– Pats esat liels kino cienītājs? 0
– Jā, nevienu filmu neskatos televīzijā. Tai domātas ziņas, dokumentālie raidījumi, diskusijas, kur nav svarīgi, ko redz, bet tikai informācija. Varbūt tā ir mana vecmodīgā pieeja un audzināšanas vaina, bet man patīk sēdēt kino tā, lai varu grozīt galvu, redzēt lielu bildi un nevis lūrēt mini ekrānā, jo esmu guvis bēdīgu pieredzi. Savulaik noskatījies labu filmu kinoteātrī, nopriecājies, ka pēc laika to rādīs televīzijā, taču pēc desmit, piecpadsmit minūtēm televizoru ne vien izslēdzis, bet pat nokreņķējies par sabojāto iepriekš kino radīto iespaidu.
Iet uz kino mudina arī vēlēšanās pārliecināties, vai institūtā gūtie iespaidi par lieliskajām filmām, ko toreiz rādīja, ar laiku nav mainījušies. Piemēram, nesen noskatījos itāļu un franču kopražojumu neoreālisma filmu “Roma, pulksten 11” un pārliecinājos, ka tā neko nav zaudējusi. Gluži otrādi, izbrīnīja, ka tajā laikā bija kinematogrāfiskas vērtības, kas tagad sastopamas daudz retāk, it sevišķi amerikanizētā kinematogrāfā. Tas pats attiecas, piemēram, uz filmu “Kasablanka”.
– Un no latviešu filmām?
– Kur pēdējā laikā esat redzējusi uz ekrāna vecās latviešu filmas?
– Tādā gadījumā, kādi patlaban ir “Lielā Kristapa” iespaidi?
– Šogad rāda vienu vienīgu spēlfilmu Karapetjana “MOŽ”, kas man aktīvi nepatīk. Iespējams, radoša cilvēka biogrāfijā tai ir sava vērtība, taču ceru, tas ir gadījuma rakstura darbs un nākamais būs savādāks.
Runājot par dokumentālām filmām, ārkārtīgi simpātiska ir Ināras Kolmanes filma “Ručs un Norie” par japāņu studentes saitēm Alsungā. Noskatījos to pat divas reizes. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Kolmanes, ko ļoti augstu vērtēju kā režisori, iepriekšējā aktierfilma “Mona” mani atstāja stipri vienaldzīgu.
No dokumentālajām filmām patīk tās, kur ir pozitīva programma. Ļoti simpātiska likās “Vēsā mierā” par autobraucēju Andri Dambi. Redzu, ka cilvēks par spīti visam cīnās un piepilda savu mērķi. Man simpātiska filma, kas stāsta par Grīziņkalna puišiem, kas nodarbojas ar tehniskajiem sporta veidiem, jo uz ekrāna redzu cilvēkus, kas kaut ko var. Taču ir lentas, īpaši muzikālās, kas ir stipri primitīvas, filmētas bez nopietnas uzdevuma izpratnes, un tad jūtama cenšanās no uzfilmētā lēruma kaut ko samontēt. Rezultātā radušās raibas un neemocionālas filmas.
Kopējā vaina – nevar apgalvot, ka tā ir vēlēšanās iemiesot uz ekrāna jau citur noskatīto, bet pietrūkst personīgas attieksmes. Nejūt, ka uzņemts tas, kas tevi, režisoru, tā īsti interesē. Bet, ja top filma, kas pa īstam interesē tevi pašu, būs pietiekami daudz cilvēku, kuriem tavs darbs radīs interesi tieši šīs personīgās attieksmes dēļ.
Ja jautā, ko man pašam gribētos filmēt, tad ārkārtīgi interesanta vide ir pati kinostudija, uzņemšanas grupa ar savām savstarpējām attiecībām. Es labprāt taisītu filmu par to, kā top kino. Paralēli tam, ka savulaik biju uz barikādēm Doma laukumā, savās atmiņās savācu diezgan daudz faktu, gadījumu, raksturu… Domāju, pienāks laiks, kad varētu to izmantot. Šī ieinteresētība vākt materiālu ne tikai ar fotogrāfiju palīdzību, bet arī ar novērojumiem manī ir no seniem laikiem. Tāpat braucot filmēt ekspedīcijās esmu centies nekad nedzīvot viesnīcās, bet vienmēr pie cilvēkiem mājās, jo tad uzzini ko tādu, ko tikai, esot konkrētajā vidē iekšā, vari izjust. Šī iemesla dēļ nekad neesmu filmējis tipisku kostīmu filmu, jo viduslaikus nezinu, varu iespaidoties tikai no ekrānā citur redzētā. Man pat sīkumos, detaļās ,no svara personīgā pieredze. Piemēram, 1986. gadā uzņemtajā režisora Gunāra Cilinska filmā “Bailes” atainots laiks, ko, puika būdams, piedzīvoju Kurzemē 1944. un 1945. gadā. Daudz kas noskaņā un vizuālā risinājumā iespaidojies no bērnības atmiņām . Man filmējot vajadzīga šī emocionālā saistība, paša izdzīvotais.
– Kuri ir jūsu mīļākie kinoteātri?
– “Splendid Palace”! Nemaz nerunājot par pārējo, tur negrauž popkornu, nav uzbāzīga reklāma un valda kino baudīšanai piemērota atmosfēra. “Citadeli” pieciešu kā zobu sāpes. Turp eju tikai tad, kad rāda filmu, ko citur redzēt nevar. Un vēl cienu kinoteātri “K. Suns.” Tajā rāda normālas filmas, ne amerikāņu, bet Eiropas lentes lielā dažādībā. Un vēl šajā kinoteātrī darbojas cilvēki, kas kādreiz strādāja Kinoamatieru biedrībā. Viņiem ir cita attieksme pret kino un publiku. Ļoti simpātiski.
