“tagad var naktīs dzirdēt kā peles…” 0
Emīlija Petraškeviča dzimusi 1989. gadā – Jura Petraškeviča un Ērikas Ošas jaunākā meita. Mācījusies Rīgas Igauņu sktolā un Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, kā arī P. Jurjāna mūzikas skolā. Absolvējusi LU Humanitāro zinātņu fakultātes somugru studijas. Darbojusies “Skandiniekos”.
Dzeju raksta apmēram kopš 2006. gada, publicējusies “1/4 Satori” un laikrakstā “Kultūras Forums”, piedalījusies Dzejas dienu lasījumos.
– Nākat no mākslinieciski ievirzītas ģimenes. Kā tas nākas, ka vizuālo izpausmju vietā esat izvēlējusies vārdiskās?
– Cik sevi vispār atceros, esmu dzīvojusi ar grāmatām. Kad pati vēl nelasīju, man lasīja priekšā; kad sāku pati – diezgan agri – lasīju pēc kārtas visu, kas šķita interesants. Romānu “12 krēsli” izlasīju 11 vai 12 gadu vecumā. Rīgas Igauņu skola bija humanitāri ievirzīta, arī Āgenskalna Valsts ģimnāzijā izvēlējos humanitāro klasi. Augstskolā, meklējot programmu, iekrita acīs somugru valodas.
– Vai uzskatāt sevi par dzejnieci, un kādēļ izvēlējāties šādu izteiksmes līdzekli, ne prozu?
– Par dzejnieci sevi uzskatīt vēl būtu pāragri, taču, jā, rakstu dzeju, kaut gan pašā sākumā, piesakoties konkursam “Aicinājums”, iesniedzu prozas darbu. Interese par dzeju man sākās skolas laikā.
Kādēļ rakstu dzeju? Iespējams, tā ir vēlme izteikties kodolīgāk, jo, lai arī rakstu garus dzejoļus, tomēr mērogs ir atšķirīgs nekā prozā. Dzejā vairāk iespējami uzplaiksnījumi, prozā sižets attīstās citādi.
– Ko esat sev ieguvusi Literārās akadēmijas meistardarbnīcās?
– Literārā akadēmija iedod teorētiskās zināšanas, arī iespēju izmēģināt dažādus tehniskos uzdevumus. Pati nekad neesmu rakstījusi ne pantmērā, ne ar atskaņām, taču, manuprāt, ir ļoti svarīgi šīs lietas zināt un pārvaldīt. Daudz deva arī pieredzes un viedokļu apmaiņa gan ar meistardarbnīcu vadītāju Ronaldu Briedi, gan citiem audzēkņiem.
– Ko jums kā cilvēkam un personībai devusi ģimene? Šim laikam diezgan neparasti, ka tik daudzi dažādu paaudžu radinieki dzīvojat tik draudzīgi kopā…
– Jā, mēs mēdzam smieties, ka dzīvojam kā itāļi – visi vienā mājā. Svarīgākais, ko iedevusi ģimene, – saskarsmes prasmes. Ir mirkļi, kurus pavadām visi kopā, un, ja vajadzīgs atbalsts, zini: tas būs. Protams, svarīgas ir arī sarunas par dzīvi, darbu, iespēja izteikt sajūtas un domas – gan ar vecākiem, gan vectēvu, gan mums, brālim un māsām, savā starpā.
***
vispirms aizgāja veranda es to nekad netiku redzējusi
vien niecīgi betona bluķi kā relikvijas stāv mājas priekšā
ap tiem vienmēr jāapgriež zāle lai būtu kārtība
ar laiku tos sākušas apdzīvot skudras un zirnekļi
bet uz sienas baļķiem vēl rēgojas zaļganas švīkas
kas atlikušas no piebūves krāsojuma
pēc nostāsta tam vajadzēja būt zilam
kad aizgāja grīdas no divām telpām es nezinu
tās vienmēr sauca par smilšu istabām
mājas hierarhijā abas ir zemākas par pārējām
kurās vēl grīdu sedz dēļi kurās vēl dzīvo
šogad vienu no zemes grīdām savagojis kurmis mums promesot
arī dārzā sazēluši lekni rakumi
vēlāk aizgāja arī šķūnis to gan vēl atceros
no bērna augstumiem tas šķita izmēros līdzīgs angāram
caurumainu itin kā kožu saēstu jumtu un skaidainu grīdu
ar laiku kore ieliecās kā veca zīdītāja skriemeļainais mugurkauls
tagad tā vietā sagūlušas dēļu kaudzes
pelēkas kā Pompeju pelnos ieraktie cilvēku veidoli
tagad naktīs var dzirdēt kā peles
iekārto savas migas zem grīdas bēniņos un pat zem klavieru vāka
atkal ir atvasara drīz no šejienes aiziesim arī mēs
***
ir pagājuši divi gadi bet Helsinku ielas pēc pieciem no rīta
joprojām gluži tādas pašas vien vasarā gaišākas
jaunās celtnes vēl nepabeigtas palikušas aiz muguras
tās pilsētas kodolā nav iestiepušās tikai aplenkušas to
rīts ir dzestrs un saldēdams vijas ap ādu diena būs karsta
bet tagad prasās pēc džempera kurā ierauties lai sasildītos
mēs lavierējam uz autoostas pusi cenšoties neuzmīt tukšajām bundžām
mūs pavada ķērcoši naktsdzīves paliekas knābājoši kaiju bari
un urīna smārds kas kāpj no tuvējo ēku stūriem
līdz autobusam vēl laiks es pagriežos un sazīmēju saullēktu virs Kallio*
šajā atkritumu pilsētā tas šķiet pārāk pastkartei līdzīgs
drīz ielas būs izmēztas tukšas un tīras tūristiem draudzīgas
bet mēs jau klīdīsim citā pilsētā tēlodami nepiederīgos
*Kallio – rajons Helsinkos
***
pirmajā stāvā dāma uzvilka garāko kleitu
uz savām nosvīdušajām miesām
lielgalvu margarietas vāzē uz galda
klanījās noliecot tumsnējos kātus
atverot logu šķita aiz tā ir Venēcija
tajā pilsētas daļā kur vairs nepastāv kanāli
un dūjas pulcējas uz akmens plāksnēm
arī termometra stabiņš vēstīja svelmi
ar īsu klaudzienu aizvērās kāda dzīvokļa durvis
bērns nogāja pa kāpnēm
kaimiņiene veldzējās zvilnot remdenā vannā
ļaujot mušai apciemot kāju pirkstus
retie šļaksti aizveda atmiņās līdz ziemeļu jūrai
uz brīdi atkāpās telpā izpletusies tveice
dodot vietu iedomātai atveldzei
tikai uz palodzes atstātā piena krūze
nepiedzīvoja vēsuma ierašanos
tajā ielietais pamazām rūga
paņēmis trauku no loga lai iznestu kaķiem
bērns nogāja pa kāpnēm
bēniņu stāvā mītošais uzdzīvotājs
aizvēris visus necaurspīdīgos jumta logus
ļāva gaisam izsvelmēt lipīgo ķermeni
izložņāt visus kaktus un iespiesties priekšmetos
karstums šeit tika bez pretestības sagaidīts
būdams attaisnojums gurdenumam kas iegūlis kaulos
pēc negulētas nakts kad tikai ap trijiem var sākt elpot
jo kvelme beidzot atkāpjas gatavodamās nākamajam uznācienam
pie durvīm kāds klauvēja bet šodien ciemiņus nepieņem
bērns nogāja pa kāpnēm
Dzejas ABC Dzejnieks, Latvijas Rakstnieku savienības programmas “Literārā akadēmija” vadītājs Ronalds Briedis: “Emīlijas dzejai raksturīga kinematogrāfiska vēstījuma maniere un ziemeļniecisks temperaments: precīzi fokusēti tēli; lēns, garo rindu sagausināts temps un skumja atsvešinātība. Tā ir mikrotoņu un nianšu poētika, kuras ārējā vienkāršība rezonē mūsu apziņas dziļākajos slāņos.” |
