Olafs Zvejnieks: Taisnīguma cena 2
Uz samilzušo dīkstāves pabalstu problēmu un ar to saistīto valdības lēmumu kritiku var paraudzīties divējādi. Viens viedoklis – tie, kas maksāja nodokļus, saņem atbalstu, bet tie, kas ne, var iet… nu, teiksim tā, pupās. Pozīcija loģiska un pat samērā pievilcīga, jo diezgan taisnīga. Tomēr drusku vienkāršota, jo velns kā vienmēr slēpjas detaļās.
Ja pamanīsiet, neviens no uzņēmumiem, kuru likstas dīkstāves pabalsta saņemšanā pēdējās nedēļās aprakstītas presē un sociālajos tīklos – viens no Latvijas vecākajiem tūrisma uzņēmumiem “Impro”, viesnīca “Hotel de Rome”, viņu kolēģi Daugavpilī “Latgola” un invalīdiem darbu dodošā “RB Cafe” – nav klasisks, ļaunprātīgs nodokļu nemaksātājs. Tomēr visiem daļēji vai pilnībā atteikti dīkstāves pabalsti un iemesli tikai daļēji ir saistīti ar nodokļu maksāšanu.
Piemēram, ļoti daudziem sezonālajiem biznesa veidiem, tostarp viesnīcām un restorāniem, kas naudu nopelna tūrisma sezonas laikā, bet “nesezonā” to tikai tērē, var rasties nodokļu parāds pirms jaunās sezonas sākuma, jo “vecā” nauda vienkārši beigusies. Normālā situācijā tā nebūtu problēma – sāksies jaunā sezona un parādi tiks atdoti. Taču šoreiz neliels parāds var izrādīties akmens kaklā, kas neļaus vienai no senākajām Rīgas viesnīcām aizpeldēt līdz glābiņam krastā.
Viņu kolēģiem – Daugavpils “Latgolai” – liktenīgs izrādījies pirms trīs gadiem pēc nodokļu audita piespriestais sods, kas jau sen nomaksāts, taču tagad tas ir kļuvis par nepārvaramu šķērsli. “Impro” gadījums pavisam anekdotisks – daļa viņu darbinieku nevar saņemt pabalstu tāpēc, ka aizņemti ar klientu apzvanīšanu un paskaidrošanu, ka, tā teikt, jūsu nopirktais ceļojums nevarēs notikt koronavīrusa pandēmijas ieviesto ierobežojumu dēļ. Gribat atpakaļ naudu vai pārcelsiet ceļojumu uz citu laiku? VID izpratnē tā nav dīkstāve, bet darbs – tātad pabalsts nepienākas.
Formāli VID ir taisnība, bet pēc būtības taču visi saprot, ka tas nav nekāds produktīvs darbs, bet gan krīzes laika piespiedu rīcība, laipnība pret klientiem, neatstājot viņus neziņā. Tas ir izrādījies šķērslis, lai cik bezjēdzīgi tas skanētu. Kā atzīmēja kāds no uzņēmējiem – tikai Latvijā, lai saņemtu dīkstāves pabalstu, jābūt 100% dīkstāvei, citās valstīs tik ekstrēma pozīcija nav novērojama. Nu un visbeidzot, “RB Cafe” kļuvis par upuri tam, ka ir Eiropas Savienības grantu saņēmējs un tādiem atbalsts nepienākoties. Tātad – ja vienu reizi saņēmi grantu kafejnīcas izveidei, tad uz neko citu vari necerēt, pat ja apgrozījums nokritis zemāk par grīdu.
Kāds bija dīkstāves pabalsta veidošanas mērķis? Vai tad nebija – atbalstīt ekonomiku krīzes laikā? Ja reiz 20% Latvijas ekonomikas ir ēnu ekonomika, kā tagad pauž VID vadītāja I. Jaunzeme, vai dīkstāves pabalsts izveidots tā, lai šie 20% krīzē mirtu, paķerot sev līdzi vēl kādus 5–10%, kas mirs šo uzņēmumu nesamaksāto rēķinu dēļ? Vai Latvijas ekonomikai kļūs labāk, ja iekšzemes kopprodukts samazināsies no 30 miljardiem eiro līdz 20 miljardiem, proti, līdz apmēram 2010. gada līmenim? Iespējams, ka tā arī notiks, bet vai pašu valdībai būtu jārīkojas tādā veidā, lai to apzināti veicinātu? Vai šāda taisnīguma cena nav pārāk augsta? Un kurš no minētajiem grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem būtu dēvējams par ēnu ekonomikas pārstāvi?
Otrs iespējamais skatpunkts uz dīkstāves pabalstiem ir jautāt, kādai būtu jābūt atbalsta politikai, lai Latvijas ekonomika iznāktu no krīzes pēc iespējas labākā formā un spētu maksimāli ātri atgūties. Šeit gribētu minēt dažu bagāto valstu pieeju – ASV prezidents Donalds Tramps nosūtīja katrai ASV ģimenei 1200 dolāru čeku par katru pieaugušo un vēl 500 par katru bērnu. Bez kādām formalitātēm un iesniegumiem, pieņemot, ka krīzē grūti klāsies visiem.
“Priekšvēlēšanu taktika,” jūs saviebsieties, bet Vācija un Austrija rīkojās līdzīgi. Protams, tie ir bagāto valstu piemēri, kurus relatīvi nabadzīgajā Latvijā pilnībā kopēt nav iespējams, taču vispievilcīgākais šajos piemēros ir nevis summa, bet formalitāšu trūkums un atbalsta sniegšana visiem. Lieki skaidrot, ka tas veido pilsoņos patriotismu, lojālu attieksmi pret valsti un vēlmi sadarboties, kas ir vēl viena ieilgusi Latvijas politiskā slimība. Vai nav pienācis laiks to ārstēt? Sociālajos tīklos pazīstamais reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks to komentē šādi: “Vara šobrīd kvalitatīvi pakāš unikālu iespēju izlīgt ar iedzīvotājiem un dabūt ļoti daudz pateicīgu, lojālu nākotnes nodokļu maksātāju.”
