Egils Līcītis: Vai gaidāms palietoto politiķu noriets? 30
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušās nedēļas ziņu aģentūru maltākie notikumi pagriezušies tādā veidā, ka Nacionālajai apvienībai nācies izturēt nopietnus konkurentu uzbrukumus – skaties, vai nebūs sagriezies šķērsām Dzintara latviešu reitings un krities piekritēju skaits. Ar bijīgu uzmanību “Lielā Kristapa” pasniegšanas ceremonijā uzklausīts drosmīgais, kinomānu publiku saviļņojošais Marijas Luīzes Meļķes jaunkundzes atteikums no balvas, kas raksturots kā “spēcīgs signāls homofobiskām partijām”, kuras nevēlas Latvijā pieņemt dzīvesbiedru likumu un netic, ka zemes virsū nav nekā skaistāka par divu vīriešu mīlestību.
Bet no aktrises kaisītām sēklām uzartā vagā neizaugs zaļojoši stādi, nesaplauks ziedi, kas viendzimuma pāru laulību jautājumā mīkstinās NA un tās ideoloģijas atbalstītāju nocietinātās sirdis.
Daudz bīstamāk pērkona negaiss spēris Ogres mēra Egila Helmaņa tālu izdaudzinātajā “porcelāna lietā”, kad NA valdes loceklis mēģinājis pilsētas muzejā sarīkot izstādi kā debešķīgu himnu latvju trauku apgleznotāju talantam, diemžēl smalko šķīvju īpašnieks izrādījās porcelāna vērtību kolekcionārs, krievs ar latvieša saknēm Pjotrs Avens, sankcijām pakļauta persona. Šādu pasākumu apvienības augšgals vērtējis kā “kļūdu”.
Arī pats Helmanis atzinis misēkli, jo bijis mediju grilēts un emocionāli noguris, tāpēc stāstījis, ka nav zinājis ne Avenam vārda, ne titula. Var noprast, ka tagad sagatavotā atkāpšanās variantā publikai liek domāt, ka abi vīri tikušies, lai runātu par palīdzību Ukrainai. Būtu kā būdams, nacionāļu ļaunvēļi nekavējās uzstāt, ka par draudzību ar Kremlim tuvu stāvošu oligarhu ogrēnieti jāmet laukā no partijas biedru rindām, bet tas netiks darīts.
Vienkārši tāpēc, ka gadu gaitā tēvzemieši un vislatvieši saradojušies, sabrāļojušies, kļuvuši par tuviem saimes locekļiem, viens otru aicinājuši par bērnu krustvecākiem un partijiskās attiecības nostiprinātas ar tēraudaini ciešām, grūti saraujamām ģimeniskām saitēm. Tā kā NA pagaidām nav ietekmes, lai raudzītos pēc Egila Helmaņa pārcelšanas diplomātiskajā dienestā, sameklējot konfliktā iesaistītai personai sūtņa vietu kādā Latvijas vēstniecībā ārzemēs, tad pilsētas galva paliek savā amatā.
Tomēr muļķīgā kārtā ar to Ogres stāsts nebeidzās. Bijušais tuvcīņas instruktors Helmanis, būdams cieta rakstura vīrs, tiek turēts aizdomās par nedemokrātisku, tikpat kā pretdemokrātisku elementu, kurš uzskata, ka pašvaldības muzejniekiem, bibliotekāriem, kantoristiem jābūt iedresētiem militārā disciplīnā. Un patiešām Ogrē muzeja darbiniecēm aizžņaugta rīkle, bez saskaņošanas ar domes vadību aizliegts izplatīt jele kādu informāciju. Noticis pat protesta mītiņš – tiesa gan, pa lielai daļai vēlēšanās zaudējušu spēku sīku provinces intrigu savērpts.
Bet nav jābrīnās, ka pacēlās daža tēvzemiešu atbalstītāju balss, sevišķi daiļā dzimuma aprindās, kas žēlojās par zemo morāli partijas vadībā. Cilvēki bariņos apspriežas, vai nav vajadzīgi jauni valstiski nacionālie politiķi. Līdzšinējie, kaut glabāti kā senatnīgi sudraba galda piederumi, izskatoties pasīvi, ierūsējuši, noguruši un savecējuši. Vajag vietā citus, aktīvākus.
Var piekrist, apvienībā vērojams sastingums. Pretēji paredzētajiem Saeimas vēlēšanu panākumiem, kad likās, ka nu gan visas kārtis ir NA rokās, rezultāti ir mazpārliecinoši.
Ceļa sācējus uz latvisku Latviju pārmākuši agrākie gļēvas pakalpības un izpatikšanas politiķi, kuri piesavinājušies nacionāļu plandīto karogu.
Daudzi krata pīķus un zobenus, pieprazdami veiklāk kārtot darbības, skaļi uzdodas par īstajiem varoņiem, nozog dabīgās NA monopoltiesības. Jāatgādina, ka pēc NA ierosmes (eiropeiskajiem politiķiem smīnot un teļa acīm skatoties Briseles virzienā) pirms desmit gadiem par latviešu valodu – valsts valodu – parakstījās tikai 120 000 pilsoņu, ka aizpērn “Par” priekšsēdis Pavļuts okupantu stabu dēvēja par “pieminekli Rīgas atbrīvotājiem”, savukārt “Progresīvie” Rīgas domē nebalsoja pat par skaidrojošas plāksnes uzstādīšanu, kur vēl betona monstra nograušanu!
Turpretī Nacionālā apvienība garus gadus pacietīgi un neatlaidīgi ar nelokāmu stāju, spītu un spēku darīja latviešiem derīgus darbus – nelaižot “Saskaņu” valdībā, uzstādamies pret okupācijas sekām, ar pietāti izturoties pret tēvutēvu izcīnīto valsti, tās aizstāvjiem leģionāriem un uzturot nācijā latviešu garu nesalauztu. Tas bija ļoti respektējami.
Tagad nacionālpatriotisms nav izskalojies, bet līdz jostasvietai kaili –20 grādu salā, idejas vārdā četrdesmitgadīgie “jaunieši” nestāvēs, tulznas uz rokām nav, smagus maisus viņi necilā.
-
Vai gaidāms palietoto politiķu noriets?
Domājams, pirmā līmeņa zvaigznes nacionāli patriotiskajās pozīcijās Dzintars, Šnore, Kols, Mūrniece, Kiršteins, Mitrevics, Iesalnieks pēdējo vārdu nav teikuši.
