“Tagadējā Krievijā man nav ko meklēt” 2
Ekonomists Igors Sičevs (dz. 1975. g.) beidzis Maskavas Valsts universitāti. Pagājušajā gadā lūdzis politisku patvērumu Latvijā, ko pamato ar Krievijas varas struktūru vajāšanām un briesmām savai dzīvībai.
Ja jau tik izglītots, profesionāls un karjerā veiksmīgs cilvēks kā jūs lūdz politisko patvērumu svešā valstī, tad iemesliem jābūt visai nopietniem.
I. Sičevs: Patiesībā mans stāsts ir visai uzskatāms piemērs, kas liecina par šodienas Krievijā valdošo tiesisko kārtību, precīzāk – tiesiskas valsts trūkumu. Savulaik strādāju par juristu kompānijā “Fosagro”, kas ir viens no lielākajiem minerālmēslu ražotājiem pasaulē. Ar kompānijas vadību man izcēlās saimnieciska rakstura nesaskaņas, strīds par neizmaksātiem honorāriem, kuru dēļ es kā likumam paklausīgs pilsonis vērsos tiesā Anglijā. Rietumos tā būtu parasta prakse. Diemžēl kompānijas vadība, izmantojot savus administratīvos un politiskos sakarus, to skaitā visaugstākajās varas aprindās, sāka manu vajāšanu, vienkārši sakot – safabricēja lietu. Par to, ka tā ir vesela savstarpēji savītu interešu sistēma, liecina interesanti fakti. Piemēram, viens no “Fosagro” īpašniekiem ir agrākais ģeologs Vladimirs Ļitviņenko, pašreizējais Pēterburgas Kalnu universitātes rektors un dolāru miljardieris, kuram pieder 20% “Fosagro” akciju. Viņu dēvē par “Putina skolotāju”, jo Ļitviņenko vadītajā augstskolā Putins 1997. gadā aizstāvējis savu ekonomikas zinātņu kandidāta disertāciju. No 2000. gada Ļitviņenko nemainīgi vada Putina vēlēšanu kampaņu štābu Pēterburgā. Tātad šo cilvēku starpā valda īpašas uzticības attiecības.
Latvijā cilvēkus pārsteidz viena lieta – lai arī minimālā alga Krievijā ir vien ap 140 eiro un arī vidējā alga nav liela, tomēr šajā valstī ir daudz dolāru miljardieru.
Ja mēs paskatāmies uz Krievijas miljardieru sarakstu, nu kaut vai to, ko regulāri publicē žurnāls “Forbes”, tad redzam, ka gandrīz visi šie cilvēki savu bagātību ieguvuši privatizācijas ceļā 90. gados, tātad vēl “Jeļcina laikos”. Tikai daži – pateicoties savam talantam, izgudrojumiem. Starp pēdējiem var minēt Jevgeņiju Kasperski, kurš izveidoja savu datoru “pretvīrusu laboratoriju”, un vēl vienu interneta gigantu Juriju Miļneru. Varētu nosaukt arī uzņēmīgo Sergeju Gaļicki, kurš no nulles izveidoja Krievijas lielāko pārtikas tirdzniecības veikalu ķēdi “Magņit” (jau pēc intervijas nāca ziņa, ka Gaļickis savu biznesu spiests pārdot. – J. L.). Pārējās bagātības saraustas privatizācijas procesā.
“Fosagro” aizsākumi meklējami 2001. gadā, kad Mihaila Hodorkovska kontrolētā “Menatep” grupa sāka veidot minerālmēslu biznesu uz jau iepriekš privatizētu apatītu ieguves kombinātu bāzes. Kad notika akciju sabiedrības “Apatīts” īpašumu brīnumainās pārvērtības, šī uzņēmuma direktoru padomes priekšsēdētājs bija tolaik vēl mazpazīstamais Andrejs Gurjevs. Kad dažus gadus vēlāk Hodorkovskis krita Putina nežēlastībā un nokļuva cietumā, viņam piederošos “Fosagro” aktīvus par niecīgu cenu izpirka uzņēmuma vadība. Tā pie turības tika Gurjevs, kura bagātība šodien mērāma ap 4,5 miljardu dolāru vērtībā. Vienlaikus no 2001. gada līdz 2013. gadam viņš kā senators Krievijas parlamenta augšpalātā pārstāvēja Murmanskas apgabalu. To pašu, kurā atradās viņa vadītā un viņam piederošā uzņēmuma “Fosagro” ražotnes.
Rietumos un arī Latvijā daži uzskata ka Krievija ir biznesam īsta zelta bedre…
Ilgtermiņa nauda pati no sevis neiet uz Krieviju. Kas attiecas uz lielajiem ieguldījumiem, piemēram, enerģētikas nozarē, tad šādi darījumi notiek vien ar Krievijas augstākās politiskās varas akceptu. Ko nevar noliegt – uz Krieviju labprāt dodas dažādi speciālisti, jo profesionāļiem šeit maksā lielas algas, īpaši augstākajiem menedžeriem. Bet atšķirībā no naudas viņi jau var pamest valsti dažās dienās.
Aizvadītā gada nogalē Latvijas Saeimā jūs tikāties ar deputātiem, kuri pārstāv Krievijas pilsoniskās sabiedrības parlamentāriešu atbalsta grupu. Pats esat ziedojis naudu opozicionāra, korupcijas atmaskotāja Alekseja Navaļnija politiskajai kampaņai. Kāpēc jums šķiet svarīgi tā rīkoties?
Uzskatu, ka periodiska varas maiņa ir sabiedrības un tautas interesēs. Putins atrodas pie varas jau astoņpadsmit gadus, kas neizbēgami ved pie stagnācijas. Tieši viņa valdīšanas laikā selektīvais tiesiskums kļuva par gluži vai ikdienišķu lietu, it īpaši skaļos procesos. Tiesa Krievijā nav neatkarīga. Bet Navaļnijam ziedoju tāpēc, ka viņā redzu reālu spēku, autoritāti, kas spēj izaicināt pašreiz pie varas esošos. Tieši tāpēc viņu nepielaida pie vēlēšanām. Ja Navaļnijam ļautu uzstāties lielajos federālajos televīzijas kanālos, viņš iegūtu vairākus desmitus procentus, par to esmu pārliecināts.
Kas mani pārsteidz patlaban notiekošajā Krievijas prezidenta kampaņā – Putinu kritizē visi, kam nav slinkums. Liberāļi, komunisti un tā saucamie patrioti, “salonu lauvene” Ksenija Sobčaka un Navaļnijs.
To dara pat Žirinovskis! 28. janvārī, kad Navaļnijs organizēja protestus, Žirinovskis pats personīgi ieradās viņa rīkotajā mītiņā un demonstratīvi sarunājās ar jauniešiem.
Daži uzskata, ka Sobčakas starts vēlēšanās ir paša Putina veidots projekts lielāka vēlētāju skaita piesaistīšanai.
Arī es sliecos piekrist šim viedoklim. Pat neskatoties uz to, ka televīzijā Sobčaka kaismīgi kritizē Putinu. Bet viņa dabūs labi ja vienu procentu balsu. Vienīgās svaigās vēsmas pašreizējā kampaņā ienes komunistu izvirzītais kandidāts Pāvels Grudiņins. Kā nekā jauna seja. Man šķiet, viņš savāks savus 15%. Daļa, bet diemžēl pagaidām tikai daļa Krievijas iedzīvotāju sāk saprast – tā, kā lietas attīstās patlaban, nevar bezgalīgi turpināties, kaut kas ir jāmaina. To netieši izrāda pat varas elite, kas sūta bērnus mācīties uz Eiropu, glabā naudu Amerikas bankās, pērk villas Anglijā, Francijā un Spānijā. Cilvēkiem nav stabilitātes izjūtas, ka tas, ko tu savām rokām būsi izveidojis, kādu dienu netiks atņemts. Es esmu viens no piemēriem.
Un tomēr izskatās, ka Putins atkal tiks ievēlēts par prezidentu.
Ja var ticēt socioloģijai, tad jau pirmajā balsošanas kārtā 18. martā Putins iegūs ap 70% balsu. Patlaban par katru cenu tiek radīts iespaids, ka notiek īstas vēlēšanas. Putina problēma ir tā, ka situācijā, kad vēlēšanu rezultāts jau iepriekš zināms, cilvēkos valda vienaldzība. Pie urnām var atnākt negaidīti mazs balsotāju skaits, kas nākotnē mazinās varas autoritāti.
Klīst runas, ka Putinam esot kāds slepens Krievijas modernizācijas plāns. Bet vai tam ir resursi un politiskā griba?
Es esmu skeptisks. Šķiet, ka Putins tīri cilvēciski ir noguris – gan fiziski, gan psiholoģiski. Tas tomēr ir darbs, kas burtiski sadedzina. Es viņa vietā jau būtu nopircis mazu mājiņu klusā vietā pie jūras un vienkārši dzīvotu nost. Bet nav viegli aiziet no varas, tāpat kā ir neiespējami mainīt uzskatus pēc tik ilgiem varā pavadītiem gadiem. Turklāt Putins ir oligarhu ķīlnieks. Viņu bagātība saistīta ar pašreizējo varu. Kas notiks, ja Putins aizies? Viņi baidās. Arī administratīvā sistēma, ierēdņi, spēka struktūras ir pieradušas pie pašreizējās varas vertikāles, kas viņus tīri labi apmierina.
Bet vienkāršos cilvēkus uz ielas?
Viņi dzīvo savās problēmās, un tās ir pavisam cita rakstura – savilkt galus, sagaidīt nākamo algu. Turklāt Krievijā patlaban nav neatkarīgu bezmaksas mediju. Televīzijas kanāls “Doždj” pieejams vien par maksu kabeļu tīklos. Ne jau visiem ir internets, dators vai modernie viedtālruņi. Laukos un mazpilsētās tauta televīzijā skatās trīs lielos federālos kanālus, un viņiem ar to pietiek. Tādu cilvēku Krievijā ir daudz.
Vai pēc vēlēšanām Dmitrijs Medvedevs saglabās premjera krēslu?
Grūti pateikt. Bet var novērot likumsakarību – tos, pret kuriem Navaļnijs vērš savus korupcijas atmaskojumus, Putins cenšas pasargāt.
Nesen ASV publicēja tā saucamo sankciju sarakstu, kurā minēti daudzi Krievijas oligarhi, augstākie ierēdņi un politiķi. Runā gan, ka “kalns esot dzemdējis peli”, ka saraksts sastādīts, izmantojot “Forbes” miljardieru reitingus un Kremļa telefonu grāmatu…
Mēs jau nezinām, kas ir saraksta slepenajā pielikumā. Cik var noprast, tāds pastāv. Ja pret minētajiem cilvēkiem tiks iedarbinātas reālas sankcijas, ja sāks interesēties par viņu kapitālu izcelsmi, tas gan jau būs nopietni. Starp citu, “Fosagro” lielākais īpašnieks Gurjevs arī ir šajā sarakstā. Viņam pieder 500 miljonu vērtā Vitanhērstas pils, otra lielākā privātā rezidence Londonā pēc Bekingemas pils. Pirkta laikā, kad viņš sēdēja Senātā ar visai pieticīgiem legāliem ienākumiem. Tad no kurienes nākusi nauda? Un ko viens cilvēks var iesākt pilī ar 65 istabām? Lai to izstaigātu no viena gala līdz otram, nepieciešamas kādas piecpadsmit minūtes. Tāpat viņš iegādājies vairāku stāvu augstu penthausa dzīvokli kādā no Londonas debesskrāpjiem. Klīst runas, ka dzīvoklī tiekot iebūvēta pat neliela kapela. Es brīnos, kā cilvēki nesaprot, ka patiesai laimei no materiālās pasaules mums vajag pavisam nedaudz. Daudzmaz komfortu, jumtu virs galvas, siltumu, iespēju paēst un izgulēties.
Kā iznāca, ka liktenis jūs atveda tieši uz Latvju?
Man jau iepriekš bija piešķirta uzturēšanās atļauja Latvijā, tā ka ir tikai loģiski, ka pēc iesāktajām vajāšanām un dzīvības apdraudējuma es lūdzu politisku patvērumu tieši pie jums. Latvija man patīk, cilvēki te ir draudzīgi un labsirdīgi. Nesen patīkami pārsteidza apkalpošana CSDD – ātri, profesionāli un laipni. Atšķirība ar Krieviju bija kā debesis un zeme. Tur uz tevi skatās kā uz lūdzēju, šeit – kā uz sen gaidītu klientu. Tāpat neesmu novērojis konfrontāciju starp krieviem un latviešiem, par ko bieži ziņo Krievijas mediji. Vienīgais, kas pārsteidz, – ka daži vietējie krievi ir Putina fanāti. Laikam man vajadzīgs laiks, lai iedziļinātos šajā parādībā.
Bet vai jūs gribētu atkal atgriezties Krievijā?
Protams! Krievija ir mana dzimtene, tur joprojām dzīvo mana māte. Bet es arī labi saprotu, ka tajā Krievijā, kāda tā ir patlaban, man diemžēl nav ko meklēt.
