Esat kādreiz domājis, ka tas zināmā mērā ir liktenis – piedzimāt Krievijā tādēļ, ka vecāki bija izsūtīti. Bet, ja jūs nebūtu piedzimis Krievijā, jūs, iespējams, tik labi nerunātu krieviski un tagad tur nestrādātu? 4
Nezinu gan. Ar valodu man bija diezgan dīvaini. Krievijā dzīvodams, es ļoti labi runāju krieviski, bet, kad atgriezos, visu aizmirsu, jo mamma ar mani runāja tikai latviski. Vispār neko krieviski vairs nezināju. Tad mani sētā mazie krievelīši apmācīja, sāku atcerēties. Bet kaut kāds akcents man tagad tik un tā ir, lai pazustu, kādu laiku Krievijā jāpadzīvo. Es arī Latvijā cenšos veidot izrādes krievu valodā – bija “Ezītis miglā”, tagad ir vēl viena, domāju, tas arī palīdz. Valoda, lai to zinātu, ir jālieto, ja to nedari, tā aizmirstas. Ja latviešu valodu nelieto, tās nav. Te nu mēs esam.
Apzinos savu piedzimšanas misiju, pats izvēlējos Latviju, te dzīvoju un laikam jau man kaut kas šeit jāizdara. Es laikam gan nevarētu aizbraukt naudas dēļ. Saprotu, ka ir grūtības, pats esmu dzīvojis ļoti dažādu dzīvi, ēdis garozas, tas mani nepavisam neuztrauc. Uzskatu, ka cilvēks var izdzīvot jebkuros apstākļos, un, ja vēl paļaujas uz Dievu, tad vispār nav problēmu. Protams, es nevienu nenosodu, kurš aizbrauc, jo viņi, muļķīši, ielīduši tādos parādos bankām, ka nav citas izejas. Tā ir mūsu muļķība.
Tos cilvēkus pārāk negribas vainot, mēs pie kapitālisma vēl nebijām lāgā pieraduši, un treknajos gados jau dažādus kredītus ne tikai meta pakaļ, bet burtiski spieda – aizņemies tam, šitam un tad vēl ceļojumam uz Ēģipti…
Bet kā tu vari dzīvot uz kredīta, tā taču nav tava nauda! Varbūt tagad apziņa ir mainījusies, taču vienalga brauc prom. Runāju ar lietuviešu aktieri, ar kuru kopā strādājam, viņš teica – no Lietuvas katru gadu maza pilsētiņa aizbrauc. Par to jau neviens negrib runāt.
Runā, tagad cenšas arī atvilināt atpakaļ, bet kā to izdarīt?
Daudzi no aizbraukušajiem ir aizvainoti, un ir par ko, jo mums jau valdības, valstsvīru nav, palikuši tādi – paši viņi sevi sauc par politiķiem, bet ir tikai tādi puskoka lēcēji. Tādi mēs diemžēl esam, sabojāti ar padomju laiku, diezgan bēdīgā situācijā. Sevišķi, ja cilvēks nespēj pretoties varai un naudai, nespēj ne par ko šai dzīvē pateikt: tas jāizdara, un es to darīšu, lai tur vai kas! Nesaku, ka tādu cilvēku vispār nav, bet viņiem nav noturības – tiek politikā un tad mokās, samaitājas, kļūst nepatiesi. Bet par to arī nav ko zūdīties, vienkārši jāizdzīvo šis laiks, jo nāks citas vērtības un cilvēki, kas sapratīs, ka tā nedrīkst. Tur nav vērts ne matus plēst, neko.
Ja skatās no dievišķās perspektīvas, protams.
Jā, 20 – 30 gadi – tas vispār nekas nav. Viss, kas tagad liekas tik svarīgs, par ko cilvēki tagad strīdas – tas aizies, pat atmiņas nepaliks. Tā ir, un tur neko nevar darīt. Paliek tikai īpaši labas lietas. Varbūt arī īpaši sliktas, bet būtībā jau labais vienmēr uzvar, es tā uzskatu. Sliktās lietas paliek, bet tikai kā atgādinājums, ka labajam jāuzvar. Tādēļ tagad visu uztveru mierīgi. Man arī bijuši periodi, kad politika uztrauca.
Tagad vairs ne? Tiešām ir izdevies sasniegt līdzsvara punktu?
Jā, es pasmaidu par to visu. Nu, ir jau tāda sāja rūgtuma piegarša, bet saprotu, ka tas, kas notiek, ir tikai cilvēcīgi, un mani uz muļķa paķert vairs nevar nekādā gadījumā. Es jau arī esmu zināmā mērā patriots, esmu par to tautu, kurā piedzimu, par šo zemi. Kad man kādreiz jautā, ko es domāju par vienu vai otru lietu – man vairs nav par to jādomā.
Reizēm jādomā, jo bērni uzdod jautājumus.
Viņi neuzdod. Man ir diezgan gudri bērni. Visi mākslinieciski apdāvināti, muzikāli, viņi dzīvi citādi uztver. Viņi skatās, kā mēs ar viņu mammu dzīvojam, kā mēs risinām problēmas, kuras saucas dzīve. Katrs to dara pa savam. Mums katra diena aizņemta ne jau ar to, kā paēst, bet kā nodzīvot šo dienu, un to jau redz, to bērns novērtē.
Ko tu viņiem daudz vari iemācīt, man arī nevarēja, kamēr pats neaizrakos līdz tam, kas es šobrīd esmu. Tagad daru to, kas jādara, ceru, varbūt kādam tas kādā brīdī iedos kādu virzību. Galvenais, darīt no sirds un patiesi, kā jūti. Tu jau vairāk nevari, tikai tā, kā jūti, un, ja tas saskan ar citām svarīgām lietām, tad viss kārtībā.
Kas jums patīk aktiera darbā?
Es jaunībā īsti nezināju, ko gribu darīt. Šajā dzīvē ir maz tādu darbu, ko tiešām gribas darīt, praktiski nav. Man ir iekšēja prasība būt brīvam, un dzīvē viss ierobežo – valsts, iekārta, sadzīves apstākļi. Lai būtu brīvs, reizēm ir jāprotestē, jāpasūta visi uz vienu vietu, jādabū tā sajūta, ka esi brīvs, ka dzīvo tā, kā tu gribi. Protams, tāpat jau nekad neesi pilnīgi brīvs, man arī reizēm jāņem darbi, kas jādara, tāpēc, ka jādara. Un es nevaru darbu izdarīt slikti, man viss jāpaveic perfekti. Vienalga, vai strādāju teātrī, ceļu māju, kaut ko laboju – mani kaitina, nejūtos labi, ja kaut kas nav līdz galam izdarīts. Pat ja visi saka – ir jau labi, es taču pats zinu, ka nav. Protams, ja tu spēlē teātrī, tās jau ir pārpasaulīgas lietas, ar kurām saskaries, jo svarīgi, kas stāv aiz runām. Noķert to sajūtu ir diezgan sarežģīti, ne visiem, ne vienmēr tas izdodas. Es mēģinu no tā aizbēgt, bet aktieri jau arī paliek sava darba vergi, viņiem vajag aplausus, vajag, lai pazīst, gribas slavu, bet faktiski nevajag to visu, tas viss ir lieks. Es atnāku, pasaku, kas man jāpasaka, un aizeju. Tā būtu jādzīvo. Tas man vēl vienmēr neizdodas.
Ir grūti šo sajūtu noturēt tik publiskā profesijā, kur nākamais darbs atkarīgs no aplausiem un slavas…
Protams, grūti, bet iekšējai attieksmei jābūt tādai, ka aplausi un slava man ir vienaldzīgi, ne tādēļ šo lietu daru. Jā, ir sistēma, kurai nākas kalpot, bet tas nedrīkst būt svarīgi, jo tādā veidā zaudē tieši to, kādēļ esi kāpis uz skatuves!
