Anda Līce: Pat izglītotu cilvēku valodā zib pārcēlumi no krievu valodas 18
Ja kāds vēl netic, ka mēs dzīvojam pārmaiņu laikmetā, lai uzmanīgāk lasa dienas presi. Izrādās, vairs nav atšķirības starp dzīvo un nedzīvo dabu, cilvēku un lietām, izjūtām un sajūtām. Nesen novada laikrakstā izlasīju apgalvojumu, ka siers ir personība. Turpat blakus sludinājumu sadaļā SIA “Logu maiņa” piedāvāja logus, kas vairo cieņu. Par personībām tiek uzskatīti arī akmeņi. Bet kā ir ar sētas mietiem?
Patērēšanas laikmets gluži nemanāmi maina gan cilvēku domāšanu, gan valodu. Pavisam nesen reklāmu autori bija pilnīgi aptrakuši ar seksīgumu – pēkšņi viss, sākot ar apaviem, mobilajiem tālruņiem, ēdieniem un beidzot ar auto, bija kļuvis seksīgs. Nozīmju jaukšana un pārnešana ienes jucekli arī pašos jēdzienos. Tematiskos raidījumos, kur taču ir skaidrs, par ko būs runa, runātāji katru otro teikumu sāk ar: “Ja mēs runājam par to un to…” Protams, ka jūs par to runājat! Liekvārdība aprij dārgo laiku un pašu domu. Pat izglītotu cilvēku valodā kā peļu mēsli pa putraimiem zib pārcēlumi no krievu valodas: “Es kā reiz (kak raz) par jums domāju…” Policija joprojām dodas “izņemt” (izjatj) kontrabandas preces. Valodnieki, lūdzu, palīdziet tiesību sargiem tikt galā ar “izņemšanu”!
Lai cik tas šodien šķiet neticami, padomju laikā laikrakstos bija valodas stūrītis! Ja gribam, lai latviešu valoda tiešām ir valsts valoda, tās kopšanai ir jāatvēl vieta arī radio un televīzijā. Šodien valodu gan bagātina, gan pluina vēji no visām četrām debesu pusēm. Televīzijas programmās raidījumu par valodu nav, toties ir daudz ēšanai un ēdienu gatavošanai veltīto raidījumu, turklāt tie skatāmi vislabākajos laikos. Nesalīdzināmi grūtāk ir atrast raidījumus, kas domāti garam un dvēselei. Un vēl kas – izēšanos var atļauties tikai viens sabiedrības slānis, kamēr pārējiem jālauza galva, ko vispār ēst. Tautas virtuve stipri atšķiras no restorānu apmeklētāju virtuves un ēšanas paradumiem. Mēs pārāk daudz runājam par to, ko un kā ēdam, bet maz par to, kā svinam savu vienreizējas lietošanas dzīvi. To, ka kultūras raidījumiem ir atvēlēts visneizdevīgākais laiks, es uztveru kā apzinātu tautas debilizēšanu. Steiga, informācijas pārbagātība un negausīgas patērēšanas reklāma spiež visu (ieskaitot grāmatas un mūziku) rīt, nevis baudīt. Ir sev jājautā, kas nav kārtībā ar manas dzīves kārtību, un jāmeklē veidi, kā pretoties haosam.
Norimt, atvilkt elpu, ieraudzīt un saklausīt esību, tāds ir mans šīs dienas galvenais jautājums. Atbildība pret sevi galu galā izrādās vienīgā atslēga uz dzīves piepildījumu. Domājot par to visu, es atveru ledusskapi, izņemu savu iecienīto siera gabalu un saku: “Piedod, bet man nāksies no tevis vienu šķēlīti nošņāpt.”
