Tagad viņu mājas ir šeit, bet viņi cer atgriezties! Kā latvieši palīdz Ukrainas bērniem sākt jaunu dzīvi 0
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Mazie Ukrainas cilvēki ir pārcietuši daudz – viņi ir tie, kuri līdzās saviem vecākiem, radiniekiem, kaimiņiem vai pat vieni paši ir šķērsojuši robežas, redzējuši kara šausmas, arī nāvi un iznīcību. Bērnībā, kad bērniem būtu jāspēlējas, bezrūpīgi jāpavada laiks kopā ar draugiem, jāuzsāk vai jāturpina skolas gaitas mīļajā skolā, ukraiņiem ir jābēg no mājām, jāslēpjas bumbu patvertnēs un jādzird raķešu kaucoņa. Daļa no šiem bērniņiem ierodas Latvijā un uzsāk jaunu dzīvi šeit – ar cerību kādu dienu atgriezties mājās. Kā mēs varam iesaistīties un palīdzēt?
Rīgas mērs Mārtiņš Staķis Krievijas izraisītā kara sākumā nāca klajā ar priekšlikumu Latvijā aizliegt salūtu. Pamatojums – Ukrainas bēgļu bērni, kuri ieradušies Latvijā, paniski baidās no šādiem trokšņiem. Viņiem tas asociējas ar raķešu un bumbu eksplozīvajām skaņām. Šāds aizliegums gan vēl nav stājies spēkā, taču Latvijas valsts un sabiedrība Ukrainas bēgļus un viņu bērniņus cenšas atbalstīt dažādos citos veidos.
Evija Belicka ir mūziķe, kura izglītības jomā darbojas kopš 2005. gada. Šobrīd Evija strādā par klavierspēles pedagoģi un koncertmeistari Mālpilī, Ropažos un Rīgā. Tieši Mālpils vidusskolā pedagoģei ir saskarsme ar Ukrainas bēgļu bērniem, kuri kopš marta vidus izglītību turpina Mālpils vidusskolā. Viņa atklāj, ka neiztika bez asarām, pirmo reizi saskaroties ar Ukrainas bērniem: “Es domāju, ka mums ukraiņu bērni ir vienkārši jāmīl. Jāpieņem un jāmīl. Ja vajag, jāpiedāvā savas mājas. Mums ir jāciena ukraiņu tauta, kas piedzīvo šo murgu visas pasaules acu priekšā. Mums kā sabiedrībai jābūt gataviem nenogurstoši palīdzēt un atbalstīt. Domāju, kāda salūta aizliegums lietu neatrisinātu. Es jau sāku baidīties pat no NATO helikopteru skaņām – liekas, ka nekur vairs nav mierīgas debesis… Bet mums katram ir jāizkāpj no savas komforta zonas, lai mēs šo visu pārdzīvotu, bet ukraiņu tauta – izdzīvotu.”
Skolas cenšas, kā spēj
Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļa nosauc skaitli: šobrīd skolās Latvijā mācās 2734 bērni no Ukrainas. Ikvienam bērnam, kas Latvijā ieradies bēgļu gaitās no Ukrainas, ir iespēja iegūt izglītību valsts valodā vai mazākumtautību valodā pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē. Tāpat ukraiņu bērni bez jebkādiem ierobežojumiem var apmeklēt interešu izglītības pulciņus.
Atbalsta nodrošināšanu Ukrainas civiliedzīvotājiem koordinē katra pašvaldība. Bauskas novada domes Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā sabiedrisko attiecību speciāliste Beata Logina stāsta, ka 6. aprīlī Bauskas novada pašvaldībā bija reģistrēti jau 22 Ukrainas bērni vecumā līdz divu gadu vecumam un 125 bērni vecumā līdz 18 gadiem.
Skaits katru dienu mainās. Novada skolās šobrīd mācās 30 skolēnu. Attālināti no dažādām Ukrainas skolām izglītību apgūst 22 skolēni. Pirmsskolas vecumā reģistrēti 35 bērni, no tiem 15 pagājušajā nedēļā sākuši apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādes. Katram bērnam integrēšana jaunajā izglītības iestādē tiek organizēta pēc individuāla plāna: “Procesu atvieglo piesaistītie ukraiņu pedagogi.
Piemēram, Iecavas pamatskolā, kur kopējais ukraiņu skolēnu skaits pašlaik ir vislielākais, seši bērni mācās sākumskolā ar ukraiņu skolotājas Tetianas Roikas atbalstu. Skolas kolektīvs cenšas sniegt gan drošību, nepieciešamo nodrošinājumu skolas apmeklējumam un iespējas uzturēt savu mazo “Ukrainas saliņu”, gan arī draudzību un integrēšanos skolēnu vidū. Tomēr ikviena mazā Ukrainas cilvēkbērna sirsniņa ilgojas pēc savām mājām, kur vasarās tik koši uzzied saulespuķes. Vizuālu atbalsta akciju, kurā ukraiņu bērniņi skaita dzeju un zīmē, var skatīt video “Facebook” ierakstā: https://www.facebook.com/iecavapamatskola/videos/304809068399682.”
Liepājas Liedaga vidusskolas direktores vietniece izglītības jomā Aija Indriksone stāsta, ka Ukrainas bērni skolas vidē iejūtas ātri. Šobrīd šajā vidusskolā mācās 21 skolēns no Ukrainas. Tā ir mazākumtautību skola, tāpēc iekļaušanās notiek īpaši veiksmīgi: “Ukraiņu bērni zina krievu valodu, tādēļ skolotājiem un skolēniem ir viegli komunicēt savā starpā, skolotāji un klases biedri pārtulko mācību saturu no latviešu valodas uz krievu valodu. Ukrainas bērni vēlas mācīties un aktīvi līdzdarbojas mācību stundās.” Indriksone stāsta, ka skolasbiedri esot ļoti atsaucīgi un draudzīgi, katrā klasē kāds uzņemas iniciatīvu palīdzēt iejusties skolā un klases kolektīvā. Liels paldies klases audzinātājām par aktīvo sadarbību ar vecākiem un klases bērniem.”
Lai palīdzētu ukraiņu skolēniem un skolas pedagogiem, darbu skolā šonedēļ uzsākusi skolotāja no Ukrainas. Viņa darbosies kā palīgs. Nākamnedēļ darbam skolā ar bērniem no Ukrainas pievienosies vēl viens skolotāja palīgs. Ukraiņu skolēniem sākumskolas klasēs jau sākušās nodarbības mācību grupās latviešu valodas apguvei. Tāpat tiek apzinātas skolēnu zināšanas un prasmes, vajadzības, kā arī izstrādāti individuālie mācību plāni.
Direktores vietniece uzskata, ka visvairāk ukraiņu skolēniem nepieciešams socializēties, tāpat ļoti svarīga ir arī droša un atbalstoša vide: “Skolēnu emocionālais noskaņojums var būt ļoti mainīgs – viss piedzīvotais un pārdzīvojumi nekur nepazūd, bērnu dzīvē viss ir mainījies… Nekas vairs nav tā, kā bijis… Mums ir prieks par katru smaidu, kas parādās šo skolēnu sejās.”
Bērni par karu nerunā
Tie Latvijas iedzīvotāji, kuri vēruši savu namu durvis Ukrainas iedzīvotājiem, novēro, ka bērni ar lielajām dzīves pārmaiņām galā tiek daudz veiksmīgāk nekā pieaugušie. Pirms mēneša rakstījām par Ukrainas kara bēgļiem un viņu sargeņģeļiem tepat Latvijā – cilvēkiem, kuri ir gatavi palīdzēt un atbalstīt grūtā brīdī. Toreiz Agnese Ziediņa pavisam nesen bija devusi pajumti cilvēkiem no Ukrainas.
Viņu vidū ir arī bērni. Agnese skaidro, ka bērni tiek galā labi – viņiem nav jāuztraucas par darba meklējumiem, mazākie pat īsti nesaprot, ka kaut kas ir mainījies: “Manuprāt, bērniņiem nekā netrūkst. Viņi šobrīd ir visvairāk nodrošināti – rotaļlietas, drēbes, pārtika, pamperi.
Šīs lietas sūta gan latvieši, gan arī cilvēki no citām valstīm.” Agnese stāsta, ka viņai zināmie Ukrainas bērniņi ir ļoti atvērti, atraktīvi, visu ātri apgūst un pie visa pierod. Par karu gan viņi runā nelabprāt: “Šīs tēmas netiek skartas. Vecākā meitene gan vienu reizi teica, ka viņai ir grūti adaptēties un pieņemt to, ka viņa ir drošībā, kamēr radinieki atrodas Ukrainā, kur notiek karš. Tāpat bija bailes no dažādām skaņām, bet tas bija pats sākums. Nu arī viņa ir iedzīvojusies.”
Arī Vita un viņas ģimene pie sevis Baložos ir uzņēmusi ģimeni no Ukrainas, kurā aug desmitgadīgs puisis. Vita uzsver labo pieredzi ar Baložu vidusskolu: “Puikam šodien (6. aprīlis) bija pirmā skolas diena. Vakar devāmies uz skolu bez iepriekšējas pieteikšanās, direktore uzreiz mūs pieņēma, piemeklēja klasi, kurā mācās krievvalodīgi bērniņi un kurā ir audzinātāja, kura runā krievu valodā.
Zēns runā gan ukraiņu, gan krievu valodā. Tātad – vakar iegājām skolā, šodien puika jau mācās tur. Viņam pulciņi, skolas autobuss un pusdienas ir bez maksas.” Vita stāsta, ka nekādas lielās atšķirības no citu bērnu uzvedības viņa nemana: “Puika kā jau puika. Kad ciemojas pie mums (Ukrainas ģimene dzīvo Vitas ģimenes īres dzīvoklī), spēlējas ar suni, ar mūsu bērnu kopā spēlē videospēles. Viņi visi ir no Mariupoles. Kopumā, ņemot vērā situāciju, viņi turas ļoti braši. Par nepieciešamību pēc psihologa palīdzības vēl tikai runāsim. Mēs satiekamies un sazināmies regulāri, taču par kara lietām runājam tikai tad, kad viņi paši par to sāk runāt. Nevēlamies, lai viņiem atkal nākas iet cauri traumatiskajai pieredzei. Zinu, viņi novērtē to, ka lieki neizprašņājam un ļaujam mierīgi atpūsties.”
Traucē valodas barjera
Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskaras bērni no Ukrainas, kā skaidro Beata Logina, ir valodas barjera: “Bauskas novadā salīdzinoši maz bērnu un jauniešu krievu valodu pārzina tādā līmenī, lai spētu savā starpā sarunāties un darboties, tomēr abas puses spēj atrast kopīgu valodu, un, cerams, tuvākajā laikā tā vairs nebūs tik liela problēma. Kā sarežģījumi jāmin arī bailes un emocionālais slogs – diemžēl ukraiņu bērniem un jauniešiem ne diena nepaiet bez tā.”
Arī skolotāja Justīne no Rīgas stāsta, ka valodas barjera ir nopietna problēma. Klasē, kurā Justīne ir audzinātāja, šobrīd mācās viens bērns no Ukrainas: “Es nerunāju krieviski, bērns nerunā angliski. Līdz ar to – saziņa vispār neveidojas. Klases biedri palīdz kaut ko patulkot. Taču kopumā no trīsdesmit klases skolēniem laba krievu valoda ir labi ja pieciem. Tas nozīmē to, ka pārējie divdesmit pieci ar bērnu no Ukrainas pat īsti necenšas sadraudzēties, jo gluži vienkārši viens otru nesaprot.” Justīne gan atzīst, ka skolas vadība ļoti cenšas, lai bērnus pievienotu tieši tām klasēm, kurās vismaz kāds prot krievu valodu. Arī klases audzinātājas ļoti rūpējas un palīdz ukraiņu bērniem.
Lelde strādā brīvā laika centrā “Rīgas Skolēnu pils”. Viņa ir vizuālās mākslas pulciņa pedagoģe. Pulciņā arvien biežāk piesakās bērni, kuri kopā ar vecākiem atbraukuši no Ukrainas: “Manā pulciņā šobrīd darbojas divas ukraiņu meitenītes. Sešgadīgā Vera no Zaporižjes un divpadsmit gadus vecā Daša no Donbasa apkaimes. Meitenes ļoti vēlas darboties. Esmu novērojusi, ka mazākā meitene ir ļoti atvērta un runātīga, lai gan mamma ar viņu par karu cenšas nerunāt. Katrs meitenes zīmējums tiek nosūtīts tētim uz Ukrainu. Savukārt pusaudzē Dašā manīju bailes un nedrošumu, taču ar katru darbiņu meitene sāk atvērties – parādās košākas krāsas, kas sākumā darbos nebija manāmas.”
Arī klavierspēles pedagoģe Evija uzskata, ka lielākā problēma ir tieši valodas barjera: “Es nekad neesmu mācījusies krievu valodu – man tas ir jauns izaicinājums. Bet daudzās klasēs bērni var saprasties krieviski, skolotāji piemeklē mācību materiālus, tulko tos un ļoti cenšas, lai bērni justos labi. Visvairāk nepieciešams psiholoģiskais atbalsts, lai bērni justu, ka viņi tiek pieņemti un uzklausīti.”
Evija atceras pirmo dienu, kad skolēni no Ukrainas ieradās skolā – tā bijusi ļoti emocionāla diena: “Mūzikas stunda ar 9. klasi. Šajā nodarbībā mēs klausījāmies Mārtiņa Brauna dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”. Tas bija ieraksts no 2013. gada Dziesmusvētku noslēguma koncerta Mežaparkā. Tajā brīdī es ieskatījos visu jauno Ukrainas skolēnu acīs un vienkārši sāku raudāt. Dziesma jau tā sniedz spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu, bet tajā brīdī tā mani atkailināja līdz sirds dziļumiem. Domāju, nedod dievs, ka man ar abiem dēliem kaut kad dzīvē būtu jādodas bēgļu gaitās un citai valstij būtu jāizglīto mūsu latviešu bērni. Ukraiņu bērni, dzirdot šo dziesmu pirmo reizi, saprata, cik liela ir latviešu tautas vienotība dziesmā – tūkstošiem kopā stāvot Mežaparkā.
Viņu tautas vienotība savukārt parādās, reāli cīnoties par savu zemi īstā kara laukā. Arī latviešu bērni teica, ka šī dziesma tagad uztverama daudz nopietnāk, emocionālāk un patiesāk.” Par pieredzēto Ukrainā stāsta tikai daži bērni. Nav tā, ka visi vēlas runāt par dzimtenē pārdzīvoto: “Domāju, ka ir jāpaiet laikam. Mālpils vidusskolā ir bērni, kas jau pašā kara sākumā bēga no Harkivas – viņiem tādā ziņā ļoti paveicās ar to, ka bija iespēja izkļūt no pilsētas, neredzot, kas tur norisinās pēdējā laikā. Lielākoties bērni klašu grupās ir iejutušies labi, pat sadraudzējušies. Varbūt daži ir noslēgti un cenšas distancēties, neiesaistoties kopīgajās klašu aktivitātēs, bet kopumā var teikt, ka bērni jau parasti ātri sadraudzējas.”
Nebeigsim atbalstīt!
Ir Ukrainas bērni, kuri Latvijā ierodas bez saviem vecākiem. Viņiem tiek piešķirts aizbildnis. Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja Aiga Ozoliņa skaidro, ka kopējais bērnu skaits, kuriem iecelts ārkārtas aizbildnis, šobrīd (līdz 8. aprīlim) ir 497. Ārkārtas aizbildnim par aprūpi pienākas atbalsts: atlīdzība par ārkārtas aizbildņa pienākumu pildīšanu 171 EUR mēnesī neatkarīgi no bērnu skaita; pabalsts bērna uzturam mēnesī: 215 EUR par bērnu līdz 7 gadu vecumam un 258 EUR par bērnu vecumā 7–18 gadiem. Tāpat pienākas arī pabalsts apģērba un mīkstā inventāra (piemēram, gultas veļas, segas, spilvena, matrača) iegādei.
Protams, valsts atbalsta arī Ukrainas bērnus, kuri ieradušies kopā ar saviem vecākiem. Ukrainas bērniem ir tiesības uz izglītību, tiesības saņemt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, bez maksas izmantot sabiedrisko transportlīdzekli, kas pārvadā pasažierus dotētajā reģionālās nozīmes maršrutā, un arī citi atbalsta veidi.
Aiga Ozoliņa vērš uzmanību uz to, ka ir izveidots bezmaksas informatīvais tālrunis 80700011 Ukrainas civiliedzīvotāju konsultēšanai. Tiek sniegtas atbildes par sociālās palīdzības saņemšanas nosacījumiem, pašvaldībās izmaksājamo pabalstu pieprasīšanas kārtību, apmēru, termiņiem. Vecāki interesējas par valsts ģimenes pabalstiem, nepieciešamajiem dokumentiem. Vecāki, kuri aprūpē bērnu ar invaliditāti vai hroniskām slimībām, jautā par invaliditātes dokumentu noformēšanu Latvijā.
Tāpat Ukrainas bērnu vecāki interesējas par bezmaksas sabiedrisko transportu, lai bērni varētu nokļūt skolā, braucot no Pierīgas novadiem uz Rīgu. Ir jautājumi par to, kā var saņemt bezmaksas e-talonus. Atbildam arī uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālruņa saņemtajiem zvaniem un sniedzam konsultācijas uz jautājumiem, kur un kā saņemt atbalstu un psiholoģisko palīdzību.”
Sabiedrības integrācijas fonda sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Jēkabsone uzsver, ka Ukrainas bēgļu bērnu vidū ir arī krievvalodīgi bērni. Viņa skaidro, ka nereti skolās bērni ar krievu skolas biedriem turpina strīdu un diskusijas, kuras mājās uzsākuši vecāki. “Tādējādi Ukrainas bērni saskaras ar aizspriedumainu attieksmi. Vecākiem ir svarīgi runāt ar saviem bērniem un skaidrot kara situāciju Ukrainā. Jāmudina bērni būt saprotošiem, kā arī atbalstīt savus jaunos bērnudārza vai skolasbiedrus.” Šādas situācijas, kā skaidro Jēkabsone, gan nenotiek bieži – tās risina atsevišķas skolas un pašvaldības.
Ļoti svarīgs ir emocionālais un psiholoģiskais atbalsts. Pusaudžu resursu centrs piedāvā savu atbalstu Ukrainas valstspiederīgajiem, kuri šobrīd ir spiesti būt prom no mājām: “Bērnus, pusaudžus un ģimenes no Ukrainas aicinām zvanīt pa tālruni 25737363, lai saņemtu bezmaksas psiholoģisko atbalstu angļu un krievu valodā. Tālrunis darbojas darba dienās no 12 līdz 19. Centrs jau tuvākajā laikā plāno ieviest bezmaksas psiholoģiskā atbalsta grupas bērniem un vecākiem, kas atrodas Latvijā, bēgot no kara Ukrainā. Īpaši apmācīta speciālistu komanda, kuru darbs ir uzlabot pusaudžu garīgo veselību. Speciālisti palīdz pusaudžiem tikt galā ar tām lietām, kas viņus nomāc, satrauc vai sadusmo.”
Uzziņa
• Pusaudžu resursu centra tālrunis Ukrainas bērnu, pusaudžu un ģimeņu atbalstam: 25737363
• Labklājības ministrijas bezmaksas informatīvais tālrunis Ukrainas civiliedzīvotāju konsultēšanai: 80700011
