Talantīgais pianists Vestards Šimkus pastāsta, kāpēc viņš nelabprāt brauc ar auto 0
Šonedēļ kino ciklā “Desmit izcili ceļojumi”, ko piedāvā kinoteātris “Splendid Palace” sadarbībā ar pilna servisa līzinga un autonomas uzņēmumu AVIS, bija skatāma franču režisora Žana Lika Godāra filma “Trakais Pjero”. Seansa līdzbraucējs pianists Vestards Šimkus atzīst – filmas ārkārtīgi neparastā skaniskā un vizuālā estētika piepilda saturu tik lielā mērā, ka sižets kļūst otršķirīgs, un dalās pārdomās par kinomūziku Latvijā, Eiropā un Amerikā.
Kas stiprāks – sižets vai mūzika?
Filma “Trakais Pjero”, kas apvieno romantiskas drāmas un gangsterkino žanra elementus ar mūzikla numuru iestarpinājumiem, ir viens no izcilākajiem leģendārā režisora Žana Lika Godāra darbiem. Galvenais varonis, kuram dota skumjā klauna Pjero iesauka, raksta dienasgrāmatu. To citējot, filmā parādās slavenu gleznu attēli, komiksi, plakāti, reklāmu fragmenti, skan skaistas un mazliet skumjas dziesmas un simfoniskā mūzika.
“Mūzika šajā filmā ieskanas reti, bet nekad nekļūst par situāciju ilustrējošu fonu. Man radās sajūta, ka tā ārkārtīgi niansēti atklāj to, kas patiesībā “skan” filmā redzamo personāžu galvās, būdama, iespējams, vienīgā atbilde uz galvenā varoņa filmas finālā izteikto retorisko jautājumu par to, kāda gan visam notikušajam vispār ir jēga,” saka Vestards Šimkus. Pianists uzskata, ka tā mūzika, ko mēs filmās nepamanām, ir ilustrējošais fons, taču viņš dod priekšroku filmām, kurās mūzika ir pamanāma. Viens no pirmajiem spilgtākajiem iespaidiem un mūzika, kuru Vestards Šimkus uzskata par ģeniālu, ir vācu komponista Hansa Cimmera radītais skaņu celiņš Terensa Malika filmai “Šaurā, sārtā līnija”.
Mūzikas dēļ nepatīk atrasties pie stūres
Vestards Šimkus ir autobraucējs, kaut arī uz seansu ieradies ar sabiedrisko transportu. Neomulīga sajūta, stūrējot pa slideniem ceļiem, un iespēja saskrieties ar meža zvēriem ir tikai viens no iemesliem, kāpēc viņš pie stūres sēžas nelabprāt.
Otrs būtisks iemesls ir mūzika, kuru Vestards mašīnā klausās vienmēr. “Man patīk mūziku klausīties austiņās, jo tad var sadzirdēt visas nianses.
Citi aizrāda, ka tad es nedzirdu, kas notiek uz ceļa, bet cilvēks, kurš mašīnā klausās skaļu tuc tuc, jau arī nedzird, kas notiek apkārt. Tā ka es daudz neatšķiros,” smejas pianists.
Kad Vestards Šimkus klausās mūziku, viņš cenšas tai veltīt visu uzmanību, nevis klausīties to fonā, un tas ir iemesls, kāpēc viņam nepatīk atrasties pie stūres, kad mašīnā skan mūzika.
“Beigās nevaru koncentrēties ne uz braukšanu, ne mūzikas klausīšanos, tāpēc labprātāk braucu autobusā vai vilcienā,” atzīst Vestards, piebilstot, ka viņš gan zina cilvēku, kurš nemīl klausīties mūziku automašīnā, bet izvēlas braukt klusumā. Tā ir mūziķa sieva dziedātāja Elīna Šimkus, kurai braukšana auto ir vienīgā iespēja pabūt klusumā, ņemot vērā, cik daudz mūzikas skan Šimkus ģimenes mājās.
No kino negausības līdz pilnīgai atturībai
Lai gan pēdējā gada laikā Šimkus ģimenei diezgan reti sanāk pievērsties kino, jo dienas režīmu nosaka mazs bērniņš, Vestards tomēr cenšas skatīties filmas. “Pagaidām mums nav ne televizora, ne multeņu, mazais vēl nezina, ka ekrānā kaut ko rāda. Bet agrāk es esmu skatījies ļoti daudz filmu. Ir bijuši tādi periodi, kad esmu kaismīgi skatījies filmas katru vakaru. Taču, lai filmu izbaudītu un mēs kā skatītāji no tās kaut ko iegūtu, ir jākoncentrējas. Tu nevari noskatīties filmu divās trīs minūtēs, tai jāvelta vairākas stundas. Bet prasme koncentrēties ir zūdoša lieta, turklāt mēs visi esam ļoti aizņemti,” atzīst pianists, kurš ko līdzīgu novēro arī koncertzālē – cilvēkiem ir grūti noklausīties stundu vai divas garu koncertu, ja ir pierasts sociālajos medijos patērēt informāciju dažu sekunžu laikā.
Kurš galvenais – režisors vai komponists?
Mūzikas lomu filmā nenosaka komponists, bet gan režisors. Tas ir režisora uzdevums pateikt, kādai jābūt mūzikai, kāda būs tās loma un cik pamanāma tā būs filmā, bet komponista uzdevums ir uzminēt, kas notiek režisora galvā. Vestards, kuram arī pašam ir filmu komponista pieredze, atzīst – tas ir liels gandarījums, ja izdodas uzminēt.
“Laila Pakalniņa (spēlfilmā “Ausma”) mani pamatīgi samaitāja, liekot domāt, ka kinomūzika ir pilnīgs pikniks. Uzraksti visu, kas ienāk prātā, iesniedz režisoram, un viss tiek akceptēts. Un tieši tā tas arī notika! Principā viss, ko biju iztēlojies, nonāca filmā. Otrajā filmā (lietuviešu režisores Giedres Beinoriūtes spēlfilma “Elpa marmorā”, par kuru Vestards Šimkus saņēma nacionālo kinobalvu “Lielais Kristaps”) mūzika bija vajadzīga ļoti maz, ļoti vienkārša un gaiša par spīti tam, ka filma ir psiholoģiski smaga un tumša. Es mēnešiem strādāju pie tām dažām taktīm, kas nemitīgi tika rediģētas,” atceras mūziķis. Viņš atzīst, ka, komponē mūziku, redzot attēlu. Kā komponistam tas ir vieglāk nekā mēģināt uzminēt, kas notiek režisora galvā.
Eiropas kino baidās no mūzikas
“Skatoties mūziklus, dažreiz nodomāju – būtu forša filma, ja neviens nedziedātu!” spriež Vestards Šimkus. Tendence tieši ilustrēt to, kas notiek uz ekrāna, vairs nav aktuāla ne Eiropā, ne Holivudā. Visi režisori vēlas mūziku, kas paralēli uz ekrāna redzamajam stāsta zemtekstu.
“Holivudas skanējums radies, pateicoties izciliem Eiropas komponistiem, kuri emigrēja uz ASV pirms Otrā Pasaules kara – Ēriham Volfgangam Korngoldam, Maksam Šteineram un citiem. Tie bija tiešām meistarīgi komponisti, izcili orķestrētāji, kuri radīja augstvērtīgu simfonisko mūziku, līdz ar to jau no pašiem pirmsākumiem Holivudas kinomūzikai ir bijis ļoti augsts profesionalitātes uzstādījums. Turpretī Eiropas kino pēc Otrā Pasaules kara centās mainīt kino valodu. Kādā brīdī pārņem sajūta, ka Eiropas kino mūsdienās baidās no mūzikas vispār un negrib mūziku savās filmās. Eiropas kino ir ļoti maz mūzikas,” atzīst pianists.
Līdz gada beigām “Splendid Palace” sadarbībā ar pilna servisa līzinga un auto nomas uzņēmumu AVIS piedāvā skatīties izcilus road movie žanra paraugus. Jaunajā sezonā par īpašu pārsteigumu parūpējies arī Rīgas Motormuzejs, kas pirms katra seansa ļaus klātienē aplūkot kādu īpašu retro auto modeli. Pirms “Trakais Pjero” sadarbībā ar Latvijas Antīko automobiļu klubu “Youngtimer Rally” sarūpētais pārsteigums – filmā redzamais Alfa Romeo “Giulietta Spider”.
Atlikušajos divos seansos ciklā “Desmit izcili ceļojumi” būs skatāmas tādas filmas kā “Parīze. Teksasa” (Paris, Texas, rež. Vims Venderss) un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (rež. Jānis Streičs).
