“Tagad mēs vēl vairāk atbalstām karu” – bojāgājušo krievu karavīru ģimeņu stāsti ar traģiskām beigām 67
Bija 31.decembra vakars. Aptuveni 15 minūtes pirms pusnakts, kad krievu jauniesauktais Danila, kurš bija nosūtīts karot uz Ukrainu, paņēma savu telefonu, lai uzrakstītu ziņu savai ģimenei un draugiem, ka ir atgriezušies savā apmešanās vietā. “The Guardian” publicēti vairāki Krievijas karavīru stāsti. Tā sākas viens no tiem.
“Mēs apsveicām viens otru, novēlējām laimīgu Jauno gadu, bet drīz vien viņš bija jau miris,” stāsta Danilas draugs, kurš tovakar ar viņu sazinājies. Īsu mirkli pēc sarakstes ASV ražotā raķete “Himars” ietriecās Makijivkas skolā Ukrainas austrumos, kurā bija patvērušies krievu karavīri. Bija vajadzīgas vēl 50 dienas, lai zem drupām tiktu atrastas Danilas mirstīgās atliekas.
To laikā viņa ģimene paspēja apzvanīt visas vietējās slimnīcas, militārās uzticības tālruņus un citas iestādes, kas lūdza gaidīt ziņas. Bet tās ilgi nepienāca.
Tas bija milzīgs trieciens, kurā gāja bojā vismaz 100 karavīri, kas visi bija no viena Krievijas reģiona un bija iesaukti, lai cīnītos Ukrainā. Bojāgājušā Danilas draugs sarunā ar “The Guardian” anonīmi pastāstījis vairāk par bojāgājušo draugu.
Danila bija 20 gadus vecs, pie sava tēvoča strādāja par metinātāju. Brīvdienās bija atgriezies savā dzimtajā pilsētā, kur saņēma pavēsti, ka viņam jādodas karā. Būdams patriots, viņš esot noteicis, ka nevienam neļaus Krieviju okupēt un bez iebildumiem piekrita braukt karot.
Danila esot teicis:
“Vai es esmu kāds bomzis vai neveiksminieks, lai mēģinātu izvairīties no kara? Tātad tas ir mans liktenis – būt karavīram.” Sākumā Danila nosūtīts uz apmācībām, bet drīz vien pēc tam arī uz fronti.
Pēc tam, kad ēku, kurā bija apmetušies karavīri, uzspridzināja, militārās Krievijas amatpersonas esot tajā vainojušas pašus karavīrus, kuri esot sevi nodevuši un piesaistījuši Ukrainas uzmanību, taču bojāgājušo ģimenes kategoriski nepiekrīt šiem apgalvojumiem, jo saziņā ar savējiem dzirdējušas pilnīgi citus apgalvojumus.
Pēc sprādziena joprojām daudzi bojāgājušie neesot atrasti. Tuviniekiem tas esot vēl sāpīgāk – nezināt ir sliktāk par visu. Kamēr neesot oficiāla ziņojuma, ka cilvēks ir miris, tiek lolotas cerības un turpinās meklējumi. Tā arī Danilas tuvākie esot cerējuši līdz beidzamajam.
Cits stāsts, bet, visticamāk, līdzīgas beigas, ir par Timofeju, kurš bija 19 gadus vecs mobilizētais Krievijas karavīrs. Arī no viņa beidzamās ziņas tika saņemtas naktī pirms liktenīgā raķetes trieciena. Ja citus bojāgājušos karavīrus varēja “atšifrēt” pēc DNS analīzēm, tad par Timofeju pagaidām šādu apstiprinājumu nav.
Viņa mātei jau sen ticis noņemts DNS paraugs, taču ar to nav atrastas nekādas sakarības. Vairāki karavīri kādu laiku pirms trieciena bija uzņēmuši foto, tajā redzams arī Timofejs, rādot gaisā miera zīmi. Dažas minūtes pirms sprādziena viņš sazinājies ar ģimeni, bet tālāk – tikai klusums.
Tuvinieku nāves gadījumi ir satriekuši viņu ģimenes, daudzas no tām saņēmušas kompensāciju atteikumus.
Pēc tam, kad arvien vairāk bojāgājušo karavīru ģimeņu publiski paudušas savu sašutumu un sākušas apvienoties kopīga mērķa labā, valdība ātri noorganizējusi vairākus publiskus piemiņas dievkalpojumus un ziedu nolikšanu pie Otrā pasaules kara memoriāla, solot palīdzību cietušajām ģimenēm, kā arī atriebību iesniedniekiem.
Sociologs Vladimirs Zvonovskis norādījis, ka šis ir veids, kā tiek mēģināts kliedēt sabiedrības dusmas un iespējamos protesta streikus: “Tā bija acīmredzama stratēģija, lai mēģinātu pārtvert jebkādu iniciatīvu pretoties. Ja, nedod Dievs, būtu gājis bojā kāds mans tuvinieks, es droši vien sagaidītu, lai tur ko rāda, lai es sajustu, ka varas iestādes ir sarūgtinātas un neklusē. Es gribētu zināt, kas notika.”
Tikmēr šiem stāstiem ir arī otra puse. Kāda karavīra sieva Jekaterina publiski izteikusies: “Mūsu tauta ir kļuvusi par vienotu veselumu. Mēs viens otram palīdzam. Tagad mēs visi saprotam, kas ir mūsu patiesais ienaidnieks.”
Viņa arī piedalās projektā “Varoņu sievas”, kurā sievietes velk vīru militārās formas un studē fotosesijās profesionāliem fotogrāfiem. Pēc tam bildes tiek izstādītas visā valstī, demonstrējot kopīgo misiju – audzināt bērnus un atbalstīt vīrus.
Jautāta par viņas viedokli par citām sievietēm, kuras jūtas dusmīgas, apmulsušas un nesaprastas, viņa sakot: “Būsim godīgi, kas ir tie, kas sūdzas? Varbūt kādi 2% mobilizēto. Ne visi ir stipri. Daži vīrieši uzvedas kā bērni. Vai tad, ja kādi 10 cilvēki uzraksta sūdzību, ir vērts celt paniku? Es vairāk redzu spēcīgus vīriešus, kuri vēlas uzvarēt.”
Krievu armijas mērķis esot atriebties par visiem bāreņiem, par raudošajām atraitnēm un mātēm. Ukraiņi esot brāļu tauta, kurai ir “izskalotas smadzenes”. “Ko dara vecākais brālis, ja jaunākais brālis neklausa? Viņam ir tiesības iekaustīt,” teikusi jau pieminētā Jekaterina.
Un galu galā vēl kāds stāsts. Par kapteiņa Aleksandra ģimeni, kurš gāja bojā kaujās pagājušā gada novembrī. Viņš bija kara veterāns, kas karojis arī Čečenijā un Dagestānā. Brīvprātīgi devies uz Ukrainu, neinformējot pat savu ģimeni. Miera laikā strādājis mēbeļu ražošanas uzņēmumā. Viņš allaž gribējis cīnīties – par karu ikdienā runājis daudz biežāk nekā par ģimeni.
Viņa māsa Natālija stāsta: “Viņš bija izlūks. Viņš nekad neizrādīja emocijas. Viņam nepatiktu tas, ka mēs tagad par viņu runājam, ka es stāstu, kā mēs viņu apglabājām. Viņam nepatika nekāda lieka uzmanības pievēršana. Tāpēc viņš neteica arī neko par Ukrainu. Kā jebkurš karavīrs, gribēja aizstāvēt savu dzimteni.”
Šis esot biedējošs karš, kurā ASV esot visas valstis sarīdījusi pret Krieviju. Natālija turpina: “Bet būtu kauns šobrīd nedoties karā.”
Aleksandra zārks bērēs atvērts netika. Ģimene pat droši nezina, vai tas bija viņš, kas tika apglabāts. Esot atdotas dažas viņa personīgās mantas, un tas arī viss.
Kā Natālija jūtas gadu pēc kara sākuma? Vai viņu domas par karu ir mainījušās? Jā! Viņi vēl vairāk to atbalstot.
