: skūtas galvas, ādas jakas u. tml. Tomēr koncertos uzvedās ne gluži kā panki. Ļoti savdabīgi.
Katra uzstāšanās bija teatralizēta darbība, pārpilna humora, izjokošanas, ar pārģērbšanos. Vēlāk, kad “Slade” pazina ikviens jaunietis visā pasaulē, mūziķi atzinās, ka bijusi sajūta – “ja mēs pēkšņi pārtrauksim smieties, grupa acumirklī izjuks”. Viņi vienkārši lieliski viens otru papildināja: klusais, mazliet kautrīgais Pauels (sitamie instrumenti), mūžīgais pusaudzis Hils (ģitāra), aristokrātiskais un inteliģentais Lī (basģitāra, klavieres, vijole) un absolūtais āksts jeb “lielceļa laupītājs” Holders (vokāls, ģitāra). Šo jauno cilvēku panākumu galvenā atslēga bija lieliska savu instrumentu spēle, spoži izteikts komponistu un poētiskais talants, kā arī perfektas aranžēšanas spējas.
1968. gadā, Londonas publikas lolota un jau nospēlējusi pārīti skaļu koncertu ārzemēs (Vācijā un Spānijā), grupa atkal mainīja nosaukumu. Tagad to dēvēja par “Ambrose Slade”. (Saistībā ar “slade” latviskojumu, kā mēdz teikt, ir varianti; viena nozīme “līķi”.).
1969. gadā iznāca grupas debijas albums “Beginings”. No topošā “Slade” te vēl pamaz, tas ir tikai pirmais pakāpiens ceļā uz “anarhistisko rokenrolu”. 60% albuma veido Frenka Zappas, Marvina Geja un grupu “The Beatles” un “Steppenwolf” dziesmu kaverversijas jeb aranžijas. Daudzi tā sākuši, ieskaitot “The Beatles”. Pašu sacerētas šajā albumā ir tikai četras dziesmas, toties varenas. Divas instrumentālās kompozīcijas, viens kārtīgs blūzs un galvenā debijas albuma odziņa “Pity The Mother” – vistīrākās raudzes simfoārtroks ar lielisku Džima Lī vijoles partiju.
Reiz “Slade” uzstāšanos Londonas klubā “Rasputin”, kam piemita nelāga slava, jo tajā allaž pulcējās rūdītākie tā laika skinhedi un citas padibenes, noskatījās leģendārs un šovbiznesā pieredzējis cilvēks – bijušais grupas “The Animals” basģitārists Čess Čendlers. Tobrīd viņu jau uzskatīja par vienu no sekmīgākajiem producentiem, jo tieši viņš bija “atklājis” ģeniālo Džimiju Hendriksu. Viņa profesionālā intuīcija nosignalizēja acumirklī. Un kārtējo reizi nekļūdījās.
Vispirms Čendlers saīsināja nosaukumu, palika tikai “Slade”. Tad viņš sāka virzīt talantīgos puišus “cieto veču” veidolā – skūtas galvas, tās pašas ādas jakas, apavi ar biezām zolēm. Taču jau nākamajā – 1970. – gadā viņš pats strauji mainīja stratēģiju.
Mūziķiem bija jāataudzē garas matu kodaļas, ādas jakas nomainīja košas krāsas žaketes, klaunu bikses un vēlāk allaž neiztrūkstošais atribūts – cepures. Publikai īpaši iepatikās Holdera klauna cepure, kas bija izrotāta maziem spogulīšiem.
Pateicoties Čendlera profesionālajai izjūtai, “Slade” līdztekus Deividam Bovijam, Gerijam Gliteram un Markam Bolanam (“T.Rex”) kļuva par glemroka maskarādes estētikas noteicējiem. Savukārt viņu mūzika pamazām kļuva aizvien spēcīgāka, neviļus radot gluži jaunu novirzienu, tā dēvēto glema hārdroku. Dažus gadus vēlāk jauno stilu visveiksmīgāk uztvēra un lieliski attīstīja “Sweet”, “Queen” un “10CC”, bet vēl pēc laiciņa arī amerikāņu “skolnieki” – “Kiss” un “Aerosmith”.
1970. gada novembrī veikalu plauktos parādījās “Slade” otrais oficiālais albums “Play It Loud”, melodisks un instrumentāli blīvs materiāls ritma un blūza stilā, bet ar ļoti lielu tuvošanos “The Beatles” estētikai. Publikai patika. Bija piedzimis kaut kas izteikti savdabīgs.
Nepateicīgie amerikāņu žurnālisti
Spožākā “Slade” firmas zīme ir Holdera neparastais, neatkārtojamais un precīzai identifikācijai nepakļaujamais vokāls. Leģendārais Ozijs Osborns reiz žurnālistiem uz provokatīvo jautājumu par to, kuru no roka vokālistiem viņš uzskata par vislabāko, godprātīgi atbildējis: “Studijā mēs visi esam vislabākie vokālisti, taču patiesais vokālista eksāmens ir uz skatuves, un to iztur ne visi. Es par visu laiku un tautu labāko vokālistu uzskatu Nodiju Holderu no “Slade”. Smagajā rokā viņam nav līdzīgu..”
No vienas puses, “Slade” dziesmas izcēlās ar izpildījuma spriegumu, no otras, arī ar patīkamu, viegli iegaumējamu melodiskumu. Viņi bija pirmie, kuri rokmūzikā sāka izmantot vijoli kā izteiktu soloinstrumentu.
“Slade” koncertdarbība allaž pulcinājusi pārpildītas auditorijas. Pat viskašķīgākie kritiķi atzinuši: “Slade” koncertos valda fantastiska jautrības, labvēlīgas dullošanās un spoža humora atmosfēra. Viņi bija arī vieni no pirmajiem, kuri koncertu laikā rīkoja dažādus zibenskonkursus ar “vērtīgām balvām”, īpaši tiem, kuri savu ārieni padarījuši iespējami līdzīgāku “Slade” puišiem. Atliek tikai noskatīties dažus tā laika “Slade” koncertu videoierakstus, un skaidrs – viņu mūzikā allaž bijis grandiozs dzīvesprieka un svētku sajūtas lādiņš.
1971. gadā vairākas “Slade” dziesmas pamazām sāka iekarot britu nacionālās hitparādes, līdz pat pirmajai vietai ar kompozīciju “Coz i luv you” (šķērsā gramatika pilnībā apzināta!). Grandiozus panākumus guva koncertalbums “Slade Alive!” (1972) un tajā pašā gadā iznākušais jaudīgais studijas albums “Slayed?”. Tas jau bija precīzs, grods un trauksmains, rokenrolā balstīts smagais roks, kurā melodiskums dominēja. “Slade” apskaužamā kārtā, kā neviens cits, spēja arī ierakstos saglabāt “dzīvās skaņas” efektu.
1973. gadā iznāca singlu izlase “Sladest”, kurā iekļautas vairākas iepriekš nepublicētas dziesmas. Taču tajā gadā grupa teju vai šķīrās no sava bundzinieka. Dons Pauels kopā ar līgavu Andželu Morisu iekļuva šaušalīgā autokatastrofā, kurā meitene diemžēl gāja bojā, bet Dons nonāca komā un uz ilgāku laiku zaudēja atmiņu. Tajā laikā viņa darbu grupā veica brālis Frenks.
1974. gadā iznāca albums “Old New Borrowed and Blue”, kas ieturēts izteiktā glema hārdroka manierē. Tajā iekļautā kompozīcija “Everyday” vēl joprojām noturas visu laiku un tautu 10 labāko roka balāžu sarakstā. Dažādās hitparādēs abos okeāna krastos gan pats albums, gan vairākas tā dziesmas ātri uzkāpa un ilgi noturējās pirmajās pozīcijās, bet Ziemassvētku dziesma “Merry Xmas Everybody” grāvēju sarakstu galvgalī periodiski atgriezās līdz pat 1986. gadam. Zīmīgs bija arī pārdošanas rekords: ASV amerikanizēto albumu (nosaukums – “Stomp Your Hands, Clap Your Feet”) divu nedēļu laikā pārdeva aptuveni 300 000 tirāžā.
Tas iedvesmoja plašai koncertturnejai ASV, kura noritēja vispārējas publikas atzinības, pat triumfa gaisotnē.
Taču amerikāņu žurnālisti nezin kāpēc neiemīlēja brašos britus un solidāri rakstīja iznīcinošas kritikas. Tomēr viņus sāka atdarināt itin visi – piemēram, amerikāņu maskarādes supergupa “Kiss” ļoti daudz “aizņēmusies” tieši no “Slade”.
Puiši no “Slade” ir vieni no retajiem, kuri pamanījās nesaslimt ar “zvaigžņu slimību”, joprojām arī sadzīvē paliekot tie paši savējie. Mūziķi dzīvoja daudz pieticīgāk, nekā to formāli pieļautu viņu vispasaules rokzvaigžņu statuss. “Sastopot kādu no viņiem uz ielas, jums neradīsies ne mazākās aizdomas, ka viņi apbrīnojami strauji kļuvuši pārticīgi un bagāti..” – tā rakstīja prese.
Iedzimtais talants grūti apdzēšams
1974. gadā “Slade” izlēma īstenot ambiciozu projektu – uzņemt filmu “In Flame” (režisors Ričards Lonkreins). Tā vēsta par sarežģīto ceļu uz mūzikas Olimpa virsotni, par rokmūziķu postošu atkarību no nežēlīgajiem šovbiznesa likumiem. Filmā reālā “Slade” biogrāfija ir dāsni papildināta ar māksliniecisko izdomu, taču ne itin baudāmā mūzika, ne populāru aktieru piedalīšanās nepasargāja projektu no izgāšanās. Situāciju nedaudz glāba tā paša gada nogalē iznākušais tāda paša nosaukuma studijas albums jeb filmas skaņas celiņš, no kura divas dziesmas atkal iekļuva hitparāžu augšdaļā.
Nākamie gadi (1975 – 1977) kļuva par sarežģītākajiem grupas dzīvē. “Slade” producenti joprojām izmisīgi centās iekarot amerikāņu tirgu, taču žurnālistu pretdarbība savu bija panākusi – “Slade” tur vairs nebija vietas. Ja nu vienīgi… mazliet apkaunojošā kārtā kā savu sekmīgo atdarinātāju “Kiss” un “Aerosmith” iesildītāji. Deivs Hils bija tik izmisis, ka pat apsvēra iespēju pamest skatuvi. Kādu laiciņu viņš savā rolsroisā apkalpoja bagātnieku kāzas, lai spētu izdzīvot. Vārdu sakot, ne gluži tie labākie laiki talantīgajiem mūziķiem. Nācās klusiņām pārcelties atpakaļ uz Angliju.
Tajā laikā “Slade” pozīcijas bija pavājinājušās arī pašu mājās. Tomēr 1976. gadā grupa sakopoja spēkus un izlaida savu komerciāli visveiksmīgāko albumu “Nobody’s Fools”. Melodiski spožs, polifonisks un vienlaikus vienotai mūzikālajai koncepcijai pakļauts albums. Kompozīcija “In For A Penny” atzīta par vienu no britu roka superšedevriem.
Nākamajā albumā “Whatever Happened To Slade” (1977) grupa centusies ieviest laikmeta garam atbilstošas izmaiņas. Saglabājas tas pats “cietais” hārdroks, bet jau ar modīgā pankroka elementiem. Tomēr rezultāts sanācis eklektisks. 1978. gadā iznāk otrs grupas koncertalbums “Slade Alive. Vol. Two”. Tas ir pēdējais albums, kura producents ir Čess Čendlers. Turpmāk visas grupas lietas vada Džims Lī.
“Slade” popularitāte strauji kritās. Panākumus nedeva arī mēģinājums atgriezties pie iepriekšējās melodiskās manieres – 1978. gada albumu “Return To Base” ignorēja gan kritiķi, gan klausītāji. Ironiski ir tas, ka, pēc 20 gadiem atkārtoti izdots, šis albums izrādīsies grupas vispārdotākais veikums…
Savu uzvaras gājienu sāka jaunais virziens – smagais metāls. “Slade” nespēja tajā īsti iekļauties un par viņiem pamazām aizmirsa.
Šeit atkal jāpiemin Ozijs Osborns no “Black Sabbath”, kurš vārda vistiešākajā nozīmē palīdzēja “Slade” atdzimt no aizmirstības pelniem. Ozijs uzaicināja viņus piedalīties 1980. gada festivālā “Roka monstri”, kas 50 000 cilvēku auditorijas klātbūtnē risinājās Rīdingā. “Slade” panākumi bija satriecoši! Tas lika puišiem “pakasīt pakausi” un atmodināt savu allaž neizsmeļamo izdomu.
Pēc trīs gadu klusēšanas “Slade” par sevi atgādināja 1981. gadā. Ar singlu “We’ll Bring The House Down” pirmo reizi kopš 1977. gada “Slade” nokļuva hitparāžu augšdaļā. Iznāca tāda paša nosaukuma albums. Iespējams, tas bija visneprātīgākais anarhistiskais rokenrols visā rokmūzikas vēsturē. Bet publikai patika. Tāpēc 1981. gada nogalē sekoja nākamais albums “Till Deaf Us Do Part” – stilistiski tāds pats huligānisks melodiskais smagais metāls. Šo abu albumu kopējā noskaņa liecināja, ka daži klusēšanas gadi nākuši tikai par labu – “Slade” joprojām spēj radīt to, ko citi vēlas aizgūtnēm atdarināt.
1983. gadā iznāca visdziļdomīgākais un, šķiet, kritikas joprojām nenovērtētais “Slade” darbs – albums “The Amazing Kamikaze Syndrome”, kurā mūziķi atkal azartiski eksperimentē, rada kaut ko jaunu, šoreiz sintezējot melodiskumu, smagā metāla skanējumu un ārtrokam raksturīgu muzikālās tēmas polifonisko izvērsumu. Iznākums – īstens progresīvais metāls.
Brieduma gadi
1983. gadā Nodijs Holders un Džims Lī, jau atzīti lielisku hitu sacerētāji, izmēģināja spēkus kā producenti sieviešu hārdroka grupas “Girlschool” albumam “Play Dirty”. Itin sekmīgi. Bet 1985. gadā dienasgaismu ieraudzīja kārtējais “Slade” albums “Rogues Gallery”. Šeit Holdera balss skan neparasti maigi, bet Džims Lī no sirds un gluži kā īstens pianists izspēlējas klavieres.
Varētu likties, ka “Slade” atguvuši otro elpu. Taču viņi koncertēja aizvien retāk, gandrīz nemaz neparādoties arī tālrādē. 1987. gada albums “You boiz make big noize” izrādījās grupas “gulbja dziesma” – spēcīgs un skumjš vienlaikus. Daudzas kompozīcijas caurstrāvo nostalģiska melanholija un skumjas (“Still The Same”, “Ooh La La In L. A.”). Par bijušo “Slade” azartisko spēku liecina vairs tikai viena dziesma – “She’s Heavy”. Arī šie puiši beidzot ir kļuvuši pieauguši.
Aiziešana
1990. gadā Holders un Lī veica vēl vienu sānsoli – kopā ar grupu “Mission” ierakstīja Ziemassvētku labdarības albumu “Merry Xmas Everybody”. Jāpiebilst, “Slade” ir daudz sadarbojušies ar citiem pazīstamiem mūziķiem. Piemēram, Nodijs Holders piedalījies grupas “Allan Parsons Project” 70. gadu albumu ierakstos.
1991. gadā grupa publicēja dubultalbumu ar saviem labākajiem grāvējiem “Wall Of Hits”, kā arī singlu “Radio Wall Of Sound”, kurā pirmo reizi galveno vokālo partiju izpildīja multifunkcionālais Džims Lī. 1992. gada 21. februārī iznāca grupas klasiskā sastāva pēdējais grāvējs “Universe” – caururbjoši skumja, eksaltēta un ārkārtīgi burvīga balāde – cienīgs 20. gadsimta visjautrākās rokgrupas karjeras vainagojums.
Viņi no skatuves aizgāja ļoti klusu, bez liekas kņadas. Tas bija ļoti saprātīgs un cēlsirdīgs solis, arī ievērības cienīgs talants – prast pielikt punktu vajadzīgajā vietā un mirklī.
Atgriešanās
Grupas galvenie ideju ģenerētāji Holders un Lī vispār aizgāja no mūzikas pasaules. Holders kļuva vispirms par televīzijas šovu, bet tad par kādas samērā nelielas radiostacijas, kas specializējusies 60. – 80. gadu klasiskās rokmūzikas atskaņošanā, programmu vadītāju. Cik zināms, viņš to dara vēl šodien. Savukārt Lī metās īstenot visslepenāko sapni – mūzikas ģēnija statusu nomainot ar… psihoterapeita arodu. Un sekmīgi.
Abi pārējie grupas dalībnieki – Hils un Pauels – uz mirkli it kā apklusa, taču 1994. gadā tomēr reanimēja “Slade”, pieaicinot Stīvu Veiliju un Trevoru Holideju. Viņi kopā ierakstīja jaunu albumu “Keep On Rockin!”, kas izrādījās pārsteidzoši veiksmīgs: tas pats vecais un labais hārdroks, tikai tagad patāls no “Slade” tradicionālā skanējuma. Muzikālā materiāla autori ir Hils un Bils Hants (“ELO”; “Wizzard”), izņemot kompozīciju “Do You Want Me”, ko vecās draudzības vārdā sakomponēja labais draugs Holders.
1997. gadā atjauninātais “Slade” sastāvs veica minitūri Baltijas valstīs, tostarp arī Rīgā, Kongresa namā sniedzot pārsteidzoši labu, enerģisku, nesamākslotu koncertu. Protams, tradicionālā “Slade” adepti pūta un elsa, sak, “nav Holdera, nav arī nekāda “Slade”” (un turpina to darīt vēl joprojām – faktiski jau viņiem ir taisnība), taču tie, kuri tiek pāri šai nostalģijai, sajūsmā sit līdzi plaukstas un dimdina kājas.
2000. gadā Nodijs Holders par sasniegumiem mūzikā kļuva par Britu impērijas ordeņa goda locekli. 2005. gadā viņu ierindoja 47. vietā 100 visu laiku labāko rokmūzikas vokālistu sarakstā. Un viņš joprojām pārliecinoši noraida nemitīgos piedāvājumus par “Slade” oriģinālā sastāva atkalapvienošanos.
Mazliet citāds noskaņojums šad un tad mēdz pārņemt psihoterapeitu Džimu Lī, kurš pieņēmis pseidonīmu Vailds (viņa īstais otrais vārds) un 2007. gadā izlaida soloalbumu “Therapy”. Kritika klusē.
Savukārt Hils un Pauels turpina turēt “Slade” karogu, šābrīža sastāvā pieaicinot bijušo grupas “Mud” basģitāristu Džonu Bērnu un grupas “Sweet” kādreizējo vokālistu Melu Maknaltnu.
Interesanta detaļa saistīta tieši ar “Slade” iepriekšējo Latvijas apmeklējumu, pēc kura teju vai arestēja grupas bundzinieku Pauelu – viņš, izrādās, bija iegādājies kādu antikvāru priekšmetu, ko nedrīkstēja izvest no valsts. Vēlāk presē Pauels vēstījis – esot izdevies no muitniekiem atpirkties par… nieka 10 dolāriem.
“Slade” ietekme uz citām leģendārām rokgrupām
“Slade” ietekmi uz 70. un 80. gadu rokmūzikas attīstību nav iespējams pārvērtēt. Tā sajūtama stilistiski pat visatšķirīgāko vēlāk populāro grupu daiļradē. Kritiķi min grupas “Quit Riot”, “Oasis”, “Smokie” un “Blur”, kā arī W.A.S.P., “Manowar” un virkni citu.
No “Slade” ietekmējušies pat 70–to gadu rokmūzikas skatuves absolūtie monarhi, piemēram, ABBA un “Queen”, turklāt šo grupu dalībnieki to nenoliedz. Par īpašo Nodija Holdera kā vokālista ietekmi uz nākamajām paaudzēm – dziedāšanas jauda, dziļums, pārliecība un jo īpaši uzvedība un stāja uz skatuves – nemaz nerunāsim, tā ir pārlieku acīm redzama.
