“Taksista vientulība”. Sanitas Grīnas recenzija par Reiņa Kalviņa spēlfilmu “Maiņa” 0
Sanita Grīna, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kino dzīves atgriešanos kinoteātros Latvijā iezīmē režisora Reiņa Kalviņa pilnmetrāžas debijas spēlfilmas – krimināldrāmas “Maiņa” – pirmizrāde 17. septembrī.
Balansējot uz smalkas robežas starp reālismu un izklaidi, “Maiņa” vēsta par vienu notikumiem bagātu nakti taksista Mareka dzīvē. Filma tapusi studijā “Mistrus Media” sadarbībā ar “Picture House”.
Šķiet, ka Latvijas kino industrijas profesionāļu uzmanību Reinis Kalviņš pirmo reizi piesaistīja pirms vairāk nekā trim gadiem, drosmīgi startējot Nacionālā kino centra filmu ražošanas finansējuma konkursā ar šo pašu, filmas “Maiņa”, projektu – viens pats, jauns režisors bez producenta atbalsta.
Tolaik filma tika pieteikta kā moderna “film noir” jeb “neo-noir” – vizuāli un estētiski specifisks žanrs, par kuru interese periodiski uzliesmo gan režisoru, gan skatītāju vidū jau vismaz kopš 80. gadiem; tā sižeti parasti saistīti ar kriminālo pasauli un varoņi darbojas vidē, kur robežas starp pareizo un nepareizo rīcību bieži ir grūti novelkamas.
Nav brīnums, ka “Maiņa”, kuras iedvesmu Reinis Kalviņš – pats arī viens no filmas scenārija autoriem (kopā ar Aldi Bukšu) – smēlies reālos Rīgas taksistu stāstos un dokumentālos notikumos, šo gadu laikā atradusi mājvietu studijā “Mistrus Media” (producents Gints Grūbe) – vienā no Latvijas studijām, kas gan strādā ar režisoriem ar spilgtu autora rokrakstu (jaunāko studijas producēto spēlfilmu vidū ir Dāvja Sīmaņa “Tēvs Nakts” un Viestura Kairiša “Melānijas hronika”), gan arī uzņem dokumentālās filmas par sociāli aktuālām un saistošām tēmām (piemēram, Grūbes paša režisētās “Lustrum” un “Spiegs, kurš mans tēvs” (kopā ar Jāku Kilmi)).
Vizuāli un noskaņas ziņā “Maiņas” Rīga, kurā mūs ieved Kalviņa taksists Mareks, ir radniecīga pelēcīgajai, novembrīgajai mikrorajonu pilsētai no filmām “Cilvēki tur” (rež. Aiks Karapetjans, 2012) un “Modris” (rež. Juris Kursietis, 2014).
Liepājas teātra aktiera Edgara Ozoliņa pārliecinoši tēlotais Mareks – mazrunīgs, padrūms, aiz sakniebtajām lūpām un sarauktās pieres šķiet drīzāk slēpjam emocionalitāti nekā cinismu – atgādina mazliet dzīves apbružātāku, vairs ne tik naivu iepriekšminēto, kā arī Jāņa Norda filmu “Amatieris” (2008) un “Mammu, es tevi mīlu” (2013) galvenos varoņus.
No vienas puses, “Maiņa” tādējādi ierakstās Latvijas kino pēdējās desmitgades “jauno, dusmīgo vīriešu” pieaugšanas stāstu tradīcijā, diemžēl demonstrējot arī raksturīgo sieviešu tēlu trūkumu – arī “Maiņas” pasaulē sieviešu tēliem ir visai ierobežotas funkcijas. (Reducējot varētu teikt, vai nu mātes, vai padauzas – mātišķo lomu Mareka dzīvē pilda taksistu bāzes pavāre Olga, turpretī citas, pat viņa dēla māte, ir tādas, kam “svarīgs tikai spa”, – arī brīdī, kad viņa nav gatava pēc Mareka pirmā zvana skriet pēc dēla; interesanti, ka biznesmeņa Stabiņa “draudzene” šķiet apvienojam abus šos stereotipus – vieglas uzvedības sieviete, kas mātišķi aprūpē piedzērušos pusmūža vīrieti.)
No otras puses, visinteresantākās “Maiņā” ir Mareka attiecības ar viņa taksometru. Jau no filmas pirmajiem kadriem – Mareka acīm atpakaļskata spogulītī, kam seko kameras atbrauciens, kurā ieraugām taksometru, – top skaidrs, ka Mareks un taksis ir viens vesels.
Taksis ir Mareka ķermeņa “paplašinājums”, viņa mazā pasaulīte, čaula, kas pasargā viņu un kas jāpasargā viņam. Taču šī drošība ir iluzora – Mareka parāda dēļ viņa pasaule jau sākotnēji ir apdraudēta, tās robežas ir viegli pārkāpjamas (pasažieres, kam Mareks uzticas, viņu apzog), līdz filmas beigās drošība ir fiziski iznīcināta kopā ar taksometru.
Šī neparastā ievainojamība padara Mareku par neparasti saistošu varoni ar izaugsmes potenciālu. Tikai zaudējot savu drošo pasauli, Mareks spēj atklāt, ka svarīgākās galu galā ir viņa attiecības ar dēlu, un sākt saprast, ko nozīmē atbildības uzņemšanās.
Kalviņa pieeja bijusi principiāli konceptuāla, gan rādot notikumus tikai no filmas galvenā varoņa skatpunkta, gan ierobežojot norises vienas taksista maiņas laikā. Šī izvēle gan brīžiem rada mazliet dezorientējošu sajūtu, jo tiekam iemesti pasaulē, kuras varoņi zina par to vairāk nekā skatītāji.
Mēs esam Marekam ceļabiedri, vienlaikus cenšoties apgūt, kādi tad ir šīs pasaules “nerakstītie noteikumi”, ko viņš grasās pārkāpt; ir lietas, kam mums jānotic uz vārda, un lietas, kas tā arī netiek paskaidrotas. Piemēram, kādi ir taksistu kara iemesli un mērķi, kam gan, iespējams, nav izšķirošas nozīmes Mareka stāstā, bet kas viennozīmīgi padarītu filmas pasauli pilnasinīgāku.
Filmas darbība lielākoties risinās diennakts tumšajā daļā – izaicinājums, ar kuru filmas operators Džordžs Čipers-Lilemarks tiek galā brīnišķīgi, liekot trāpīgus vizuālo metaforu akcentus, piemēram, Mareks ar dēlu vakariņo “Lauvas namā” pie aizsvīduša stikla; Mareka seja aiz akvārija naktsklubā; Mareks pats kā zivs akvārijā stikla būcenī taksistu bāzē.
“Maiņa” cenšas balansēt uz robežas starp reālistisku un izklaidējošu filmu, tomēr nevarētu teikt, ka tas būtu pilnībā izdevies. Lai gan tiek minēts, ka filma balstīta Rīgas taksistu pieredzē un tajā redzamas atpazīstamas un savā ziņā leģendāras Rīgas vietas, kā Rīgas lidosta vai “Lauvas nams”, taksistu kari, uz kuru fona risinās Mareka stāsts, paliek nespecifiski, atstājot sajūtu, ka tie varētu risināties teju jebkurā Eiropas pilsētā – iespējams, jau pieminētās konceptuālās izvēles turēties pie galvenā varoņa skatpunkta dēļ.
Tāpat arī ar nožēlu jāpiemin, ka daļa no filmas otrā plāna tēliem, situācijām un dialogiem šķiet drīzāk pasmeltas no kriminālfilmu klišeju lādītes, nekā organiski izaugam no darbības vides, kurā taču – kā zināms no mediju publikācijām un sižetiem par reālajiem taksistu kariem – netrūkst aizraujošu pavērsienu. Tomēr neviens akrobāts nav apguvis publiku žilbinošus trikus bez zvārošanās, un arī Reinis Kalviņš ir tikai savas karjeras sākumā.
“Maiņa”, mazbudžeta spēlfilma, 81′, Latvija, 2020
Scenārija autori – Reinis Kalviņš, Aldis Bukšs, režisors Reinis Kalviņš, operators Džordžs Čipers-Lilemarks, mākslinieks Jānis Bijubens, kostīmu māksliniece Liene Dobrāja, grima māksliniece Maija Gundare, skaņu režisors Artis Dukaļskis, montāžas režisors Armands Začs, aktieru atlases režisore Māra Liniņa, izpildproducente Ilze Krūmiņliepa, producents Gints Grūbe, studija “Mistrus Media”.
Galvenajā lomā – Edgars Ozoliņš.
No 17. septembra – kinoteātros Rīgā un visā Latvijā.
