Mednieks praktiskais . Šūt kažoku vai mest lapsādu ārā? 0
Kad pagājušā gada rudenī bija iespēja medīt Beļģijā, pārsteidza kāda būtiska lieta. Pēc nomedīšanas dzinējmedībās lapsu vienkārši pameta mežmalā. Nedz noraka, nedz domāja par apstrādi, vienkārši pameta. Tas lika man iekšā kaut kam sagriezties, jo ikdienā pieturos pie principa, ka bezjēdzīgi nogalināt dzīvu būtni ir ļoti neētiski.
Beļģi aizbildinājās, ka tādā veidā tiek kontrolēts lapsu skaits, plēsēji nodarīs mazākus postījumus stirnu populācijai, pārnēsās mazāk slimību. Viņiem lapsu apstrādāt esot ļoti dārgi, tādēļ arī nomedītais zvēriņš tiek nevērīgi nosviests. Jāsaka godīgi, ka nomedīta lapsa, ja ir vēlme tās kažoku izģērēt, sagādā daudz problēmu. Vēl lielākas klapatas ir tad, ja nomedīta kašķaina lapsa un nav skaidrs, ko ar tādu darīt. Pamest nedrīkst, sadedzināt grūti, aprakt ziemā nav iespējams…
Bet, ja esi nolēmis no lapsas iegūt skaistu kažoku, tad tas prasa laiku, resursus un ieguldījumus. Vispirms lapsa ir jānodīrā. Šogad pirmo reizi to sāku darīt pati, un pie četrpadsmitās lapsas jau process ritēja ātri un pareizi. No sākuma ir grūti saprast, kur labāk griezt, kā vilkt. Ja ir pierasts dīrāt bebru, jāņem vērā, ka lapsāda ir daudz mīkstāka un trauslāka, tādēļ pirmās tika briesmīgi sagrieztas. Kad tas ir izdarīts, ādu var sasālīt un sasaldēt vai vienkārši sasālīt.
Protams, vest vienu lapsu uz ģērētavu nav vērts, tādēļ vajadzētu sakrāt vairāk, bet tad ir vēl viena problēma – kur to visu glabāt. Sālot ādiņas, jāatceras, ka sāls jāsaber ķepiņās, austiņās, visas maliņas jāatrullē un jāsasāla, lai ādas nebojātos. Kad tas paveikts, jādomā, ko darīt ar lapsu ķermenīšiem. Var aprakt, sadedzināt. Lapsa izplata dažādas slimības, tajā skaitā ehinokokozi, kašķi, trihinelozi, vēl citas, tādēļ to tāpat vien pamest mežā nebūtu prāta darbs, kaut vai savas un savu medību suņu veselības dēļ. Lai gan Latvijā trakumsērga pēdējos gados nav konstatēta, tomēr mūsu kaimiņiem, it īpaši baltkrieviem, tā ir joprojām liela problēma, pagājušajā gadā ap tūkstoš gadījumu, tādēļ katram medniekam ir jābūt ļoti uzmanīgam un jānovēro lapsas uzvedība. Tik tālu vienīgais ieguldījums ir laiks, kā arī sāls cena. Der rupjais sāls, uz vienu lapsu vajadzēs puskilo, varbūt mazliet vairāk.
Ģērēšanai ir jau konkrētas izmaksas, un, ja lapsu daudz, kopā var savākties krietna summiņa. Ja ir nolemts ādas izģērēt, tad jautājums – ko ar tām pēc tam darīt? Var taisīt cepures, aproces, apkakles, bet cik daudz tādu vienam cilvēkam vajag? Var arī apdāvināt visas savas radinieces, bet tāpat – daudz ādiņu, lielākas problēmas. Parasti apkakles, aproces, cepures var izgatavot no atgriezumiem.
Ja sirdsdāma ir gatava valkāt lapsādas kažoku, lietuvieši Šauļos piedāvā ļoti interesantu risinājumu – lapsādas sagriež strēmelītēs un sašuj tādu kā pledu vai segu. Tas, protams, arī maksā naudu, bet tad no tāda uzšūtais kažoks ir ļoti viegls, skaists un elegants. Vienam tādam pledam vajadzēs septiņas lapsas. Var arī no lapsādām pašūt segu, ko uzlikt uz dīvāna vai gultas. Jāsaka, ka lapsādas kažoks vai pat sega ir ļoti skaista un eleganta, pievērš uzmanību un izceļas uz apkārtējā fona. Ik reizi, kad kaut kur dodos savā lapsādas kažokā, piemēram, uz redakciju, kolēģi aplīp apkārt un grib to pačamdīt. Lai arī cilvēki negrib publiski atzīt, ka viņiem patīk kažokāda, jāsaka, ka tā ir jauka, patīkama, silta, turklāt šis materiāls ir dabai un videi ļoti draudzīgs.
Nomedījot lapsu, mēs samazinām dažādu slimību izplatības iespējas, tāpat paglābjam stirnu kazlēnus no ap-ēšanas, kā arī beigās iegūstam fantastiski skaistu kažoku. Protams, lai pašūtu kažoku, pusjaku vai vesti, būs ģērētājiem un šuvējiem jāmaksā par pakalpojumu, tur neko nevar darīt, bet tāpat tas beigās būs lētāks nekā veikalā pirkts mākslīgi audzētu ūdeļu kažoks. Ir vēl kāda iespēja – ir cilvēki, kuri lapsādas gatavi nopirkt. Tādu nav daudz, bet tas ir variants, lai lapsādas mājās kaudzē nekrātos. Protams, ar to nav iespējams nopelnīt, bet vismaz atgūt lapsādas ģērēšanas pašizmaksu gan. Protams, ar lapsu ir ķēpa, bet ir arī muļķīgi, ja lapsu nomedī un to pamet, neizmanto, bet tas lai paliek uz katra sirdsapziņas.
Vairāk lasiet žurnāla Medības aprīļa numurā
