Tagad visu uztveru mierīgi. Saruna ar aktieri Mārtiņu Vilsonu 4
Tieši pēc nedēļas uz lielajiem ekrāniem nonāks režisora Vara Braslas jaunā ģimenes filma “Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru”. MĀRTIŅŠ VILSONS tajā ir bīstamais vectēvs. Viņu pašu pirmizrādē nesastapsim, jo lido filmēties uz Serbiju. Darba dzīve šobrīd pamatā norit ārpus Latvijas, tomēr pamest dzimteni pavisam, lai meklētu kādu dažādās nozīmēs siltāku vietu – šādu soli aktieris saprot, taču neatbalsta. Un arī no publicitātes labprātāk turētos pa gabalu.
Ko šobrīd darāt, kur filmējaties?
Man ir darbs Maskavā, krievu miniseriālā jāspēlē nenosakāmas Eiropas valsts Kaledonijas prezidents – šādu lomu es vēl nekad iepriekš neesmu tēlojis, un Latvijā tomēr man nav daudz darba – es pats sev to atrodu. Galu galā četri bērni vēl mazi, kā mana mamma saka – paldies Dievam, ir kur naudu likt. Tikai lielā meita Margarita jau patstāvīga (Margarita Vilsone ir daudzsološa operdziedātāja, piedalās iestudējumos Latvijas Nacionālajā operā un baletā un Nirnbergas Valsts teātrī. – L. K.).
Būt prezidentam asa sižeta kino parasti ir bīstami. Jūs nenogalina?
Nē, es pats redzu, ka padotie man izrakuši bedri, saprotu, ka negribu ar viņiem strādāt kopā un aizeju (smejas).
Kā saprotu, jūs pats dzīvē negribētu būt prezidents?
Nē, noteikti ne. Man ir citas lietas. Es prezidentus arī īpaši neapskaužu, īpaši mūsējos. Jāsaka, pēc Kārļa Ulmaņa jau neviens nav bijis, tādi āksti vien, lai viņi man piedod. Vaira Vīķe-Freiberga vismaz centās, bet tie pārējie… Ja viņi ir dekorācija, tad lai arī sēž kā dekorācija.
Filmai “Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru” tūliņ būs pirmizrāde. Vai pats esat gatavāku materiālu redzējis?
Nē, esmu gan mazliet ieskaņojis, bet nekādas lielas runāšanas tur nav. Šajā filmā ar Braslu pirmoreiz kopā strādāju, domāju, ka labāk par viņu bērnu filmas Latvijā neviens netaisa. Kas tur kopā sanāca, es nezinu, bet, ja viņš saka – jākaunas nebūs, es viņam ticu. Filma jau nav tikai par to bērnu, arī par visu mūsu, Latvijas, situāciju – caur citu prizmu, kādi mēs te esam. Ne velti vectēvs nosaukumā. Bet es pirmizrādi neredzēšu, būšu prom, filmēšos. Lai manējie aiziet, paskatās. Atbraukšu no Serbijas, un tad viņi man pateiks, kāda filma sanākusi.
Man liekas, Braslam bērnu filmas tik labas sanāk, jo viņš prot runāt bez uķināšanās.
Jā, to gan nevajag darīt, bērns ir vēl pieaugušāks par pieaugušo. Varis ļoti labi jūt patiesības robežu, tādēļ es ar viņu ļoti labi sapratos, un arī ar tiem mazajiem. Katrs jau filmu redz no sava skatpunkta, saistībā ar savu dzīvi, tur neko nevar darīt. Ir dažādi aktieri, dažādas iespējas, arī skatītāji ir tik dažādi. Bet, ja aktieris trāpījis desmitniekā, tad viņu visi mīl.
Man šķiet, jūs kā aktieris par skatītāju mīlestību nevarat sūdzēties jau kopš “Mirāžas” laikiem.
Tā bija cita paaudze, kura to filmu uzņēma. Brenčs bija talantīgs režisors, un tur spēlēja lieliski aktieri – Burāns, Adamaitis, Ivanovs, Martinsone…
“Mirāžu”, īpaši Krievijā, joprojām atceras, un jūs kā Baltijas stalto, eleganto aktieru pārstāvi – tāpat.
Jā, to man arī nesen teica, ka mums, baltiešiem, ir kaut kas tāds, kas viņiem nav. Kāpēc tā esot? Tad runāju ar viņiem par izsūtīšanu un citām lietām. Viņi teica, ka tagad tikai sākot to visu saprast.
No Latvijas ļoti maz aktieriem izdevies Krievijā izlauzties. Jūs, Ivars Kalniņš, Pauls Butkevičs, Arnis Līcītis.
Ivars Kalniņš, man šķiet, vairs nefilmējas, braukā pa Krieviju ar savām izrādēm. Es gan tik labi nezinu, jo viņš arī ir noslēgts. Līcītis vismaz reizi gadā tiek uzaicināts uz kādu filmu, viņam gan jau 70 gadu, bet tāpat nerātns, foršs puisis, tāpat kā jaunībā.
Filmējoties Krievijā, politika lien iekšā?
Tagad jau atgājis. Vara, protams, Krievijā dara visādas muļķības, jo tai jānoturas, bet kino cilvēki laikam atšķirīgi jūt, citādi domā, viņi pret to visu izturas ar smaidu. Pirms kādiem gadiem vēl daudzi bija uzvilkušies, bet tagad visiem skaidrs, kurš ir kas, kāpēc melo, kāpēc šauj. Visi saprot, neviens neko nesaka. “Krievija bez cara nekad nav iztikusi, mums jau nav labāka,” to gan viņi kādreiz saka, kad pajautāju. Bet tā, ka uzbāztos, tā vairs nav.
Bija?
Jā, vienu brīdi bija, man vairs nemaz nepatika uz turieni braukt, bet tagad tas pagājis.
