Taivāna – sala ar skatu uz rietumiem. Ceļojuma piezīmes ar skatu vēsturē 1
Kamēr nebiju apmeklējis šā gada tūrisma izstādi “Balttour”, priekšstats par Taivānu bija visai miglains, tādēļ nebrīnos, ka daudzi cilvēki jauc Slovākiju ar Slovēniju un Latviju ar Lietuvu, jo arī es neatšķirtu Taivānu no Taizemes, ja vien man informācijas stendā laipni neiedotu tūrisma ceļvežus un nepaskaidrotu, ka Taivāna ir sala (36 192, 8 km²) platības ziņā uz pusi mazāka nekā Latvija, taču tajā dzīvo desmit reižu vairāk cilvēku – 23,5 miljoni.
Vienā pašā galvaspilsētā Taipejā mitinās visu Baltijas valstu iedzīvotāju kopskaits – aptuveni septiņi miljoni. Ļoti sagribējās šo pārapdzīvoto zemi redzēt, un ar mana “Latvijas Avīzes” kolēģa Valda Bērziņa ieteikumu izdevās pievienoties starptautiskajai žurnālistu grupai, kas aprīļa sākumā apmeklēja Ķīnas Republiku. Jūs nepārklausījāties – tieši tā arī oficiāli sauc šo valsti – tikai iekavās raksta Taivāna. Kāpēc tā? Lai rastu atbildi, pirms ceļojuma lietderīgi ielūkoties Taivānas vēsturē.
Vadoņa Čana Kaiši fenomens
Taivānas salā cilvēki dzīvojuši jau pirms vairāk nekā 6000 gadiem un ieradušies te no ķīniešu apdzīvotām teritorijām. Viņi bijuši diezgan kareivīgi un svešiniekus nav laiduši tuvumā līdz pat 16., 17. gadsimtam, kad arvien biežāki viesi salā bija pirāti un šai pusē parādījās arī holandiešu un spāņu kolonisti. Īsu brīdi ķīniešiem izdevās iebrukt salā, taču vēlāk tā tika atdota Japānai.
Vēsturiski nozīmīgākā politiskā persona Taivānā neapšaubāmi ir ģenerālis Čans Kaiši (1887 – 1975), kurš pēc 1911. gadā pasludinātās Ķīnas Republikas pirmā vadītāja nāves 1926. gadā kļuva par valdošās Gomiņdanas partijas (uzskatu ziņā līdzīga Eiropas sociāldemokrātiem) Centrālās izpildkomitejas locekli. Viņš vadīja partijas karaspēku pret reāli valdošo vecās impērijas ģenerāļu huntu, ko divus gadus vēlāk sakāva, un pasludināja sevi par valsts prezidentu uz mūžu. Taču liktenis bija lēmis citādi. 1937. gadā sākās karš ar Japānu, un tā beigās – arī pilsoņu karš starp Čana Kaiši vadītās valdības spēkiem un komunistiem, kuri uzvarēja 1949. gada nogalē, nodibinot Ķīnas Tautas Republiku (ĶTR) ar Mao Dzedunu priekšgalā, bet sakautais Čans Kaiši ar armijas paliekām un saviem piekritējiem – aptuveni 1,2 miljoniem cilvēku – aizbēga uz Taivānas salu. Viņam paveicās, jo ASV kara flotes spēki ieradās jūras šaurumā starp salu un kontinentālo Ķīnu, pasargājot Taivānu no ĶTR armijas desantniekiem un teritoriālās pakļaušanas. Tā nu izveidojās divas Ķīnas – viena uz salas, otra kontinentā. Paradoksāli, ka pasaulē līdz pat 1971. gada ANO lēmumam par vienīgo leģitīmo Ķīnas valdību atzina nevis Mao Dzeduna, bet tieši Čana Kaiši vadīto. Izcilais Taivānas vadonis nodzīvoja garu un raibu mūžu un nomira 87 gadu vecumā, varu tālāk nododot savam dēlam Dzjanam Dzingo.
Lūk, nu top skaidrs, kāpēc Taivānas galvaspilsētā Taipejā Čanam Kaiši uzcelts mauzolejs, jo faktiski viņš ir visas taivāniešu nācijas tēvs. Protams, mauzolejs ir iespaidīgs, taču vienlaikus arī vienkāršs un nepārsātināts ar informāciju par viņa dzīvesgājumu – militāro karjeru un personīgo dzīvi divās laulībās. Pirmajā stāvā vēl apskatāmas divas Čana Kaiši luksusa automašīnas, ko viņš izmantojis valdīšanas laikā, bet otrajā – milzīga statuja, kurā vadonis attēlots gluži kā Buda sēdošā pozā ar skatu caur vaļēju arku uz rietumiem – tām vērtībām, kurām seko industriāli strauji uzplaukstošā Taivāna. Ik stundu pie vadoņa mainās godasardze – Taivānas armijas kareivji, kuri daudzajiem skatītājiem virtuozi nodemonstrē sarežģītu ieroču pārvaldīšanas tehniku.
Lielākā ķīniešu stila viesnīca pasaulē
Ar Čana Kaiši ģimeni saistās arī “Grand Hotel” – viesnīca, kurā dzīvojam, jo to 1952. gadā dibinājusi vadoņa sieva Č. S. Meja Linga, lai būtu pietiekami respektabla vieta, kur uzņemt ārvalstu vadītājus un diplomātus. Pirmais ievērojamākais viesis Irānas karalis Pahlavi te mitinājies 1958. gadā, vēlāk viņam pievienojušies vairāk nekā simts valsts vadītāju, tostarp ASV prezidents Dvaits Eizenhauers un Bils Klintons, kurš gan šeit ieradies, vēl būdams Arizonas štata gubernators, un vairāk nekā divi tūkstoši dažāda ranga ārvalstu politiķu un mākslinieku, starp kuriem bijušas tādas slavenības kā Merilina Monro un Alēns Delons. Rekordists Singapūras premjerministrs Lī Kuanjū paspējis viesnīcā paviesoties pat 24 reizes. Pēc rekonstrukcijas ēka kļuvusi par lielāko ķīniešu tradicionālā arhitektūras stila viesnīcu pasaulē. Četrpadsmit stāvos iekārtotas aptuveni 500 greznas istabas, četri restorāni, “Grand Hotel” muzejs, bet Lielajā Zelta pūķa balles zālē ar vienpadsmit metrus augstajiem griestiem tiek rīkotas starptautiskas konferences un bagātnieku kāzu svinības. Līdz ar to viesnīca kalpo arī kā tūrisma apskates objekts, kas uzskatāmi parāda taivāniešu viesmīlību. Tā izpaužas ne tikai ar smaidu un pakalpīgu koferu pārtveršanu pie ieejas durvīm, bet arī muzikālajiem vakariem milzīgajā viesnīcas foajē, kur apgrozās tūkstošiem ļaužu un ik vakaru pie melnā flīģeļa sēžas pianisti, lai pavadītu vijolniekus vai kāda tautas mūzikas instrumenta virtuozus.
Taipejas debesskrāpis “101”
Ja nu kaut kas Taivānā noteikti jāredz, tas, protams, ir Taipejas debesskrāpis “101”, kas kļuvis ne tikai par galvaspilsētas, bet visas valsts vizītkarti. Šī Taipejas finanšu biroju ēka celta piecus gadus un atklāta 2004. gada 31. decembrī ar pasakainu salūtu. 508 metrus augstā būve līdz 2009. gadam bijusi augstākā pasaulē, kad šo titulu atdeva “Burj Khalifa” Dubaijā (AAE), un vēlāk tika nobīdīta piektajā vietā.
No rīta ir nolijis lietus, kas pašlaik uztverams kā ikdienišķa parādība, jo aprīlī Taivānā vēl skaitās lietus periods. Taču diena bijusi diezgan karsta un sutīga (+30 grādi) tādēļ pēcpusdienā, kad pienācis laiks uzbraukt Taipejas “101” debesskrāpī ar pasaulē ātrāko liftu (1010 m/min – Ginesa rekords), visa apkārtne tinas dūmakā, un 360 grādu panorāma ir mazliet izplūdusi. Bet vienalga skats ir iespaidīgs un sajūta, ka atrodies māju biezoknī. Visapkārt augstceltnes, daudzas vēl nepabeigtas, ļaujot ielūkoties to stiklotajās konstrukcijās, kurās kā mazas skudriņas tekalē celtnieki un atrodas nezin kā tur uzdabūtie ceļamkrāni, kas ēkas pagarina ik pa desmit un vairāk metriem. “101” debesskrāpī tūristus laiž tikai līdz 91. stāvam jeb 393 metriem, bet no turienes vēl desmit tehniskām vajadzībām paredzēti stāvi un smaile ar antenu. Noskatoties nelielu filmu par ēkas celšanu, kļūst skaidrs, kā to visu var dabūt gatavu. Smailes daļa, kas ir šaurāka par pārējo konstrukciju, samontēta celtnes iekšienē un ar milzīgiem domkratiem pacelta vajadzīgajā augstumā. Tas izskaidro arī celtņu pacelšanas noslēpumu.
Projektējot debesskrāpi “101”, arhitekts C. J. Lī ņēmis vērā Taivānas seismiskās aktivitātes datus divarpus tūkstošu gadu garumā. Proti, lai ēka izturētu zemestrīces un spēcīgus vējus, tās iekšienē iestiprināta īpaša lode (660 tonnas smaga stabilizācijas bumba), kas slāpē zemes un gaisa vibrācijas. Pirms pāris gadiem notikušo 6,3 magnitūdu spēcīgo zemestrīci un viesuļvētru “Fēnikss” celtne jau veiksmīgi izturējusi, sasniedzot vislielāko svārstību amplitūdu – vienu metru. Patiešām, atrodoties debesskrāpī, ne mirkli nepiezogas nedrošības sajūta, arī stāvot uz stikla virsmām, kas radītas tūristu priekam, lai mēs paši sevi varētu iemūžināt “gaisā”. Starp citu, no Taipejas “101” debesskrāpja, gatavojoties rekordaugstajam lēcienam no stratosfēras (~ 39 km), nolēcis slavenais austriešu sportists Fēlikss Baumgartners. Tādi ekstrēmi gājieni, protams, te nav atļauti, un arī no tūristu skatu platformas nevienam nolēkt nav iespējams, jo to sargā vairākus metrus augsti metāla stieņi. Taču austrietis izmantoja viltību, izliekoties par celtnieku un slepus iekļūstot augstākajos tehniskajos stāvos, bet vēlāk pēc lēciena ar taksometru aizbēga uz lidostu un tika cauri sveikā bez naudas soda un aresta.
Cauri rīsu laukiem
Lai gan mazajā Taivānā ir pārsteidzoši daudz dabas jaukumu, tostarp seši nacionālie parki un vairāk nekā 200 kalnu virsotnes, kuru augstums pārsniedz 3000 m v.j.l., šoreiz mūsu braucienā akcents likts uz kultūru. Ne jau tikai galvaspilsēta Taipeja var lepoties ar sasniegumiem šajā jomā, tādēļ vienu dienu dodamies uz laukiem. Protams, mūsu izpratnē tie vairāk izskatās pēc piepilsētas, jo apbūves un ļaužu te gan ir mazāk, taču vienalga daudz. Būtiskā atšķirība – lielāki vai mazāki rīsu lauki pie mājām teju līdz pašiem ēku pamatiem. Ūdens līmenis zemes gabalos tiek regulēts ar sarežģītu slūžu sistēmu, jo rīsu audzēšanā pietiekamam ūdens daudzumam ir milzīga nozīme. Izskatās, ka visi taivānieši šeit ar to vien nodarbojas, tomēr ne. Piestājam pie kādas mājas, kurā iekārtota privāta mākslas galerija. Tā pieder māksliniecei Marijai Leu (1965), kura kokdzeluma tehnikā veido darbus no Taivānas kalnos augušiem kokiem, tik smalkus, ka pirmajā acu uzmetienā šķiet, mūsu priekšā atrodas īsti apģērba gabali, apzeltīti kukaiņi vai no zemes tikko izspraucies dīgsts. Paralēli viņa strādā arī ar stiklu un zeltu, daudzkārt godalgota, piedalījusies neskaitāmās izstādēs, tostarp Čana Kaiši memoriālā.
Taivānas mūzikas lepnums – saksofoni
Ārpilsētā atrodas vēl viens ievērojams apskates objekts, ar kuru taivānieši ļoti lepojas, Saksofonu muzejs – vienīgais visā Āzijā, kas būtībā darbojas arī kā saksofonu fabrika. Tās dibinātājs ir Čans Lienčengs (1913 – 1986), Houli zemnieku ģimenē dzimis censonis, kurš devies uz pilsētu mācīties gleznošanu, uzvarot pat Japānas politiskajai vēsturei veltītā glezniecības konkursā, bet vēlāk pievērsies mūzikai, pašmācības ceļā apgūstot saksofona spēli. Nodibinot džeza grupu un sākot uzlabot sava pirmā saksofona skanējumu, radusies doma par fabrikas izveidi, kas īstenojusies 1945. gadā. Šobrīd tā darbojas jau ceturtajā paaudzē, piedāvājot pasaules tirgū unikāla vara sakausējuma saksofonus ar oglekļa šķiedras skaņu atveru apvalkiem, kas nodrošina instrumenta skanējumu pavisam citā līmenī, un šis darbs vainagojies ar daudzām balvām Taivānas mērogā. Roku darbs fabrikā prasa zināšanas, lielu pacietību un precizitāti, tādēļ ne katram tas ir pa spēkam, un piesaistīts prasmīgs meistars no Vjetnamas. Lai popularizētu savus instrumentus (zīmols “LC”), paši Lienčenga ģimenes locekļi izveidojuši saksofona kvartetu, kurā spēlē visu paaudžu mūziķi. Neesmu speciālists, bet zinātāji apgalvo, ka “LC” saksofoni esot lētāki par līdzīgiem japāņu analogiem. Iespējams pasūtīt arī individuāla dizaina instrumentus, cena – no divarpus tūkstošiem ASV dolāru.
Nacionālo dārgumu glabātava
Atgriežoties Taipejā, turpinām iepazīt Taivānas kultūru Nacionālās pils muzejā, kur glabājas izcili senās Ķīnas mākslas un materiālās kultūras pieminekļi, kuri salā nonākuši, glābjot tos no iznīcības pilsoņu kara laikā. Muzeja pamatekspozīcija ir atvērta katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram, turklāt Taivānas pilsoņiem pēcpusdienās apmeklējums ir par velti. Otrā ēku kompleksā izstādes tiek mainītas, tur atrodas arī bibliotēka un telpas radošajām darbnīcām. Nacionālās pils muzeju ieskauj plaši dārzi. Savukārt otrpus ielai izvietojusies Orseja muzeja ēka, kurā šobrīd pārsvarā apskatāma 19. gs. franču māksla – darbi, kas radīti no 1848. līdz 1914. gadam. Ekspozīcijā var izsekot dažādiem glezniecības stiliem no klasicisma un romantisma (Ingress, Delakruā) līdz simbolismam un eklektismam (Morē, Kavaness), kā arī 20. gs. modernajai mākslai. Izstāde veltīta Orseja muzeja 30 gadu jubilejai.
Nakts tirgus un burbuļtēja
Lai iegūtu priekšstatu par Taivānas nacionālajām īpatnībām, jāapmeklē nakts tirgus, kas atrodas ap 15 minūšu gājiena attālumā no “Grand Hotel”. Tur nopērkami visādi nieciņi, suvenīri un līdz pusnaktij tiek gatavoti dažādi ēdieni, tostarp netīkamu smaržu izplatošais tofu siers. Tirgū piedāvā arī muguras masāžu un tradicionālo burbuļtēju jeb pērļu piena tēju, ko pagatavo, melnajai, zaļajai vai augļu tējai pievienojot tapiokas (kasavas auga gumu ciete) vai augļu želejas bumbiņas un pienu. Parasti to dzer aukstu. Dzēriena trauku aizlīmē un līdzi tiek dots salmiņš ar asu galu, lai lietošanas reizē to viegli pārdurtu. Tējas dzeršanas kultūra Taivānā ir augsti attīstīta, to nav ierasts baudīt steigā. Tējnīcās pat tiek rīkoti tējas gatavošanas kursi, kuru beidzējiem izsniedz atbilstošu sertifikātu. Tas gan vairāk domāts tūristu pievilināšanai. Taivānā iegādājamas arī vietējās tējas plantācijās īpašos apstākļos audzētās “oolongas” tējas, kuras tiek uzskatītas par vienām no labākajām pasaulē, salīdzinot tās ar šampanieti. Cenas – no 15 (~ 0,50 eiro) līdz pat 500 (15 eiro) TWD (jaunajie Taivānas dolāri) par iepakojumu.
Tirgū ir arī zooveikals, kur var iegādāties šķirnes kaķus. To attēli redzami visur – uz bļodiņām, rotaļlietām, somām, T krekliem, reklāmās, un pat Taipejas starptautiskajā lidostā atsevišķa iekāpšanas vieta veltīta “Hello Kitty”. Kaut stāsts par laimes kaķi nāk no Japānas, šie dzīvnieki kļuvuši populāri arī Taivānā. Ir vairākas versijas, kāpēc ķīniešu zodiaka zīmēs nav iekļauts kaķis. Viena no tām vēsta, ka žurka nogrūdusi kaķi no tilta, kad visi uzaicinātie šķērsojuši upi.
Nobeiguma vietā
Nepilnās piecās dienās, kuras pavadīju Taivānā, kopā ar kolēģiem paguvām apskatīt tikai šīs nelielās, bet daudzveidīgās valsts ziemeļu daļu. Tas nozīmē, ka tuvākā vai tālākā nākotnē būs iemesls te atgriezties. Jau šogad no 19. līdz 30. augustam Taipejā risināsies 29. universiāde, bet nākamajā gadā Taidžongā – pasaules izstāde “Flora 2018” ar neskaitāmām aktivitātēm gada garumā. Pie reizes var apmeklēt arī vienu no arhitektoniski neparastākajiem teātriem pasaulē, kuru projektējis japāņu arhitekts kā 28 alu sistēmu ar cauri plūstošu upi un dārzu uz jumta – no tā paveras skats uz debesskrāpju ieskauto pilsētu. Lidojums no Rīgas caur Frankfurti vai Amsterdamu ir gana tāls (12 – 14 stundas), arī laika starpība piecas stundas var nogurdināt, bet ir tā vērts.
