“Tagad pat skolās slavē Padomju Savienību” 2
Vai okupācijas režīmu agresijas publiskas slavināšanas kriminalizēšana būtu vārda brīvības pārkāpums?
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nosūtījis vēstuli Saeimas Juridiskajai komisijai, paužot bažas, ka komisijā galīgajam lasījumam atbalstītie grozījumi Krimināllikumā, kas pieļauj sodīt arī ar brīvības atņemšanu (līdz 3 gadiem) par PSRS vai nacistiskās Vācijas pret Latviju īstenotās agresijas publisku noliegšanu, neatbilst Satversmei un saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantu, ir vārda brīvību ierobežojoši.
Juris Bojārs, starptautisko tiesību eksperts: “Šī norma kārtīgi jāpārdomā. Varētu būt situācija, ka pēc tās pieņemšanas sāk līt tiesu lietus, jo tagad pat skolās slavē Padomju Savienību. Kas attiecas uz bažām par cilvēktiesību normu pārkāpšanu, man jāteic, ka Rinkēviča kungs tad laikam pietiekami nepārzina starptautiskās tiesības. Vārda brīvība ir ierobežota tā saucamo naida runu gadījumā. Un konkrētajā Krimināllikuma redakcijā minēto var uzskatīt par naida runu. Te nav runa par šokējošu viedokļu paušanas tiesībām, bet gan ideoloģijām, kas ārkārtīgi plašai sabiedrības daļai nesušas milzīgas ciešanas. Tās aicināja un dzina cilvēkus karā. Piemēram, Vācijā – fašisma ideju slavināšana ir aizliegta. Šādas normas ierosināšana Latvijā ir attaisnojama, tikai viss kārtīgi jāpārdomā, sākot ar sankcijām un beidzot ar piemērošanu utt. Par soda mēru – brīvības atņemšanu – viss atkarīgs no tā, par cik ilglaicīgu brīvības atņemšanu tiek runāts.”
Aivars Endziņš, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs: “Eiropas Cilvēktiesību tiesa reizēm spriež ļoti dīvaini. Piemēram, Dānijā žurnālists televīzijā demonstrēja sižetu, kurā neliela radikāļu grupa izteica krasu viedokli, bet žurnālists tika apsūdzēts, ka ļāvis publiski kurināt naidu. Pārsūdzot šo spriedumu Eiropā, tika atzīts – tikusi pārkāpta vārda brīvība. Zīmīgi gan, ka lēmums tika pieņemts nevienprātīgi – vien ar nelielu balsu pārsvaru. Tomēr tas liecina, ka arī mūsu gadījumā iespēja nonākt pie šāda sprieduma pastāv. Taču tas, ka mums ir ļoti daudz tādu cilvēku, kas mēģina slavināt Staļinu un viņa režīmu, un ka Krievijā groza likumus, kas varētu saukt pie atbildības vēsturniekus un citus, kas mēģina citādi interpretēt Otro pasaules karu un Krievijas lomu tajā, ir fakts. Tā ir ideoloģiski politiska cīņa. Patiesībā Latvijā tādas normas jau ir. Piemēram, cilvēks nedrīkst būt kurinājis nacionālo vai rasu naidu, slavinājis proletariāta diktatūru un tamlīdzīgas lietas, lai varētu iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas ceļā vai kandidētu uz pašvaldību vai Saeimas vēlēšanām. Tagad vienkārši tās ir vēlme nostiprināt. Teikt, ka tas būs cilvēktiesību pārkāpums, šķiet diezgan apšaubāmi. Jautājums gan, vai par šo pārkāpumu būtu piespriežama brīvības atņemšana? Tas ne vienmēr ir labākais veids, kā panākt cilvēka uzskatu maiņu. Lielisks piemērs ir Rubiks – vai tad viņam cietums palīdzēja? Te drīzāk derētu naudas sods vai piespiedu sabiedriskais darbs.”
Andris Grūtups, advokāts: “Neesmu krimināltiesību speciālists, vēl jo vairāk – starptautisko tiesību jomā, tāpēc nevaru sniegt kvalificētu atbildi. Taču no cilvēcīgā viedokļa raugoties, uzskatu, ka kaut kādām svētām jūtām un visu brīvību robežām jābūt, citādi varam nonākt līdz dažādiem absurdiem. Es personīgi šādas normas iekļaušanas Krimināllikumā atbalstītu. Nekas nav absolūts, taču tā izrunāties, kā te viens otrs periodiski atļaujas, nedrīkst. Man šķiet, mēs jau otro gadu desmitu stipri pārspīlējam cilvēktiesību prioritāti. Visām tiesībām jābūt vairāk vai mazāk sabalansētām, un nedrīkst ignorēt nācijas tiesības. Vācijā, Francijā un Austrijā, piemēram, ir noteikta kriminālatbildība par holokausta noliegšanu. Tas ir tieši tas pats, kas mūsu gadījumā PSRS un nacistiskās Vācijas agresija. Sankcijas bardzība vienmēr atkarīga no tā, cik pārkāpums aktuāls sabiedrībā. Vai brīvības atņemšana būtu adekvāta? Tas atkarīgs no konkrētās situācijas. Norma jāformulē tā, lai tiesai ir izvēles brīvība – piemērot šo vai kādu mazāk bargu sodu.”
