– Teicāt, ka toreiz, 1968. gadā, cenzori vienā no lugas galvenajiem varoņiem saskatīja Viktoru Kalnbērziņu. Vai arī jūsu iestudējumā uz skatuves būs varoņi ar sabiedrībā pazīstamu personu vaibstiem? 4
– Atpazīstamu personu ar līdzīgām pazīmēm šodien ir daudz. Tiklab Rīgas mērs Nils Ušakovs, ar kura ziņu “Rīgas satiksmei” konsultācijas par sabiedriskā transporta krēslu ērtumu sniedz sporta speciālisti, tiklab Solvita Āboltiņa, kas var piespiest tikko Saeimā ievēlētu džeku atteikties no mandāta viņai par labu. Turpretī mums ir grūtības šodien pateikt, kas īsti ir godprātīgs cilvēks. Un vēl lielākas problēmas nosaukt kādu konkrēti.
– Es varētu riskēt nosaukt ne vienu vien…
– Jā, ir ļoti daudzi inteliģenti, savā jomā izcilus darbus paveikuši cilvēki. Taču viņi ieņem noklusējošu pozīciju asos jautājumos – lai saglabātu savu statusu, lai nepazaudētu jumtu (lasi – naudu jumta remontam savam muzejam, izstāžu zālei, teātrim). Viņi nav gatavi atklātības dēļ ziedot visā mūžā izdarīto. Pirms kāda laika vai visi pašvaldību vadītāji sastājās Tautas partijā, jo laikam citādi netika pie papildu finansējuma savām akūtajām vajadzībām.
Pilnīgs nedomāšanas piemērs ir nupat notikušais skolotāju streiks. Ir taču skaidrs, ka pārmaiņas vajadzīgas. Jo ir dīvaini, ka pieci procenti skolotāju saņem algā 2000 eiro, turpretī vairākumam tiek atvēlēts daudzreiz mazāk. Mēs Cēsīs esam izveidojuši vecāku dibinātu skolu. Un šajā procesā esmu saskāries ar izglītības sistēmas birokrātisko domāšanu – vispirms rūpes par telpām, tad par direktoru, tad – skolotāju un tikai pašās beigās par bērniem.
Neviens pirms Gunāra Priedes nebija atļāvies pateikt, ka ideāli ir miruši. Kamēr to nesēja guļ pagrabā beigta, augšā rit dzīres. Un kā ar mums ir šodien? Saeimā ievēlam klaunus, parlaments izvēlas prezidentu, kurš “zīmējas” ar dzīvošanu divistabu dzīvoklī Ogrē, it kā viņam domāto rezidenci tāpat nevajadzētu uzturēt un par to maksāt, un Ogres pašvaldība Valsts kancelejai par velti nedotu dzīvokli, kur mitināties prezidenta miesassargiem, kaut gan daudz vairāk tas pienāktos kādam skolotājam. Esam pazaudējuši savu valsti tādā ētiskā izpratnē… Es biju negaidīti un priecīgi pārsteigts par to, ka Latvija neiestājās koalīcijā ar Krieviju un mēs nekarojam Sīrijā. Varu tikai iedomāties, cik daudz spēka un saņemšanās tas mūsu prezidentam prasīja…
– Kāpēc lugai ir tāds nosaukums – “Smaržo sēnes”?
– Tā ir veco cīnītāju izdomātās paroles pirmā daļa. Un šīs paroles otrā daļa jeb atbilde esam mēs. Būtiski to neaizmirst.
