Anda Līce: Tālāk par savu pagalmu 5
Ir ļoti daudz lietu, kas traucē redzēt skaidri un tālu. Ainavā tie var būt koki vai krūmi, nepareizi plānota apbūve, cilvēku sabiedrībā – aizspriedumi, pieņēmumi, uzspiesti uzskati, rakstura īpatnības vai vienkārši nezināšana. Kamēr to neapzināmies, veltīgi ir visi aicinājumi mainīties. Lai labāk redzētu, ir jāpaietas tālāk vai jāpakāpjas augstāk. Varam tikai apbrīnot tos cilvēkus, kuri 1918. gadā Pirmā pasaules kara izārdītajā Latvijas teritorijā ieraudzīja neatkarīgas valsts vīziju. Kas bija tas viņu augstais skatu punkts, no iepriekšējiem mantotās ilgas pēc brīvības, pasaules metropolēs iegūtā izglītība vai iedzimta spēja redzēt tālāk par savu pagalmu?
Klausoties un salīdzinot 2015. gada Valsts prezidenta vēlēšanām nosauktos kandidātus, nevar nedomāt par amatu un misiju. Amats itin labi iederas līdzenumā, taču izšķirīgos vēstures brīžos, kad ir jāpārvar kaut kas līdzīgs kalnu pārejai, ir jālūkojas pēc cilvēkiem ar misijas apziņu un īpašo spēju laikā un telpā redzēt krietni tālāk. Vēsturiski ir izveidojies tā, ka Latvijai arī šodien ir jādomā, kā tikt pāri kārtējai pārejai. Vai tā nav satriecoša visu iepriekšējo amatpersonu nolaidība, ka teju gadsimta ceturksni pēc neatkarības atgūšanas valsts austrumu robeža daudzviet joprojām ir vienkārša stiga meža vidū?
Tam, kurš šogad pārņems Valsts prezidenta pilnvaras, jābūt patiešām drosmīgam cilvēkam. Jautājums tikai, vai pašreizējās Saeimas deputāti spēj palūkoties pāri savas partijas, frakcijas un savām interesēm, jo līdz šim tādi brīnumi nav pieredzēti. Pēc tam kad, nospļaujoties uz sabiedrības viedokli, Saeima bezatbildīgi nolēma prezidentu ievēlēt slēgtā balsojumā, daudzu acīs tā ir pilnīgi zaudējusi uzticību. Latvijas politiskajā telpā katastrofāli trūkst cilvēku, kas nav ļāvušies sevi iepīt šejienes zirnekļu tīklos. Tā ir liela nelaime valstij, ja augstu amatu ieņem mazizglītots cilvēks, tas ir, tāds, kuram kabatā gan ir augstskolas diploms, bet viņš vai viņa nepārzina vēstures un kultūras kontekstu un līdz ar to spēj spīdēt tikai telpā ar nelielu rādiusu, nevis pārstāvēt valsti pasaulē. Skumji, ka par valsts nākotni visgudri runā “eksperti”, par kuriem padomju laikos ironiski teica – “doktor okolovsjačeskih nauk” (viskautkādu zinātņu doktors).
Es ar patiesu prieku skatos un lasu intervijas ar Eiropas Savienības tiesas tiesnesi, 1990. gada 4. maija deklarācijas galveno autoru Egilu Levitu – personību, kuras redzesloks sniedzas pāri šaurajiem pagalmiem un vienlaikus ļauj saprast arī to, kas tajos pagalmos notiek. Es ticu, ka ir iespējams palūkoties tālāk. Reiz taču mēs to spējām un uzcēlām savu Latvijas valsti.
