“Taisnīgā” pasaule: kāpēc mēs nosodām vardarbības upurus? 0
Pirms kāda laika desmitiem sieviešu un vīriešu apsūdzēja par seksuālu uzmākšanos slavenus aktierus, producentus, režisorus, mūziķus, politiķus… Taču atbalsta vietā no vardarbības cietušie bieži tiek nosodīti, raksta portāls Psychologies.ru. Kas to izraisa un kāpēc daudzi cilvēki tiecas aizstāvēt tos, kas tiek apsūdzēti par vardarbību?
“Kāpēc tad viņa tūlīt neizstāstīja?”, “Kāpēc nevērsās policijā?”, “Vai tad viņa pati negāja viņam līdzi?”, “Nestāstiet nu, viņa taču nevarēja nesaprast, ko no viņas grib”, “Vai viņa var to pierādīt?”
Galvenā problēma ar šādiem jautājumiem un apgalvojumiem ir tāda, ka tie nav adresēti tiem, kas izdarījuši vai, iespējams izdarījuši vardarbību. Tie ir adresēti upuriem.
Komentāros ārkārtīgi reti redz tādus jautājumus kā “Kāpēc viņš viņu izvaroja?” vai “Kāpēc viņš pret viņu tā izturējās?”.
Toties ir daudz jautājumu, kas sākas ar vārdiem “Bet kāpēc viņa…”. Šis gudrais manevrs – atbildības pārlikšana no bendes uz upuri, nav nekas jauns – sabiedrības apziņā tas bijis kopš seniem laikiem.
“Kāpēc tad tu iepriekš klusēji?”
Ticība taisnīgai pasaulei nav tikai skaļi vārdi. Tas ir sociāli psiholoģisks fenomens, kas tieši saistīts ar vajadzību justies drošībā.
“Ja es būšu pieklājīgi ģērbusies, neviens man neuzmāksies”, “Ja es vēlu vakarā neblandīšos viena, ar mani nekas nenotiks”, “Ja es bārā neiepazīšos ar vīriešiem, man nekas nedraud”, “Ja es izskaidrošu sievai un bērniem, kā vajag uzvesties, ar viņiem viss būs kārtībā.”
Izdomājot tādus uzstādījumus, cilvēks pārliecina sevi, ka noteikumu kopuma ievērošana garantē aizsardzību no nepatikšanām.
Problēma slēpjas tajā, ka šie noteikumi nedarbojas – tie dažos gadījumos var samazināt risku, bet nevar aizsargāt pilnībā.
Pēc statistikas datiem, vairāk nekā pusi no izvarošanām neizdara maniaki tumšās ielās, bet gan pazīstami vai pat tuvi cilvēki.
Šai vardarbībai nav nekāda sakara ar svārku garumu, kosmētikas spilgtumu vai cietušā “nepareizo” uzvedību.
Tomēr statistika un pētījumi nevar izskaust sabiedrības tendenci vainot upuri. Jo īpaši tāpēc, ka atzīt – “drošības noteikumi” ir relatīvi bezjēdzīgi, nozīmē atzīt arī sevi par tikpat neaizsargātu kā vardarbības upuri. Patiesībā – pielīdzināt sevi viņam. Tas ir ļoti biedējoši, un psihe bloķē tādas domas (ja tādas vispār rodas), lai pasargātu sevi.
“Ticība taisnīgai pasaulei ir lineārs priekšstats par dzīvi. Cilvēkam ir ļoti grūti pieļaut domu, ka var notikt kaut kas netaisnīgs. Un vienīgais, kas viņam nāk prātā tādā situācijā, ir apsūdzēt upuri,” uzskata psihoterapeits Vladimirs Daševskis.
“Jautājumam “Kāpēc tad tu iepriekš klusēji?” nav jēgas, uz to nevar atbildēt. Turklāt tas satur slēptu apsūdzību.
Cilvēks, kurš uzdod tādu jautājumu, cenšas parādīt, ka viņš zina pareizo atbildi. Tādējādi viņš nostāda sevi augstāk par upuri, it kā viņš būtu gudrāks, vairāk pieredzējis un ar kādām īpašām zināšanām. Šis jautājums ir ļoti augstprātīgs, un tā vienīgais mērķis ir vainot upuri tajā, kas noticis.”
“Kāpēc nevērsies policijā?”
Vardarbības upura vārdi bieži tiek apšaubīti, pieminot faktu, ka pagājis daudz laika (reizēm vairākas desmitgades), un nav nekādu pierādījumu. Cietušajam parasti tiek uzdots vēl viens pazemojošs populārs jautājums: “Kāpēc nerakstīji iesniegumu policijā?”
“Ideālā pasaulē droši vien notiktu tā: vardarbības upuris nekavējoties dodas uz policiju ar iesniegumu, vadītājs, kurš pārkāpis satiksmes noteikumus, nekavējoties samaksā naudas sodu, un pasažieris, kurš sabiedriskajā transportā kādam uzkāpis uz kājas, nekavējoties atvainojas”, turpina Vladimirs Daševskis.
“Bet mūsu sabiedrībā iesakņojušies standarti, kas balstās kristietībā: “Katram pēc nopelniem”. Tieši no turienes nāk pieņēmums, kas iesakņojies kolektīvajā zemapziņā: ja esi grēkojis, Dievs tev atmaksās. Pēc tādas loģikas iznāk, ka vardarbības upuris tādējādi saņem Dieva sodu.”
Dzīve ietver neierobežotu skaitu iespēju un nejaušību, kas var notikt ar jebkuru jebkurā brīdī. Patriarhālā apziņa nepieņem nejaušības. Tādēļ cilvēkam ir vieglāk vainot upuri, lai ietvertu šo situāciju savā ļoti ierobežotajā uztverē.
“Nu malacis, viņa vecumā – un tik daudz sieviešu!”
Cits šo uzskatu aspekts izpaužas seksistu jokos apsūdzētā atbalstam: “Tas ir īsts vecis, lai es varētu to izdarīt viņa gados!” “Tādi joki kļūst iespējami, kad mēs objektivizējam seksuālo partneri, vai tā būtu sieviete vai vīrietis,” skaidro Daševskis.
“Partnerim kā personībai nav nozīmes. Svarīga ir tikai tēviņa spēja “aptvert” pēc iespējas vairāk mātīšu. Tā ir sena matriarhālas sabiedrības iezīme, kad vīrieša vērtība tika noteikta šādā veidā.”
Līdzīgiem jokiem ir vēl viens izskaidrojums. Tā saknes stiepjas pie dziļām vīriešu bailēm, kuras bieži vien paši vīrieši ne tikai neatzīst, bet pat neapzinās.
“Lielākās vīriešu bailes ir nespēja sasniegt erekciju,” saka psihoterapeits. “Tas, kurš ar tādiem jokiem atbalsta cilvēkus, kas apsūdzēti izvarošanā, demonstrē šīs bailes visai pasaulei. Tās dzīvo ikvienā vīrietī, tikai kādam tās ir spēcīgākas un kādam vājākas. Taču atzīties tajā pat sev spēj ļoti maz vīriešu.”
“Pati gāji viņam līdzi, pati arī vainīga”
Šo efektu var novērot pat vecāku un bērnu attiecībās. Kad bērns sūdzas, ka skolotājs pret viņu slikti izturējies, daudzi vecāki jautā: “Ko tu izdarīji? Droši vien pats slikti uzvedies?”
Lielākā daļa pieaugušo neuzskata savus bērnus par sliktiem, taču ir ļoti grūti pieņemt domu, ka dzīve var būt tik netaisnīga pret bērnu.
“Viņa vienkārši grib kļūt slavena ar šo skandālu”
Sievietes (un vēl jo vairāk – vīrieši, ņemot vērā mūsdienu sabiedrībā dominējošos dzimuma stereotipus), atzīstoties, ka viņus izvaroja, citu cilvēku acīs nekļūst par nevainīgiem cietējiem. Ļoti bieži viņi ir spiesti atspēkot uzbrukumus, apsūdzības melos un situācijas izmantošanu savā labā.
Bet terapeitiskais efekts, kas saistīts ar savu sāpju atzīšanu, ir lielāks nekā bailes no nosodījuma.
“Pieļauju domu, ka dažas sievietes tā patiešām vēlas kļūt slavenas,” skaidro Vladimirs Daševskis. “Ja mēģinātu kaut uz brīdi iztēloties tās šausmas, kuras piedzīvo izvarošanas vai uzmākšanās upuris, ir ļoti viegli saprast patieso motīvu, kas liek runāt. Ja cilvēks gadu desmitiem glabā sevī smagu traumu, atmiņa to izstumj. Mūsu psihei ar to ir pārāk grūti dzīvot.
Būt sadzirdētai, pat pēc 20 vai 30 gadiem, ir neticami svarīgi.
Iespēja runāt ir daudz svarīgāka nekā hipotētiskās sekas varmākam.
Mums nav viegli ticēt, un ir grūti izturēties pret cilvēkiem patiesi. Mēs nevaram būt pilnīgi godīgi ar tuviniekiem un pat ar sevi. Mēs baidāmies no daudz kā, bet visvairāk baidāmies, ka netiksim pieņemti, mūs noraidīs. Un šī globālā neuzticība pasaulei arī izraisa vēlmi nosodīt, apsūdzēt apmelošanā un apšaubāmos motīvos.”
“Viņa pati to vēlējās”
Vēl viens iemesls upura vainošanai ir nevēlēšanās uzņemties atbildību par saviem lēmumiem un darbībām. Tas nenozīmē, ka ikviens, kurš nenoticēja vardarbības upurim vai apsūdzēja viņu par “pārāk īsiem svārkiem”, bijis iesaistīts līdzīgā gadījumā. Bet, ja cilvēks redz, kā kāds cits tiek sodīts par noziegumu, viņš šo situāciju automātiski attiecina uz sevi.
Īpaši spilgti tas izpaužas, ja viegli sevi identificēt ar apsūdzēto: piemēram, “mēs abi esam vīrieši, abi baltie, mums abiem patīk tāda tipa sievietes”. Cilvēks, kas saista sevi ar iespējamo varmāku, var nebūt nekad darījis ko līdzīgu. Taču šīs domas izraisa tik spēcīgu psiholoģisku diskomfortu, ka vienkāršākā izeja ir pāriet agresora pusē: “Viņš nav vainīgs, viņa pati gribēja”.
“Uzņemties atbildību ir ļoti biedējoši. Dzīvot apzināti, saprast, ko dari un atbildēt par to ir ļoti grūti,” saka Daševskis. “Tāpēc daudzi cer, ka vardarbībā apvainotās slavenības tiks attaisnotas, vai vismaz ka viņu vaina netiks pierādīta.
Manuprāt, pasaulē valda nejaušība,” komentē Vladimirs Daševskis. “To atzīt nozīmē atzīt, ka dzīvojam nenoteiktībā. Pasaulē, kurā valda nenoteiktība, iespējami cunami, zemestrīces, izvarošanas, slepkavības. Šajā pasaulē cilvēki parāda savas sliktās īpašības, balstoties uz savu varu vai autoritāti.”
Ja uzdrošināsimies atzīt, ka dzīve patiešām ir negodīga un neizskaidrojami nežēlīga, tad neizbēgami saskarsimies ar ļoti nepatīkamām izjūtām. Mēs jutīsimies neaizsargāti, un mums būs apzināti jāuzņemas atbildība par savu rīcību. To ir ļoti grūti pieņemt. Taču tieši šī pieņemšana padara mūs par patiesi pieaugušiem, domājošiem cilvēkiem.
