Ar kuriem režisoriem jums bijusi vislabākā saskaņa? Savulaik sacījāt, ka apbrīnojat Kroderu. 4
Jā, Kroders nedzīvoja naudas dēļ, viņam bija citas vērtības. Viņš arī bija Sibīrijā un tur izdzīvoja, viņa jaunība pagāja pirmskara, 30. gadu, Latvijā. Kroders bija ļoti foršs cilvēks. Ar viņu man laikam tās labākās izrādes arī bijušas. Vēl ar Juri Rijnieku labas izrādes sanākušas, viņš tāds īpatnējs tips, arī izrādes taisīja ne naudas dēļ, bet tādēļ, ka tā var pateikt, ko citādi nevar. Tāpat laura Gundara “Hamlets”, vēlāk J. Rezā “ART” – tas tiešām bija interesanti. Kamēr biju Liepājā, laikam nesajutos ne ar vienu režisoru īsti uz viena viļņa. Tad aizgāju pats pa režijas līniju, bija “Mūris”, sāku strādāt ar jauniešiem un kaut kas izdevās. Ar jauniešiem nevar nepatiesību taisīt, jo viņi tajā vecumā ņem ļoti konkrēti, vajag, lai būtu ļoti patiess racionālais, emocionālais grauds, tādēļ daudzi ar jauniešiem nemaz nestrādā, jo tas ir nenormāli grūti. Man patika un sanāca, bet tolaik pat tāds ideālists kā es nevarēja izturēt, apstākļi spieda nost.
Esat teicis, ka gribētos strādāt ar Mihalkovu.
Jā, esmu gan, bet tagad šaubos. Viņam ir viens otrs labs kinodarbs – visi ne, viens otrs. Bet viņš jau arī konjunktūrists – izskatās, viņam arī jādzied līdzi varai, lai kaut ko dabūtu, bet talantu, jau, kā smejies, nevar nodzert.
Vispār nevar teikt, ka es būtu bijis baigi laimīgs ar kādu režisoru strādāt. Bija jaunībā lietas, kuras man patika, bet tā, ka es justos ļoti gandarīts par kaut ko tādu, ko esmu savā profesijā izdarījis, tā nav. Ir bijuši daži mirkļi, kur jūtu, ka, uz skatuves esot, kaut ko esmu sasniedzis, ko nevar vārdiem izteikt.
Kā sengrieķiem traģēdija nebija pilnīga bez katarses?
Jā, ir uz skatuves piedzīvota katarse, un par tiem dažiem mirkļiem es savai profesijai saku paldies. Tie dod spēku, lai varētu gadiem meklēt, kamēr atkal to sajūtu sasniegsi. Visa dzīve ir cīņa ar sevi, to esmu sapratis. Ļoti ceru, ka tad, kad šo dzīvi būšu nodzīvojis – vēl jau ne, vēl man ir ko darīt, kaut gan dzīve tiešām ir ļoti īsa, mēs pat nemanām, kā tā paiet, ceru, ka tad man izdosies pašam ar sevi būt daudzmaz apmierinātam. Gribētos just, ka esmu sakārtojis savas sajūtas par šo pasauli. Protams, gribētos nokļūt augstākā līmenī, bet tas droši vien jāatstāj kādai citai dzīvei, šajā bija jāiziet šis ceļš, mans aplis. Nevaru neko apgalvot, bet, ja turpināšu katru dienu ar sevi strādāt, kā to līdz šim esmu darījis, tad visam galā vajadzētu būt kārtībā. To jau es nevienam nestāstīšu. Ja kāds jautās, kā iet, sacīšu: uzraksti, ka viss labi! Kamēr bērni mazi, man jāfilmējas, jāstrādā, bet vispār gribas aiziet no visiem tiem balagāniem, no sabiedriskās dzīves, jo tā neko nedod, tikai atņem.
Man patīk, piemēram, Klints Īstvuds kā aktieris un režisors. Vēl pāri 80 gadiem filmējas, un neviens neteiks, ka viņam kaut kā trūktu. Un man ir sajūta, ka viņš arī ir diezgan noslēgts, nevienu pārāk klāt nelaiž. Ir tāda sajūta, ka viņš spēlējot cīnās ar sevi, meklē dzīvei un sev kaut kādu attaisnojumu.
Mēs jau droši vien katrs meklējam dzīves jēgu.
Domāju, ka visi ne. Domāju, daudzi tikai pa brītiņam atjēdzas, ievelk elpu, paskatās apkārt – ei, kas tas bija? – un dzīvo tāpat vien tālāk.
Selindžers teica, ka šaubas par dzīves jēgu Dievs uzsūta tiem, kuri netic viņa esamībai…
Arī taisnība. Selindžers bija ļoti talantīgs.
…un noslēgts. Ieslēdzās savā mājā, un nevienu klāt nelaida.
Jā, es jau tāpat drīz darīšu. Sētu apkārt mājai uzcelšu, bet, ja visi zina, ka esi noslēgts, tad neviens pie tevis arī īpaši nebrauc. Kādreiz jau vajag satikties, parunāties, savstarpēji uzpildīties. Bet tā stulbi pļurināt, pļerkstēt – tas lai paliek citiem, kuriem to vajag. Vispār man nepatīk neviens masu pasākums, vienīgi koncerti un arī teātris reizēm.
Uzziņa
Mārtiņš Vilsons (1954)
Dzimis Transportnijas ciematā, Magadanas apgabalā (Krievijas PFSR), no Latvijas izsūtīto Rolanda Čehoviča un Zentas Vilsones ģimenē.
Mācījās Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, skatuves gaitas sāka 1976. gadā Liepājas teātrī pie režisora Oļģerta Krodera.
Kļuva pazīstams pēc galvenās – Ela Kitsona – lomas Aloiza Brenča filmā “Mirāža” (1983).
Strādājis Liepājas teātrī, Dailes teātrī, vadījis savu teātri “Mūris”.
Nozīmīgākās lomas: Pērs Gints (1997), Otello (2000), lords Botvels izrādē “Marija Stjuarte” (2002), Kēreja izrādē “Kaligula” (2005), Humberts izrādē “Lolita” (2006).
Darbojas Latvijas teātros kā ārštata aktieris, filmējas Latvijā un Krievijā.
