Egils Līcītis: Partijas ir mūsu valsts kauna traips, kupris – kūkums Latvijas mugurā 5
Nav viegli būt kaut jele kura politiskā spēka pārstāvim uz zemēm. Vietumis perifērijā rētām klāti šādi reti eksemplāri saglabājušies, taču tikai asaru pēdām slacīta “partijas biedra dienasgrāmata” zina, ar ko nācies sastapties.
Ar neapgaismotiem lauciniekiem, kam jebkura ticība, ideoloģija ir neaprakstīta lapa, “tabula rasa”, kam svešas progresīvas domas un idejas, kuri vāji orientējas starptautiskajā un vietējā politikā un neatzīst Saeimā ievēlēto deputātu daudzpusīgos talantus.
Pirms gadiem desmit, kad darbošanās politikā bija vēl nepopulārāka kā mūsdienās, partijas vietējam aktīvistam miestos un ciemos bija bez mitas jāizmanto visa politiskās lunkanības māka, taisnojoties centrālo orgānu darbības dēļ.
Uz viņa galvas krāvās cilvēku sašutuma karstas ogles, ko kārtējo reizi savārījuši zaglīgie taukmūļi, bija jāatbild, kāpēc reformistu vadība grib sabrāļoties ar saskaņiešiem vai par Rīgas vienotībnieku nostrādātiem “varoņdarbiem”.
Tas ir briesmīgi – diskutēt ar cilvēkiem, kas tam nav gatavi atbilstoši Ženēvas diplomātiskajos salonos pieņemtajām manierēm un kas oponentam pretī groza ar pirkstu pie deniņiem.
Saasinoties stāvoklim valstī, uznākot krīzei, nereti nācās ciest iekaustīšanu savu uzskatu dēļ, kad novadnieki ar noslieci uz vardarbību noķēra vienīgo partijas darbinieku tuvākā, tālākā apkārtnē, uzmauca galvā maisu un kūla un kratīja, maidzīja un žmurdzīja nelaimīgo politikas entuziastu, līdz kamēr nabaga cilvēks, smakdams džutas audumā, sāka brēkt, ka viņš nav partijas biedrs, bet nevainīgs boiskauts vai veco laiku dosaafietis. Un tikai tad apdauzītais tika palaists vaļā.
Loģiski, ka vietējās nodaļas šādos apstākļos pamazām izputēja, un, tāpat kā laukos pazūd telefonstabi, pagaisa arī partiju cilvēki reģionos un provincē.
Arī pašlaik atlikušajiem meža dīvainīšiem ir grūti izskaidroties ar miesta sabiedrību, kad tā interesējas, piemēram, kādēļ partijas līdz elkoņiem iegrābušās valsts naudas kasē, saņemot finansējuma maksimumu sev.
Ņemot vērā, ka lauku apgabalos vēlētāji vairījās no partijām kā no koliera vai mēra, likumdošana bij noteikusi, ka administratīvās vienībās līdz 5000 iedzīvotājiem drīkst startēt bezpartijisko saraksti, un tad nu pašvaldībās savā starpā lauzās “Mēs savam novadam” ar “Tautudēliem” un tamlīdzīgām formācijām.
Taču pēc teritoriālās reformas tik nelielu novadu nebūs, mazākajās pašvaldībās iedzīvotāju skaits pārsniegs desmit tūkstošus.
Valsts prezidents uzskata, ka nav pieļaujama tiesību liegšana arī turpmāk bezpartijiskajiem izvirzīt listes pašvaldību vēlēšanās. Ka vēlētāju apvienību līdzdalība stiprinās demokrātisko iekārtu un ļaus iedzīvotājiem plašāk piedalīties vietējā pašpārvaldē.
Vai tiešām partijas, Saeimā izskatot pašvaldību vēlēšanu likuma labojumus, ignorēs Latvijas demokrātijas un Satversmes preambulas tēva norādījumus? Ziniet, izskatās, uz to pusi iet – saeimieši neklausīs augstāko valsts amatpersonu Levita kungu un taisīs vēlēšanu mašīnu.
Proti, veidos partiju monopolu, izslēdzot pilsonisko sabiedrību no dalības pašvaldību vēlēšanās.
Esošajiem politiskajiem spēkiem tādējādi paveras iespēja bez konkurences par zaķi iebraukt novadu varā, jo esot jāstiprina partijiskā sistēma, spaidu kārtā liekot sabiedriski aktīviem cilvēkiem stāties politiskās organizācijās, un vēlētāju apvienības salīdzinājumā ar varenām, no Rīgas vadītām organizācijām ir vien sū… uz kociņa, turklāt – neatbildīgas.
Šāda ceļa aizšķērsošana, kad izmanīgi blēži – politiķi vēlas nogrūst pie malas bezpartijiskos, neformālos spēkus, protams, applaucē vēlētājus kā ar verdošu ūdeni.
Tas neapbalvos partijas ar darba cilvēku mīlestību.
Lai kā politiskie spēki anonsētos par humānistu un līdzjūtīgo samariešu savienībām, vēlētāji saprot, ka tas, kādā veidā Saeima grasās nokārtot, kā pareizi pēc viņu prāta rīkot pašvaldību ievēlēšanu lietu, noved pie totalitārisma un partiju diktatūras iedibināšanas Latvijā, pie bezpartijisko politisko iniciatīvu piebeigšanas un izslēgšanas no demokrātiskiem procesiem.
Piemetināsim, civilizētā Eiropā tā vis nedara – neuzskata neformālu vēlētāju apvienību piedalīšanos vēlēšanās par neizdevušos eksperimentu un nevēlamu pašdarbību.
Daudz kur Eirosavienībā bezpartijiskie drīkst startēt, pat vēlot parlamentu! Ja tiešām tā notiks un saeimieši kā iemūrēti paliks pie sava, ka uz pašvaldību ir brīv kandidēt tikai formas tērpos, kokardēs un krāsās, tad jāsaka – vēlreiz fui!
Partijas ir mūsu valsts kauna traips, kupris – kūkums Latvijas mugurā.
