Māris Antonevičs: Ja vecie auto no Vācijas nenonāk Latvijā, bet izgāztuvē, tas būtu videi draudzīgāks risinājums? 16
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir tāda veca anekdote par to, kā valdība nolēmusi palielināt nodokļus alkoholam un tabakai, lai mazinātu to patēriņu un veicinātu veselīgu dzīvesveidu. Uzzinot šos jaunumus, bērni jautā tēvam, vai tas nozīmē, ka nu viņš mazāk pirks grādīgos un nesmēķēs.
“Nē, tas nozīmē, ka jūs mazāk ēdīsiet,” drūmi atbild vīrietis.
Līdzīgu ainu var iztēloties, arī klausoties valdības amatpersonu stāstus par to, kāpēc nepieciešams ieviest reģistrācijas nodokli tiem Latvijā ievestajiem auto, kas vecāki par pieciem gadiem.
Par to šonedēļ vienojies Ministru kabinets, un paredzēts, ka nodoklis tiks ieviests jau nākamgad. Mērķis cēls – panākt, ka iedzīvotāji atsakās no videi kaitīgiem auto un pērk jaunākus, “tīrākus”.
Tas teorētiski. Taču situācija var izrādīties līdzīga kā iepriekš minētajā anekdotē.
“Vai tas nozīmē, ka mēs tagad dzīvosim zaļāk?” – prasa bērni. “Nē, tas nozīmē, ka jūs mazāk ēdīsiet,” atbild tēvs, rēķinot, ka jaunu auto no salona ar pašreizējiem ienākumiem tik un tā nevarēs atļauties, tāpēc nāksies vien dzīvot taupīgāk.
Turklāt šoreiz pat moralizēt īsti nevar, jo lielas daļas iedzīvotāju nabadzība nav netikums, bet dzīves realitāte.
Skaidrs, ka jaunais nodoklis vajadzīgs, jo tas atbilst jaunajai ideoloģijai, kas oficiālajos dokumentos ieguvusi nosaukumu “Zaļais kurss”.
Iespējams, šo ideoloģiju būtu godīgi nosaukt zviedru skolnieces Grētas Tūnbergas vārdā, jo tieši viņa pērn tika padarīta par tās “ikonu”. Tagad gan Grēta veiksmīgi atbīdīta maliņā un pie lietas ķērušies daudz pragmatiskāki ļaudis.
Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, un mūsu vadībai, protams, svarīgi parādīt, ka arī mēs esam, kā tagad moderni teikt, “trendā”.
Tas skan cauri arī amatpersonu komentāriem par plānoto auto nodokli.
Kā norāda satiksmes ministrs Tālis Linkaits, “zaļo kursu” uzņēmušās rietumvalstis jau veikušas dažādus pasākumus, kuru rezultātā iedzīvotāji atsakās no videi kaitīgiem auto, un “mēs savukārt negribētu, lai visa šī lēto, bet vidi piedrazojošo mašīnu plūsma ienāktu Latvijā”.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš intervijā LTV skaidro, ka mērķis būtu pasargāt Latvijas ekonomiku un vidi no tā, ka “mēs kļūstam burtiski par Eiropas veco automašīnu izgāztuvi”, tāpēc “tagad uzliksim zināmu ievednodokli vecām automašīnām”.
Tāda sajūta, ka kungi neapzināti vai drīzāk jau apzināti izvēlas aiz kokiem neredzēt mežu.
Proti, nodokļa ieviešana gan palielinātu vecu, no Vācijas vai Francijas ievestu auto cenu par dažiem simtiem eiro, bet šis pieaugums nav tik liels, lai mudinātu šāda veida auto pircējus skatīties uz jauniem modeļiem, kas vienalga maksās daudz dārgāk un būs viņiem neaizsniedzamā kategorijā.
Jauno un luksusa automašīnu tirgū var mēģināt “paspēlēties” ar patērētāju paradumiem un mēģināt ieinteresēt viņus nomainīt dīzeļa vai benzīna dzinēju auto pret hibrīdiem un elektroautomobiļiem, bet otrā galā darbojas pavisam citi dzīves likumi – lētāk un ekonomiskāk.
Tāpēc, ja auto ikdienā nepieciešams un tas kļūst dārgāks, tad neatliek nekas cits kā ietaupīt citur vai arī ņemt ātro kredītu. Tikai vēlāk tās pašas amatpersonas ar rūpju rievu pierē spriedīs, ka nevienlīdzība sabiedrībā turpina pieaugt un šo problēmu kaut kā vajadzētu risināt.
Mazliet šis stāsts par to, kāpēc iedzīvotāji nepērk jaunākus un ekoloģiskākus auto, liek atcerēties gadiem ilgušo diskusiju par aizbraukušo iedzīvotāju atgriešanu Latvijā. Arī tur daudz un apkārt tiek runāts par motīviem, kas licis doties prom, un soļiem, kas veicinātu atgriešanos.
Lai galu galā nonāktu pie atziņas, ka galvenais ir dzīves līmenis – Rietumos tas ir augstāks, tātad arī atļauties tur var vairāk. Arī dāsnu “zaļo kursu”.
Lai gan te, protams, rodas jautājums – vai regulāri mainīt auto pret jauniem un it kā videi draudzīgākiem patiešām ir tik ekoloģiski?
Jā, auto varbūt būs modernāki un “tīrāki”, bet vispirms to vajag saražot, un šis process nav dabai nevainīgs. Ja piecus gadus vecie auto no Vācijas nenonāk Latvijā, bet izgāztuvē, vai tas būtu videi draudzīgāks risinājums?
Bet tā jau ir plašāka diskusija par lēmumu atbilstību mērķiem, un ne jau tikai Latvijas līmenī. Taču katram lēmumam ir sekas, un tās jācenšas paredzēt iepriekš.
