Taisnu muguru – cits un laimīgs. Frizieris Ģirts Mūrnieks par dzīvi pēc smagas traumas 0
Daudziem, kuri atceras pirmos realitātes šovus Latvijā, noteikti atmiņā arī par Giriku dēvētais frizieris Ģirts Mūrnieks. Tagad viņa pasē rakstīts Rahmirs Ardžājevs, bet pašā – pārliecība, ka pēc mugurkaula traumas dzīvē sācies jauns posms.
– Kopš bērnības esmu bijis hiperaktīvs. Gatavs ar izpletni lēkt. Pa tilta margām noiet. Jaunceltņu sastatnes izkāpelēt. Peldēt jūrā – tik tālu, lai krasts vairs nav saredzams. Nekad neesmu pazinis bailes no augstuma vai ātruma. Vienmēr esmu meklējis jaunas iespējas, kā sevi izaicināt.
– Pirms diviem gadiem jūs tomēr izaicināja kāds cits – trauma?
– Dažādi savainojumi bijuši arī agrāk, tikai vajadzību pēc pārdzīvojumu asuma tas nemazināja. 2011. gada 2. septembris neko ekstrēmu nesolīja – otro reizi mūžā biju nolēmis piedalīties velomaratonā, Vienības braucienā, kas ik gadu notiek Siguldā. Laižoties no kalna, vietā, kur pagrieziens uz Raganu, neveiksmīgi sapinos ar blakusbraucēju. Ar visu velosipēdu lidoju pāri šosejas dubultajām metāla barjerām. Pieskaroties margām, atskanēja riebīgs, sauss krakšķis.
Pie zemēšanās bija ar galvu stabā – par dzīvību paldies ķiverei. Pa degunu gāzās asinis, gribējās ātrāk celties kājās, bet nežēlīgas sāpes mugurā liedza kustēties. Saucu palīgā, taču neviens neapstājās. Šajā ziņā tur diezgan liels bardaks – visa braucēju jūra metas uz priekšu vienlaikus, un to, kas notiek blakus, tādā biežņā nemaz nav iespējams ievērot.
Pēc laiciņa pieskrēja kāds pāris no skatītājiem. Sieviete paturēja man galvu, lai neaizrijos ar asinīm, vīrs izsauca ātros. Mediķi drīz saprata, ka savainota mugura – aplika kaklam šinu, sašpricēja pretsāpju līdzekļus, aizrāva uz Rīgu. Tajā pasākumā bijām traumēti vairāki, taču man laikam tika visnopietnāk.
– Kā šo nopietnību raksturoja ārsti?
– Secināja: smadzeņu satricinājums, divas lauztas ri- bas un sadragāts deguna kauls. Bet galvenais – traumēts mugurkauls. Astotā skriemeļa kompresijas lūzums.
Laikam slimnīcā ne vienam vien sakritu uz ner viem. Bet jutos šausmīgi. Uz jautājumu, kas ar mani notiks – vai nebūšu paralizēts un staigāšu, vienīgā atbilde bija: jāguļ, skatīsimies, jāsaprot, vai nepieciešama operācija. Tik vienaldzīgi, it kā man herpe būtu uzmetusies.
Ļāvos histērijai. Raudāju, psihoju, lamājos. Sevis žēl. Un vienlaikus uz sevi dusmas: no paša rīta taču jutu, ka nevajag braukt, bet nevienu zīmi vērā neņēmu!
– Kas tās par zīmēm?
– Man ir suns, Stella, ko pirms vairākiem gadiem paņēmu no patversmes. Tajā rītā viņa pēkšņi sāka uzvesties nesaprotami. Taisos prom, jāliek mašīnā velosipēds, bet suns sēž pie durvīm un nelaiž garām. Noliktajam kauliņam pat virsū neskatās, tikai hipnotizē mani. Nekad tā nebija darījusi. Vienmēr, kad atvadoties sabužinu un saku, lai gaida – tētis vakarā būs mājās, viņa paklausīgi paiet maliņā. Šoreiz pat pēc aicinājuma iedot bučiņu nestiepa savu bārdaino purniņu pretī. Nodomāju, ka laikam apvainojusies, jo dienās pirms skolas frizieriem darba vienmēr krietni vairāk. Parasti staigājam līdz divām stundām, toreiz iznāca mazāk gan iepriekšējā vakarā, gan no rīta.
Izgāju laukā. Naktī bija nolijis lietus, viss apkārt drēgns un nemīlīgs. Un atkal gandrīz vai nepārprotama sajūta, ka šoreiz braukt nevajag.
– Un nākamais rīts jau slimnīcā…
– Kājas ir, bet lietot tās nav iespējams. Gribi paka kāt, spied pogu. Ar to samierināties ir ārkārtīgi grūti. Ja vēl redzi, kas norisinās apkārt: viens neveiksmīgi piezemējies, lecot salto, otrs cietis autoavārijā, trešais dzērumā sevi apskādējis… Visi manā vecumā. Caur pavērtajām durvīm dzirdams, kā ārsts koridorā saka palātas biedra mammai: jūsu dēls vairs nekad nestaigās…
Vaimanāju: ja palikšu gulošs, veiciet man eitanāziju! Tāds negribu dzīvot, taisīšu pašnāvību! Tai psihošanai pamatā bija arī diezgan rūgta pieredze. Mana māte piecus gadus nogulēja uz gultas. Otrā tipa diabēts. Kad nomira tēvs, galīgi sašļuka, ļāvās pašplūsmai. Ar ēšanu neuzmanījās, smēķēja, kaut zināja, ko tas nozīmē, jo pēc profesijas bija mediķe. Vispirms vienu kāju amputēja, tad otru. Lūdzāmies, lai taču diētu ievēro, nepīpo, bet viņa: man no tā kājas vairs nepieaugs. Sekoja insults, infarkts. Ja pats sevi negrib glābt, neviens no malas nevar palīdzēt. Līdz mielēm izjutu, kāda elle tā ir gan nevarīgajam, gan tam, kurš viņu kopj. Tādu pārbaudījumu pat ienaidniekam nedrīkst novēlēt.
Bet to, lai saņemas, grūtā brīdī vieglāk teikt otram. Kad pats kļūsti gulošais, atrast sevī spēku mobilizēties ir daudz sarežģītāk.
– Jums izdevās?
– Kad dakteris pateica, ka nervs nav skarts, briesmīgais sasprindzinājums atslāba. Sapratu, ka turpmākais lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā pats spēšu uz situāciju palūkoties, cik daudz ar sevi strādāšu.
Nostāvēt uz kājām bija jāmācās no jauna. Staigāt atsāku, turoties pie āzīša. Muskuļi atslābuši, pēdas kā švammē. No slimnīcas atgriezos, iespīlēts korsetē, riktīgi sastiepļots no gurniem līdz kaklam. Pie kājām, šķiet, svina bumbas – sviedriem noplūdis, cel tās augšā, bet nevari; kā večuks. Uz savu sesto stāvu, drauga atbalstīts, kāpu tieši pusstundu.
Lai saudzētu muguru, pirmo gadu pēc traumas gulēju tikai uz cieta pamata – dēlim pāri vienīgi palags. Kad sāpes pastiprinājās, apmeklēju fizioterapeitu, vingroju. Gāju uz masāžu.
Darbā atgriezos ātrāk, nekā ārsti ieteica. Galvenokārt naudas dēļ, jo slimot ir dārgi. Daudz dārgāk, nekā rūpēties par veselību. Sākumā strādāju pa divām stundām dienā, vēlāk jau ilgāk. Ja uzreiz atgulstas, tiklīdz mugura nogurst, viss ir kārtībā. Turklāt dakteris saka, ka friziera darbs šādām traumām palīdz ātrāk sadzīt – visu laiku rīkojoties ar paceltām rokām, tiek trenēti mugurkaulu aptverošie muskuļi.
– Jūsu izskatā par tik nopietnu veselības izklupienu nekas vairs neliecina.
– Arī jūtos pietiekami labi, kaut gan tagad veselības uztvere man ir pavisam citādāka. Uzreiz pēc tā negadījuma ārsti nolēma, ka gareniski plīsušais skriemelis ar laiku saaugs tāpat, tāpēc ķirurģiska iejaukšanās nav vajadzīga. Tagad pārbaudē secināja, ka labāk būtu bijis lūzumu sacementēt un ar skrūvēm savilkt, bet vēlāk izņemt tās laukā. Jo skriemeļa deformējums pat pēc sakļaušanās ik pa laikam mēdz uzspiest uz blakus nerviem, radot diezgan nepatīkamas sajūtas. Taču profesors, pie kura nesen biju uz konsultāciju par atkārtotas operācijas lietderību, atzina: kamēr nav pastāvīgi traucējošu sūdzību – sāpju vai tirpšanas –, iejaukties nevajag. Jārēķinās, ka lauzts ir lauzts, un tas vairs nekad nebūs tāds kā vesels. Bet ar operēšanu parasti labāk nogaidīt, nevis pārsteigties.
Kad agrāk dzirdēju vecus ļaudis sūdzamies, ka uz laika maiņu lauž kaulus, īsti nesapratu, par ko ir runa. Tagad arī man labākais barometrs ir mugura. Ar vēsu prātu jāpieņem, ka diezgan daudz no tā, kas agrāk bija pa spēkam, vairs nevaru un nevarēšu. Pacel, pārbīdi, tu taču esi vīrietis! Nesanāk vairs celšana un bīdīšana.
Uz sporta zāli joprojām eju diezgan bieži, taču tagad viss jādara uzmanīgāk. Svarus pacilāt drīkstu tikai guļus. Nevaru vairs presīti tā kārtīgāk pakačāt. Vienīgi uz kardiotrenažieriem jūtos kā agrāk – velomaratonos vairs nepiedalīšos, bet ar velosipēdu braukšu arī turpmāk.
Tomēr tā vietā, lai par to sūrotos, vienmēr sev atgādinu: paldies Dievam, ka viss beidzies tik veiksmīgi. Ja pārāk daudz gribi, acīmredzot ir kāda robeža, pie kuras jāpiebremzē, lai iemācītos ieklausīties sevī vērīgāk. Ne tikai tajā konkrētajā septembra rītā, bet ikreiz, kad sirdsbalss saka vienu, bet tu ļaujies tam, kas šķiet labāks vai pareizāks citiem.
– Pie kādām atziņām vēl esat nonācis pēc šādiem dialogiem ar sevi?
– Ka visam dzīvē ir savs laiks – notikumiem, cilvēkiem, pārdzīvojumu intensitātei. Tieši tāpēc nekam nedrīkst pieķerties tik ļoti, ka palaišana vaļā nozīmētu pasaules galu. Bija dzelžaina veselība, taču tagad vairs nav? Jāmācās iztikt ar tādu, kāda ir. Bija dzīve nepārtrauktos tusiņos un raibās kompānijās? Tagad tā ir citādāka, bet vai tāpēc bālāka?
Pēkšņi esmu atklājis, ka man var būt interesanti arī pašam ar sevi. Daudz vairāk ar suni staigāju. Ceļos pussešos no rīta, lai Stellai tiktu vismaz divas stundas izkustēšanās. Uz jūriņu bieži aizbraucam. Ar vilcienu. Stella izpeldas, padzenā kādu kaiju, tad klusi apguļas blakus, bet es vēroju dabu, cilvēkus. Nekādu kompāniju vairs nevajag. Agrāk kaut ko tādu pat iedomāties nespētu.
Taču nekāds vientuļnieks kļuvis neesmu. Šoziem iemācījos slēpot, vairākas reizes biju aizbraucis uz Milzkalnu. Forši atkal just izkustēšanās prieku, tomēr atrašanās haotiskā pūlī tagad mazliet uztrauc. Kalnu mums maz, visiem gribas patrakot. Bailīgāks esmu palicis. Vai arī mierīgāks, apdomīgāks. Nekādus papildu sarežģījumus vairs negribas provocēt.
– Vai tam ir saistība arī ar identitātes maiņu? Jūs taču daudzi joprojām atceras kā fabrikantu Giriku jeb Ģirtu Mūrnieku, vienu no acīs krītošākajiem realitātes šova dalībniekiem. Kā un kāpēc kļuvāt par Rahmiru Ardžājevu?
– Šis vārds man pasē tikai kopš šā gada 17. janvāra, bet uz to esmu gājis jau sen. Tā bija vēlēšanās ciešāk apzināties savu saistību ar tēvu. Viņš pēc tautības ir turkmēnis, Rīgā mācījās aviācijas inženieru institūtā. Aizgāja bojā, kad man bija sešpadsmit gadu. Viņš mani gribēja saukt par Hadžanu, bet mammas elks kopš jaunības bija aktieris Ģirts Jakovļevs. Esot zvērējusi: ja būs dēls, saukšot tikai viņa vārdā. Tā arī izdarīja.
Bet es jau no pusaudža gadiem esmu mocījies ar sajūtu, ka šis vārds tomēr nav īstais, tas mani traucē, kavē. To mainīt sadūšojos tikai nesen. Zināju, ka burtiem atbilst noteikti skaitļi, kuru vibrācijās daudz informācijas. Aizgāju pie numerologa. Viņš apstiprināja: tavs vārds provocē vajadzību pēc adrenalīna, pievelk situācijas, kas saistītas ar paaugstinātu bīstamību, rada traumu risku. Teica, ka man būtu labāk, ja vārds ietvertu burtus H un R.
Un tad pie manis atnāca Rahmirs. Pavisam nejauši, Dubaijā. Tur dzīvo draudzene, pie kuras šad tad braucu ciemos. Blakus viņas mājai atrodas mošeja.
Reiz pamodos no skaņām, ar kādām musulmaņi tiek aicināti uz ramazu – rīta lūgšanu. Pēc reliģiskās piederības esmu musulmanis, šie rituāli mani ļoti fascinē. Lūgšanas laikā pēkšņi zemapziņai pieskārās vārds, izjūta, jēdziens – Rahmirs. Pat nezinu, no kurienes, tomēr sapratu: tas ir mans.
Vēlāk uzzināju, ka tulkojumā no arābu valodas Rahmirs nozīmē Agrais princis. 17. janvārī saņēmu pasi ar ierakstu, ka esmu Rahmirs Ardžājevs.
– Tā nav ārišķība?
– Katrs lai traktē, kā vēlas. Man tā ir uzdrošināšanās meklēt veidu, kā justies labi. Tieši tagad, šajā dzīves posmā. Ciešāka tuvināšanās tēva mentalitātei ne vien dod atbildi, kāpēc esmu emocionālāks un karstasinīgāks, bet arī velk uz priekšu, rauj uz augšu. Liecina, ka pienācis laiks daudzām agrāk svarīgām vērtībām pārvilkt svītru. Nekad pats neesmu meklējis ne atpazīstamību, ne popularitāti – tā pati mani sameklēja. Un es ļāvos. Tagad tā ir tikai pagātne, kam iziets cauri, un svarīgākas kļuvušas citas lietas. Un es tās izvēlos pats.
– Sacījāt: esmu musulmanis? Arī tā ir jaunā tagadne?
– Patiesībā musulmanis esmu jau sen, kopš dzimšanas. Taču ticību man neviens neuzspieda, un bērnībā to pat neapzinājos. Apjēga atnāca krietni vēlāk. Tomēr tas, ka cūkgaļu neēdu, cenšos nelietot alkoholu un lasu Korānu, par ticības lietām neizsaka tikpat kā neko. Par tām vispār vajadzētu runāt pēc iespējas mazāk, tad paliktu vairāk vietas darīšanai. Jo ne jau cilvēkiem spriest, kā mūs vērtē un redz Augstākais. Galvenais, kā mēs Viņu redzam un izjūtam. Vai neesam pazaudējuši. Tam, kurš var vērsties pie sava Augstākā, vieglāk iepazīt un pieņemt sevi. Tad dzīvot kļūst labāk.
– Sevi esat izzinājis un pieņemat bez iebildumiem?
– Kā kuru izpausmi. Brālis strādā servisā, bez mašīnām dzīvi iedomāties nespēj, bet es labāk ielu slaucītu, ja man liktu ar dzelžiem darboties. Domāju, ka itin labi varētu arī Rīgas parkos puķu dobes iekārtot vai strādāt zoodārzā. Taču jau sešpadsmit gadus esmu frizieris un jūtos ar šo darbu ļoti apmierināts, bet dzīvnieki un augi – tikai priekam.
Jebkurš dzīvnieks jūt, ja pret viņu izturas ar mīlestību, un tieši to pašu sniedz pretī. Bija laiks, kad mājā turēju karalisko regejpitonu, kukurūzas zalkti un Kalifornijas karalisko zalkti. Kad abi zalkši nomira, pitonu pārdevu. Man bijusi arī žurciņa. Diemžēl žurkām mūžs pārāk īss, tikai trīs gadi, tāpēc otrreiz vairs tādu iegādāties nesaņēmos.
Toties tagad ir Stella. Vislabākā, vismīļākā, visuzticīgākā. Dzīvnieks vajadzīgs, sevišķi pilsētā. Tie, kuriem mājās kāda dzīva radība, ir daudz labestīgāki un iejūtīgāki. Tas gandrīz ir vienīgais, ko likt pretī stresam, kas tik daudzus dara nervozus un agresīvus. Jo vairāk iepazīstu cilvēkus, jo man dzīvnieki mīļāki. Cilvēks vispirms meklē izdevīgumu. Arī attiecībās. Tiklīdz jūt, ka tas mazinājies, nāk atsalums. Pēc traumas to izjutu sevišķi spilgti: tu esi vajadzīgs tikai kā tusiņu dalībnieks. Vai kā profesionālis, kas labi griež matus. Sāpīgs atklājums, bet vienlaikus dziedinoša realitāte: no vismaz simt cilvēkiem, kurus savulaik uzskatīju par draugiem, tagad palikuši labi ja trīs. Kopš traumas man krasi mainījies to loks, ar kuriem saejos. Tas ir skumji, bet vienlaikus labi, jo iemāca distanci. Ļauj atbrīvoties no vēlmes patikt visiem. Nevajag censties, tik un tā neizdosies! Tāpēc labāk esi, kāds esi. Un nebaidies savas emocijas izrādīt. Priecājies, bēdājies, lamājies! Kaujies, ja jūti, ka tas vajadzīgs. To, kas iekšā, nevajag iesprostot sevī, bet laist laukā.
– Nevis: runāšana sudrabs, klusēšana – zelts?
– Man diezgan bieži teikts: būtu labāk man pļauku iesitis, nekā sacījis tik skarbus vārdus. Bet ja tieši tā es domāju?
Tomēr jāmācās arī atzīt savas kļūdas. Piekāpties. Jāsargās nevajadzīgi nodarīt kādam pāri. Zinu, tas ir mans mīnuss: līdz pēdējam pastāvēt pie sava, konflikta situācijā sapsihoties un aiziet. Kolēģi no tā cietuši, draugi. Tagad mēģinu apgūt arī paklusēšanu. No situācijām, kur jūtams, ka būs kašķis, cenšos laikus aiziet. Tāda nepieciešamība man ir jauna.
– Ja būtu iespējams laiku pagriezt atpakaļ, no 2011. gada 2. septembra labprāt aizietu?
– Aizvadītajā 2. septembrī biju pat aizmirsis, ka tam datumam manā dzīvē kāda nozīme. Jo pie tā, kas bijis, parasti cenšos neatgriezties. Man daudz svarīgāks ir tas, kas norisinās tagad. Un patlaban, kad manā dzīvē sākas jauns posms, jūtos ļoti labi. Sēžot gan mugura mazliet metas kūkumā – pagaidām vēl neizdodas to noturēt taisnu, bet gan jau iemanīšos.
