Taka ar labirintu un lūgšanu namiņu 0
Kubeseles dabas taka Krimuldā ir īpaša ar smilšakmens alām, lūgšanu namiņu un bruģakmens labirintu. Te var priecāties par Gaujas gleznainajiem krastiem, kārtīgi izstaigāties un atkārtot dažas vēstures grāmatu lappuses.
Šogad no pilsētas kņadas te atpūtos jau divas reizes. Pašā aprīļa sākumā mežu vietumis vēl klāja ledus un sniegs, kāds tiltiņš bija salauzts un daudzviet nācās rāpties pāri vēja nolauztiem kokiem. Krimuldas luteriskās baznīcas draudzes locekļi bija parūpējušies, lai pēc Lieldienām šādu šķēršļu vairs nebūtu.
Rūpes par taku uzņēmusies arī Gaujas Nacionālā parka administrācija. Stāvākās vietās izveidoti pakāpieni, uzbūvēti soliņi, ierīkota āra tualete, iekārtota atpūtas vieta ar galdiņiem.
Ceļā pie lilijas
Nepilnus četrus kilometrus garā lokveida taka sākas pie 1205. gadā celtās pieticīgās, bet glītās, vairākkārt atjaunotās Krimuldas baznīcas. Pēc mācītāja Austra Jura Rāviņa teiktā, tas ir senākais dievnams Latvijā, kas darbojas līdz pat mūsdienām.
Tepat netālu jau desmit gadus apskatāms no bruģakmeņiem uz vecas rijas pamatiem izveidotais Kaupo Lilijas labirints. Tas veltīts Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo svētceļojumam uz Romu pirms 800 gadiem. Labirinta centrā izveidots lilijas zieds, jo leģenda vēsta: viņš sapnī redzējis, ka tā nosargās Krimuldas baznīcu. Lilijas ziedu rokās tur arī eņģelītis pie kanceles baznīcā.
Viena ceļa labirints jau kopš 4. gadsimta ir bieži izmantots kristīgs simbols cilvēka ceļam pie Dieva. Viduslaikos daudzās Eiropas baznīcās tāds izveidots grīdas segumā. Mācītājam ideja par garīgai apcerei domāta labirinta izveidi radusies, fotogrāfijās aplūkojot Šartras katedrālē veidoto.
“Vairāku ceļu labirints ir kā mīkla, kura jāatmin, atrodot pareizo izeju, bet viena ceļa līklocis simbolizē cilvēka mūža gaitu – slikti, ja tā ir ar daudziem strupceļiem,” skaidro mācītājs. “Dievs mūs ved nevis maldos, bet uz mērķi. Ejot pa labirintu, notiek līdzīgi kā dzīvē – kādu brīdi šķiet, ka jau esi tuvu centram, sildies tā siltumā un gaismā, bet tad – atkal tālu un atstāts viens pats, taču līkumojot beigās tomēr sasniedz mērķi.”
Pa lībiešu pēdām
Aiz senās 1775. gadā celtās mācītājmājas taciņa ved līdz cildinātā un peltā Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo kapa uzkalniņam. Turpinot ceļu, nonākam līdz Kubeseles alai, kurā, pēc seniem nostāstiem, dzīvojis lībiešu virsaitis Runtiņš. Viņa māja ir ap 30 kvadrātmetriem plaša, aptuveni piecus metrus gara un trīs metrus augsta ar vairāk nekā metru platām durvīm un mazu lodziņu sānā.
No šejienes paveras skaists skats uz pilskalnu ar mācītājmāju un garām plūstošo Runtiņupi.
Turpat blakus uz kokiem apauguša kalna ceļotājus vilina lūgšanu namiņš. Mazajā koka būdiņā ir lāviņa ar segu, daudz svētbilžu un Svētie Raksti. Šeit var kādu brīdi pabūt klusumā, iedegt svecīti un uz galda noliktā papīra uzrakstīt savas vēlmes. Protams, jārēķinās, ka sezonas laikā, it īpaši nedēļas nogalēs, te staigā diezgan daudz tūristu, kas mierīgo apceri var iztraucēt. Lai pārdomātu dzīvi, vairāki cilvēki lūguši Krimuldas mācītājam atļauju palikt namiņā pa nakti, bet citi to darījuši nepiesakoties.
Tālāk ceļš ved cauri mežam, kas, tāpat kā pārējā apkārtne, atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā.
Ievērības cienīgs objekts ir Saulstaru iezis un ala. Tā ir samērā šaura, zema un tajā aizliegts līst, jo miljoniem gadu senais smilšakmens ir stipri saplaisājis un birstošs. Toties te var atpūtināt kājas un izbaudīt ainavu, apsēžoties uz koka stumbru soliņa.
Taciņa gandrīz līdz pat Gaujai vijas gar līkumotās Runtiņupes krastiem. Vasaras sākumā te var laimēties redzēt nārstojam nēģus. Mācītājam Austrim Jurim Rāviņam, kurš taku mērojis neskaitāmas reizes dažādos gadalaikos, šeit gadījies sastapt mežacūkas un stirnas. Viņam visvairāk tīk, nonākot līdz Gaujai, paieties vēl kādu kilometru uz Murjāņu pusi, jo šķiet, ka te vedis senais Livonijas ceļš.
Baltu laikā upes krasts bijis blīvi apdzīvots. Par to liecina Kubeseles nosaukums, kas tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē tirgus vieta, kā arī senie apbedījumi. Diemžēl, dodoties vēl tālāk Murjāņu virzienā, var iznākt sastapties ar nikniem suņiem. Uz Siguldas pusi gan varot iet droši.
Vietā, kur Runtiņupe ietek Gaujā, paveras gleznains skats. Jau pa gabalu var pamanīt apsūnojušo Lielo akmeni jeb Runtiņa avotakmeni, kam blakus iztek avotiņš, pie kura var padzerties un piepildīt pa ceļam iztukšoto ūdens pudeli. Reizēm to dēvē arī par Velnakmeni, jo, pēc seniem nostāstiem, sirmā senatnē velns, uz tā tupēdams, vērojis gaujmaliešus. Agrāk, kad Gauja plūdusi citā gultnē, puse no milža atradusies ūdenī.
Senos laikos te bijusi plostnieku darbošanās vieta, par ko liecina enkurkluči ar iespaidīgu metāla cilpu. Sākumā baļķi sieti plostos, bet vēlāk pludināti pa upi vaļējā veidā. Šajā vietā ceļazīmes liecina, ka atrodamies 7,3 kilometru attālumā no Siguldas, bet līdz Murjāņiem ir 8,7 kilometri.
Takas noslēgumā, pirms esam atgriezušies pie skaistās Krimuldas baznīcas, mežā var apskatīt baltu senkapu uzkalniņu. Interesanta tā pazīme ir akmens riņķis, kas ieskauj senkapu teritoriju, un ar lieliem akmeņiem iezīmētas debess puses.
Svarīgi zināt! * Dodoties pa Kubeseles taku, jāseko brūnas krāsas ceļa norādēm. * Ejot nesteidzīgā gaitā, lai atgrieztos atpakaļ pie baznīcas, būs vajadzīga apmēram pusotra stunda. * Netālu no mācītājmājas atrodas kafejnīca, kurā katrs garāmgājējs atelpas laikā var nobaudīt tur atstātu nelielu cienastu, padzert kafiju vai tēju, iemetot par to ziedojumu lādītē naudiņu. |
