“Tālā zeme – Sibīrija”. Aktieri, brāļi Vilsoni Magadanā meklē dzimtās vietas 5
Šodien Kinomuzejā notiek dokumentālo filmu cikla “Tālā zeme – Sibīrija” pirmo divu sēriju pirmizrāde, un jau vakarā tās demonstrēs arī Latvijas Televīzijas 1. programmā. Pavisam astoņās sērijās režisore Dzintra Geka un operators Aivars Lubānietis vedīs ceļojumā pa kādreizējām Latvijas pilsoņu deportāciju vietām, sākot ar Magadanu un beidzot ar Tjuhtetu, par kuru daudzi lasījuši Melānijas Vanagas grāmatā “Veļupes krastā”. Šovakar, pirms ieslēdzat televizoru, vērts ieskatīties Krievijas kartē un atrast Magadanas apgabalu – tas atrodas Krievijas ziemeļaustrumos, mūžīgā sasaluma joslā. 970 tūkstoši ieslodzīto gājuši cauri Magadanas apgabala ieslodzījuma vietām. Viņu vidū piecarpus tūkstoši latviešu, toskait Kurzemes katlā sagūstītie virsnieki, leģionāri, karavīri.
Kopš 2006. gada fonds “Sibīrijas bērni” rīko ikgadējas ekspedīcijas uz Krieviju, kur izsūtītie un viņu radinieki meklē kādreizējās dzīvesvietas un mūžībā aizgājušo tuvinieku apbedījumu vietas. Jau iepriekšējās studijas “SB” un fonda “Sibīrijas bērni” filmas atklājušas skatītājiem mazāk zināmas vēstures detaļas, sekojušas bez vainas sodīto, represēto cilvēku likteņiem. Dokumentāli vēsturiskajam filmu ciklam “Tālā zeme – Sibīrija” par pamatu ņemti materiāli no 2012. un 2013. gada vasaras braucieniem (par kuriem “LA” publicēja aprakstus “Atgriežoties izsūtījumā” un “Sibīrijas atmiņu vējos”).
Pērn uz Magadanas apgabalu lidoja ikšķiliete uzņēmēja Astrīda Salmiņa, lai apskatītu vietu, kur 1951. gadā piedzimusi, – Susumanu. Šis vārds tulkojumā no čukču valodas nozīmē “Vēju pilsēta”. Tā atrodas 600 kilometrus no Magadanas; pilsētiņā bijušas zeltraktuves, kur strādājuši izsūtītie. Latvijā Astrīda nokļuva 16 gadu vecumā. Pērn viņa ieraudzīja, ka Susumana sabrukusi un viņas tēva celtajā mājiņā dzīvo bijušais kriminālieslodzītais. Susumanai visapkārt ir kalni, izskaloti ceļi un kalnu pārejas. No tās 100 kilometru tālu ir maza pilsētiņa Jagodnaja, tur atrodas privāts muzejs, kura ekspozīcijā stāstīts par represijām.
Arī brāļi Ēriks un Mārtiņš Vilsoni pērnvasar Magadanas apgabalā atrada vietas, kur abi dzimuši. “Mums bija šeit jāatbrauc,” saka brāļi, “kad esi bijis pie savām saknēm, tad lielāks līdzsvars.” Pa izskalotām kalnu pārejām viņi nokļuva “mirušajā” pilsētā, kurā par mākslinieku strādājis krusttēvs. Mārtiņš visu fotografēja, lai parādītu mammai – arī svina pelēko Ohotskas jūru, tāpat slimnīcu, kurā piedzimis brālis Ēriks.
Filmas trešo sēriju – par Amūras apgabala izsūtījuma vietām Tigdu un Vozžajevku – LTV1 demonstrēs parīt; nākamās sērijas – ik ceturtdienu līdz pat 8. maijam.
Zinātniskā konferencē “Kāpēc jāzina par padomju deportācijām?”, kas vakar notika Amatas novadā, ar priekšlasījumiem piedalījās arī vēsturniece Danute Dūra un Latvijas Universitātes komunikācijas zinātnes doktora grāda pretendente Laura Uzule. Par to, cik lielu uzmanību sabiedrība pievērš šīm atceres dienām un kas vēl būtu darāms, – saruna ar viņām “LA” redakcijā. “Rodas sajūta, ka tiek uzskatīts: deportāciju pieminēšana ir pašu deportēto lieta un uz pārējiem tas neattiecas,” intervijā teica D. Dūra.
