Tālākam peldējumam pietrūka spēka…No kolēģes Daces Kokarevičas atvadoties 0
Vēl pirms dažiem mēnešiem Dace visiem pretim nāca kā smaidoša saulīte. Viņai piemita drosmīgs optimisms. Gan pirms mešanās piedzīvojumā ar neparedzamām beigām, gan pirms šķietami bezcerīga pasākuma. Viņa prata visā saskatīt gaišo un labo. Arī par smagām vai filozofiskām tēmām viņa vienmēr ar smaidu, tādu kā bērnudārza audzinātājas pašsaprotamo intonāciju pauda savu redzējumu. Un pati staroja labsirdību.
Kad viņai šopavasar atklāja reto slimību, pret kuru zāles vēl nav izgudrotas, viņa teica: “Mans tēvs 1945. gadā izbēga no NKVD ķetnām un ceļā uz soda izciešanas vietu izmuka pa vilciena grīdu. Vēlāk tomēr notverts, viņš izturēja desmit gadus gulagā un atgriezās Latvijā. Arī es nepadošos.”
Viņa cīnījās līdz pēdējam. Un smaidīja.
Daci bija grūti sadusmot, vai arī viņa ļoti labi prata neizrādīt dusmas. Asākais vārds, ko viņa saspringtā vai kaitinošā situācijā varēja pateikt, bija “sasodīts!”. Kad piektdienas rītā saņēmām ziņu, ka slimība mūsu Daci ir uzvarējusi, gribējās teikt: “Sasodīts! Kāpēc bija jāaiziet Dacei?”
Latvijas Universitātes profesora, valsts tiesību jurista Kārļa Dišlera un rakstnieces Minnas Dišleres mazmeita, kurelieša Induļa Dišlera un skolotājas Ernas Dišleres meita. Dace sevī ar lepnumu glabāja vecāku un vecvecāku spītu un uzticību Latvijai. Pirms sešiem gadiem fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajā ekspedīcijā Dace devās uz Sibīriju ne tikai kā žurnāliste, bet arī lai Poļevojes kapsētā atstātu krustu vectēva piemiņai.
Daces vecvecākus Kārli un Minnu Dišlerus un viņu meitu Ilgu izsūtīja 1941. gadā. Kārlis Dišlers mira 1954. gada septembrī, apglabāts Sibīrijā. “Par to, ka cilvēka darbi dzīvo ilgi pēc viņa miesiskās nāves, pārdomāju vēlāk, jau Latvijā,” pēc Sibīrijas brauciena rakstīja Dace “Latvijas Avīzē” 2013. gada augustā publikācijā “Atmiņu vējos Sibīrijā”, atgādinot par Kārļa Dišlera radošo mantojumu.
Dace piedzima 1957. gadā Rīgā. Mācījusies Rīgas 11. astoņgadīgajā skolā, Rīgas 2. vidusskolā un Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļā. Darba gaitas Dace sāka 1981. gada augustā avīzē “Padomju Jaunatne”, pēc tam strādāja laikrakstā “Pionieris” un “LaBa”. “Lauku Avīzē” (pēc tam “Latvijas Avīzē”) Dace sāka strādāt pirms 26 gadiem – 1993. gada 1. oktobrī. Piecus gadus Dace vadīja arī žurnālu “Praktiskais Latvietis”.
Talantīga žurnāliste. Necentās žilbināt ar ārējo pasniegšanas formu, bet iedziļinājās it visā un lasītājam izklāstīja pamatīgi, kompetenti.
Būvēja saprašanās tiltus. Starp trimdas latviešiem un vietējiem. Starp dzīves pabērniem un veselajiem, pārtikušajiem. Starp reliģisko uzskatu paudējiem un pagāniem.
Kopā ar citiem aizrautīgiem ļaudīm 3×3 nometnēs vasarās veidoja ideālo Latviju un laikraksta slejās intervijās ar valodniekiem rūpējās par latviešu valodas labskanību.
Dacei avīzē pēdējos gados bija ļoti būtisks pienākums – saziņa ar lasītājiem. Lai arī dažkārt sarunās ar zvanītājiem nācās gluži vai iejusties grūtā psihoterapeita lomā, Dace pacietīgi uzklausīja visus.
Bet, kad darbu gūzma un Latvijas ziemas pelēkās debesis pavisam sāka nomākt prātu, tad Dace nedaudz vieglprātīgi pasmaidīja un teica: “Laikam pienācis laiks aizbraukt mazliet pēc saules!” un devās uz Grieķiju vai Ēģipti.
Sapnis par Florenci palika nepiepildīts…
Tāpat palika nepiepildītas cerības ieraudzīt izaugam mazmeitas, par kuru gaitām un sasniegumiem Dace ar lepnumu stāstīja kolēģiem. Meitai Dainai un dēlam Viesturam Daces sirsnīgo rūpju noteikti pietrūks.
Darbā kolēģi zināja – Dace ir stipra. Uzzinot par viņas slimību, kādreizējais “Lauku Avīzes” galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš teica – Dace nekad nesūdzēsies nevienam, ja viņai būs grūti. Mēs, darbabiedri, atceramies – reiz Dace kādā redakcijas atpūtas pasākumā apņēmās pārpeldēt ledaini auksto Valguma ezeru un to arī izdarīja. Palīdzēja arī kādreiz gūtais rūdījums, peldot Daugavā no vecvecāku īpašuma Koknesē “Sauleskalnā” līdz Kokneses pilsdrupām. Diemžēl šovasar tālākam peldējumam pietrūka spēka…
“Es esmu daudz mīlējusi, daudz cietusi, daudz strādājusi. Esmu bērnus izaudzinājusi,” slimības nežēlīgajiem valgiem savelkoties, dzīves kopsavilkumu veidoja Dace.
Mūsu atmiņās viņa vienmēr būs mūsu gaišais, labsirdīgais un atsaucīgais Dačuks.
Visdziļākā līdzjūtība Daces tuviniekiem.
Draugi un darbabiedri “Latvijas Avīzē” un uzņēmumā “Latvijas Mediji”
Atvadas no Daces Kokarevičas
piektdien, 20. septembrī, plkst. 11 Aizkraukles
pagasta Aizkraukles evaņģēliski luteriskajā baznīcā, apbedīšana Skrīveru Jaunajos kapos.
Informācija pa tālr. 28381349
