Nemāku rakstīt ērtas dziesmiņas. Saruna ar komponisti Maiju Einfeldi 0
Rīt uz Nacionālās operas un baleta skatuves svinīgā ceremonijā Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu saņems latviešu komponiste MAIJA EINFELDE.
Pērn astoņdesmit gadu apaļajā jubilejā komponisti Maiju Einfeldi cildināja gan ar Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā, gan Ministru kabineta Goda rakstu.
1997. gadā Maijai Einfeldei piešķīra Lielo mūzikas balvu, 1999. gadā viņa saņēma Kultūras ministrijas prēmiju, 2002. gadā kļuva par Zinātņu akadēmijas Goda locekli. Mūziķe var lepoties ar Triju Zvaigžņu ordeni un šogad otrreiz saņemto Autortiesību bezgalības balvu.
Bet ne velti Lielās mūzikas balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs Andris Vecumnieks, pavēstot par Maijai Einfeldei piešķirto mūža ieguldījuma balvu, sacīja, ka
šīs izcilās personības skaudrā un rūgtenā mūzikas valoda septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados netika saklausīta un saprasta,
un vien deviņdesmitajos tā pa īstam atplaukusi. Skaņrades iecienītākie žanri ir kamermūzika un kora mūzika.
Balva par mūža ieguldījumu – šis jēdziens nes līdzi arī zināmu mūžības pieskaņu…
M. Einfelde: Atskatoties uz savu dzīvi, gribas teikt, ka vispār esmu laimes bērns. Eņģeļi stāvējuši klāt. Kur un kā tik jaunībā neesmu braukusi – tagad vai šausmas pārņem atceroties! – ar autostopiem, pa naktīm ar paceltu roku uz šosejas stāvot, vai visu Krieviju esmu izceļojusi.
Pirms diviem gadiem es uz ielas būtu nosista, ja kaimiņi nebūtu izglābuši.
Nesen vēzi man atklāja tik ātri, ka dakteris izoperējis teica – vēl sešdesmit gadus dzīvošot. Tik ilgi nemaz vairs nevajag (pasmaida)…
Manus skaņdarbus dziedājuši slavenākie Eiropas kori – Štutgartes, Zviedrijas Radio koris, citas slavenības, par Latvijas Radio kori nemaz nerunājot. Uzskatu, ka labāka kora pasaulē vispār nav. Mūsējais ir brīnišķīgs!
Kad ar dziedātājiem kopā biju Hārtsfīldā (ASV) modernās mūzikas festivālā, uz sarīkojuma biļetes bija rakstīts – “Excellence from Riga” (“Izcilības no Rīgas”. – Angļu val.). Tā tika uztverts un godāts Latvijas Radio koris, kas atskaņojis ne vienu vien manu dziesmu.
Man ir ārkārtīgi daudz draugu. Mani izpildītāji vienmēr bijuši labākie, kādi vien mūsu valstī ir. Neviens, pat slavenākie, nekad nav atteikušies atskaņot manu skaņdarbu, izņemot varbūt vienreiz Edgars Račevskis.
Savu talanta dālderi esmu spodrinājusi, cik vien spējusi.
Daudz kas manā dzīvē būtu veidojies savādāk vai varbūt vispār nebūtu noticis, ja es nebūtu sadraudzējusies ar latviešu komponisti Amerikā Daci Aperāni. Viņa mani uzmeklēja pēc tam, kad bija dzirdējusi manu “Krucifiksu”. Tā iepazināmies.
Starp citu, minēto skaņdarbu Tālivaldis Deksnis atskaņoja 1991. gadā uz Doma baznīcas ērģelēm barikāžu nedēļā, kad apkārt notika šaudīšanās.
Cilvēki jautājuši – vai skaņdarbs rakstīts īpaši šim notikumam, barikādēm?
Tā, protams, nebija tiesa. “Krucifikss” bija sacerēts krietni iepriekš. Taču, jā, tas ir briesmīgs, nomācošs skaņdarbs. Pašai grūti klausīties.
Ērģelniece Larisa Bulava man vairākkārt teikusi – tavu mūziku grūti spēlēt. Jo tā nepacilā. Bet es biju tik daudz lasījusi par Golgātas ceļu, man sāpēja… Pēcāk centos tā vairs nerakstīt. Tā gaišā maliņa tomēr jāredz.
Man bija milzīgs gandarījums, uzzinot – un atkal caur Daci Aperāni – , ka Zviedrijas Radio koris manu “Lux Aeterna” dziedājis festivālā Ņujorkā…
Un kā jūs satikāties ar Anglijas pasaulslaveno Hiljarda ansambli, kas tieši jums pasūtinājis dziesmu?
Tā pati Dace Aperāne bija Hiljarda ansambli uzaicinājusi uz Latviju un mūs iepazīstināja. Ansambļa mūziķi bija noklausījušies manu kameroratoriju ar Aishila dzeju “Pie zemes tālās” un pasūtināja man dziesmu, kuru pēc tam vairākas reizes arī atskaņoja.
Es tai devu nosaukumu “Un es redzēju jaunas debesis”, tekstu ņēmu no Jāņa Atklāsmes grāmatas. Bet neteikšu, ka tā dziesma būtu pārāk izdevusies. Man pašai tā tik ļoti nepatika, tāpat arī “15. psalms”, kurš man tika pasūtīts kā Bārlova konkursa uzvarētājai un kuru iestudēja četri ASV, Kanādas un Nīderlandes kori un pēc tam atskaņoja Kanzassitijā un Kārnegī zālē Ņujorkā.
Arī amerikāņi teica, ka “15. psalmā” viņi saklausot tādu kā atmaksas, pat atriebības pieskaņu.
Latvijas Radio koris ļoti daudzās vietās pasaulē dziedāja abus šos skaņdarbus – “Pie zemes tālās” un “15. psalmu” – vienu pēc otra, tomēr pēdējais nekad neguva tādus panākumus kā “Pie zemes tālās”. Kur tik to nedziedāja – Norvēģijā, Zviedrijā, citur pasaulē.
Jā, līdz ar uzvaru starptautiskajā Bārlova kompozīciju konkursā ASV 1997. gadā, ko jums nesa kameroratorija “Pie zemes tālās”, kļuvāt par vienu no pasaulē pazīstamākajām Latvijas komponistēm. Kā šī kameroratorija radās?
Biju uzrakstījusi darbu kameransamblim – klavierēm, čellam, mežragam, vijolei un solistam… Bet viens jauns solists atteicās dziedāt, nelikās interesanti, bija daudz jāmācās, šķita grūti.
Pēc četriem gadiem kā solists dziedāja toreizējais students Egils Siliņš (tagad Nacionālās operas direktors. – V. K.), viņš sarāja mani, ka moku balsi. Vēl pēc pieciem gadiem jutu – žēl, ka labs darbs iet postā.
Domāju, varu pārveidot korim. Un nu iedomājieties to lielo kompāniju – klavieres, čells, vijole – izpildītāju saraksts vien bija septiņās rindiņās – un to visu pārliku korim nots notī. Soprāns uzdzīts augšā uz trešās oktāvas mi. Bet cik brīnišķīgi tā pēdējā daļa skan!
Vērts pieminēt, ka starptautiskajā Bārlova kompozīciju konkursā jūsu “Pie zemes tālās” ieguva pirmo vietu 299 skaņdarbu vidū, kuri bija iesūtīti no visas pasaules un kurus vērtēja deviņu mūziķu žūrija. Kā ieraksts vispār nokļuva konkursā Amerikā?
Ne viens vien no mūsējiem sūtījis uz šo konkursu savus skaņdarbus, bet balva tikusi tikai man. Lielākoties tur žūrijā amerikāņu un kanādiešu diriģenti.
Man bija jāaizsūta četras kasetes – tāds luksuss kā diski jau toreiz nebija – fantastiskajā Radio kora ieskaņojumā. Tobrīd Rīgā kārtējo reizi biju smagi sarūgtināta. Tāda drūmīga ciemojos pie Daces Aperānes.
Viņai, kā visiem amerikāņu komponistiem, bija piesūtīta Bārlova konkursa veidlapa, un šķita, ka man nav nekādu cerību, jo
Rīgā biju pietiekami izglītota par to, kur ir “mana vieta”.
Taču Dace iedrošināja mēģināt. Kā šodien atceros to tālruņa zvanu no Amerikas: “Maija Einfelde? You are the Winner!” (“Jūs esat uzvarētāja!” – Angļu val.). Zvanīja Kanzassitijas kora diriģents, žūrijas pārstāvis.
Gandrīz bez samaņas sabruku. Un vēl desmit tūkstoši dolāru prēmija! Par kora dziesmu! Nebija jau nekāda simfonija.
Vēl šīs vēsts paziņotājs man izsacīja dažādus komplimentus, es esot kā krāšņākā spalva pie Bārlova konkursa cepures un tamlīdzīgi. Vēlāk uzzināju, ka žūrija ilgi svārstījusies, bet tieši Kanzassitijas kora diriģents iestājies par mani, teicis, ka šī oratorija esot brīnišķīgs darbs.
Tiešām, nav slikts skaņdarbs un vēl pasakainā Radio kora izpildījumā!
Uz Vankūveru neaizbraucu, bet, tā kā Brigama Janga universitātes koris, arī slavens Amerikā, šo skaņdarbu dziedāja Kārnegī zālē, arī mani uzaicināja būt klāt.
Un kā mani lutināja kanzasieši! Biju ieminējusies par savu patiku uz džezu, tad nu vadāja pa džeza klubiem, kur spēlē sava prieka pēc, arī uz visdažādākajiem koncertiem un ēstuvēm.
Interesanti, kā nonācāt televīzijas kanālā “Mezzo”?
Man ir jauka sadarbība ar vīru kori “Gaudeamus”. Viņiem biju uzrakstījusi dziesmu “Un Dievs nožāvēs visas asaras”.
Sākumā vīriem gāja grūti, jo nemāku rakstīt ērtas dziesmiņas.
“Mezzo” bija ieradies Rīgā filmēt Latvijas mūzikas dzīvi. Kanāla veidotājiem likās eksotiski, ka amatieru kora vīri, akadēmiķi, dzied vai asarām acīs un zālē sēž arī komponiste. Gribēja arī ar mani runāties, bet ko ar mēmu darīt? Neprotu ne angļu, ne franču valodu. Bet mana mūzika ierakstā skanēja, un fonā tiku parādīta.
Reakcija bija tāda, ka viendien kaimiņš skaļi sauca – tevi rādīja pa “Mezzo”! Kā es smējos, jo līdz šim bieži biju pieredzējusi, ka, filmējot televīzijai Komponistu savienības plēnuma koncertus, tieši pirms mana skaņdarba operatori apsēdās.
Nezinu, no kuras puses tā komanda nāca. Neviens nekad neko nepaskaidroja.
Paziņojot, ka jums piešķirta balva par mūža ieguldījumu, žūrijas priekšsēdētājs Andris Vecumnieks sacīja, ka septiņdesmitajos gados jūsu mūzika nebija īsti sadzirdēta. Daudz ir faktu par plauktos noliktām mākslas filmām, par cenzora sabojātām grāmatām, bet kas ar laiku mainās mūzikas uztverē un vērtējumā?
Man arī ne visa mūzika patīk, arī savējā. Un mainās jau paši cilvēki.
Savā laikā impresionistu gleznas publika aiz sašutuma bakstīja ar spieķiem.
Un kas tagad notiek ar impresionistu gleznām? Tās maksā miljonus!
Franču gleznotājam Polam Sezānam ir darbs “Pakārtā vīra nams” (1873). Man tas ir mājās, protams, ne jau oriģināls, bet kopija. Par to ir arī zīmīgs stāsts. Jo vairāk kāds tēvs skaidrojis dēlam, kāpēc šī glezna viņam nepatīk, jo vairāk saskatījis tās ģenialitāti. Un beigās šo gleznu nopircis.
Es, protams, nekad neesmu uzskatījusi savu mūziku par ģeniālu un nevaru gaidīt, lai visiem tā patiktu.
Neesmu tikusi tālos komandējumos, ja nu vienīgi Ivanovā. Kad citi brauca uz kongresiem Maskavā, es devos uz Gomeļu.
Bet, ja mani būtu slavējuši, ja visi pavērtu visus ceļus, es nebūtu dzīvē tā centusies. Un varbūt nebūtu uzrakstījusi savu oratoriju “Pie zemes tālās”. Ej nu zini….
Reiz Ludvigs Kārkliņš (savulaik prorektors konservatorijā. – V. K.) teica – būtu tu eleganta dāma, tev noteikti ietu labāk. Bet man visu laiku bija jācīnās ar trūkumu…
Kuri ir tie cilvēki, kuriem jūsu radošajā dzīvē bijusi būtiska nozīme?
Kā jokojot saku, ir trīs Jāņi – Jānis Līcītis, Jānis Kaijaks un Jānis Ivanovs.
Konservatorijā es beidzu dižā simfoniķa Jāņa Ivanova kompozīcijas klasi. Bet vai nu vienkārši nebiju gatava viņa metodēm, vai cits iemesls, taču profesors mēdza sacīt, ka sieviete jau nav nekāda komponiste, arī Lūcija Garūta ne.
Bet pirms tam man bija brīnišķīgs pedagogs Jānis Kaijaks. Un vēl pirms viņa – Jānis Līcītis Mediņos, kur iestājos pianistos trīspadsmit gadu vecumā, kad vispār sāku mācīties mūziku. Tādos gados – kāds pianists no tevis vairs var iznākt!
Pie Līcīša gāju uz teorijas stundām. Man bija laba dzirde, un viņš ieminējās kolēģim Jānim Kaijakam (komponists, savulaik Operetes teātra mākslinieciskais vadītājs. – V. K. ) – paklau, vai nevari to meiteni pamācīt?
Un Kaijaks veselu gadu – pat trīs reizes nedēļā – ar mani strādāja, liekot lietā savu intuīciju, gudrību un atsaucību. Tagad dzīvojam vienā mājā. Ja redzu viņu iznākam pastaigāties ar sunīti, metos priecīga klāt.
Jūs arī pati pusgadsimtu esat strādājusi par pedagoģi.
Kad strādāju skolā, tas man likās kā vissmagākais slogs, jo pedagoga darbs mani it kā atrāva no komponēšanas. Tagad esmu sapratusi – tik daudz gandarījuma, cik esmu guvusi no skolniekiem, nekad nebūtu saņēmusi, ja būtu tikai sēdējusi mājās un kaut ko rakstījusi.
Varu teikt, ka katrs bērns ir personība.
Man žēl, ka esmu bijusi skarba, viens otrs ir stipri raudājis,
taču tagad daudzi ir visaugstākajā līmenī pasaules mūzikā.
Vai talantu var saklausīt?
Piemēram, jaunajam komponistam Mārtiņam Viļumam, kurš pie manis mācījās fakultatīvi, talants gāzās laukā kā vulkāns. Krītu ap kaklu, viņu redzot – man ar lielāko daļu skolnieku ir tādas attiecības, – kaut savā laikā bija: “Sēdies, divi!”
Ir jau viegli strādāt ar talantīgu bērnu, kurš tev dažreiz iedod vairāk nekā tu viņam, bet cita lieta mācīt veselu grupu pūtēju, kuri tā vien domā, kā tevi paķert uz zoba. Ja atradu burtnīcās vienādas kļūdas, skaidri zināju, kurš ir oriģināls un kur “kopija”, ko arī attiecīgi atzīmēju.
Nemaz neinteresējos, kurš no kura norakstījis.
Neilgu laiku strādāju vakara mūzikas vidusskolā “Rīdze”. Tā gan bija vienīgā skola, kur vadība tā īsti mani nesaprata. Veselu gadu praktisko harmoniju pie manis mācījās dziedātāja Marina Rebeka.
Kad viņa jau bija kļuvusi slavena, solistes mamma atnāca uz mūsu necilo “Rīdzi” un katram skolotājam pasniedza puķes. Viņas acīs arī tas “viszemākais” skolotājs bija cilvēks.
Kādreiz šausminos – man gan, paldies Dievam, pašai tā nav gadījies –, kad ļoti augstu uzkāpis pianists savu pirmo klavieru skolotāju nepiemin. Tad ļoti nosāp sirds.
Mans skolnieks “Rīdzē” bija arī filozofijas maģistrs Haralds Matulis (tagad Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs. – V. K.). Viņš jebkurā mirklī par jebkuru libretu varēja man muti aiztaisīt. Kā mēs kādreiz karojām!
Es gan savas kļūdas vienmēr atzinu un varēju arī atļauties pateikt – man šobrīd nav uz šo jautājumu atbildes, bet mājās man ir mūzikas enciklopēdija un nākamajā nodarbībā zināšu, ko jums atbildēt.
Esmu strādājusi Mediņos, Cēsu mūzikas vidusskolā, pēdējos pedagoga gadus Dārziņos. Visur ir jauki, brīnišķīgi bērni, bet tik apdāvināti kā Dārziņos nav nekur.
Pianiste Lauma Skride, kura tagad muzicē ar slaveniem ansambļiem un diriģentiem Vācijā, pie manis spēlēja brīnišķīgas modulācijas.
Kad viņa stājusies Hamburgas mūzikas augstskolā, uzdevumi likušies tik pārvienkāršoti, ka meitenei šķitis – vai par viņu smejas? Nospēlējusi vienu modulāciju un saņēmusi komplimentu, ka visu augstskolas laiku teorētiskie priekšmeti neesot jāapgūst…
Kā vērtējat mūsu mūzikas izglītības sistēmu, kura ir kā piramīda ar gandrīz 160 bērnu mūzikas un mākslas skolām pamatā, vairākām mūzikas vidusskolām pa vidu un vienu mūzikas augstskolu smailē?
Talantīgiem bērniem šī sistēma ir lieliska. Tāda tā īsti varbūt nav tiem, kuri gadiem ar savu instrumentu vien mokās.
Vai arī patlaban ko rakstāt?
Mūziķim Normundam Zvejniekam, kurš spēlē abos – Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un Operas orķestrī – mēģinu rakstīt fagota koncertu. Bet iet grūti. Viņš būs klāt arī balvas pasniegšanas svinīgajā ceremonijā Operā rītvakar.
Kādā mūzikā pati veldzējaties?
Savā laikā daudz gāju uz Operu, tagad baudu literatūru. Esmu pārgājusi dēla frontē (Maijas Einfeldes dēls ir rakstnieks Jānis Einfelds. – V.K.). Kādreiz mani šausmināja Orvels, bet nu ārkārtīgi patīk. Esmu pieķērusies pie “Mācītāja meitas” un “Posta Parīzē un Londonā, kas ir rakstnieka pirmā izdotā grāmata. Tās viņa “briesmīgākās” vēl bail lasīt.
Literatūrā man nepatīk rupjības.
Nav ko liegt, mans dēls arī savā laikā izteiksmē grēkojis, visādi gājis, bet nu viņš vairs tā nedara. Arī mūzikā man tagad patīk skaistums. Piekrītu komponistam Pēterim Vaskam, ka jābūt tai zelta maliņai. Ja es to ātrāk būtu aptvērusi, man droši vien dzīvē agrāk būtu labāk gājis.
