– Jums pašam arī pirms vairākiem gadiem nācās piedzīvot “radošu neveiksmi” ar Raiņa “Daugavu” Valmieras teātrī. 4
– Tā to traktēja teātra vadība. Ļoti daudziem skatītājiem un teātra profesionāļiem izrāde, kuru varēja redzēt pirmizrādes dienā, bija nopietns mākslas piedzīvojums, un skatītāji to atceras kā nozīmīgu savas mākslas pieredzes daļu. Arī es to uzskatu par savu radošo veiksmi, lai gan tā nāca ļoti grūti un vēl pieņemšanas izrāde mani neapmierināja. Bet tad kopā ar aktieriem nakts laikā spējām to transformēt, attīrīt no visa liekā un piedāvāt skatītājiem jau tīru un precīzu konceptuālu darbu. Lielākā kļūda, ka pirms izrādes neuznācām uz skatuves un skaidri un gaiši nepavēstījām, ka šoreiz būs pavisam kas cits un pilnīgi neatbilstošs iepriekš paredzamiem priekšstatiem.
– 1988. gadā, kad luga “Smaržo sēnes” tika iestudēta, bija pavisam cits, varētu teikt, cerību laiks…
– Kuru nu esam piedzīvojuši un diezgan pamatīgi arī vīlušies. Pilnībā izbaudām kapitālismu, pārsteidzošu savtīguma uzplaukumu. Pavisam nedaudz ir cilvēku, uz kuriem varētu attiecināt lugas varoņu, jā, ar zināmu ironiju teikto – tie nu der tikai pilnīgi trakos brīžos un pārējā laikā nav vajadzīgi… Ja godīgi, kam šodien vajadzīgs tāds vīrs kā Dainis Īvāns? Nevienam. Tāpat vēl daži citi, kuri nemācēja iekārtoties atšķirībā no viņu kādreizējo politisko kolēģu vairākuma. Nejēdzību ir baisi daudz. Ja pašvaldību deputāti vairs nevar būt uzņēmumu valdes locekļi, viņi pārvēršas par “konsultantiem”. Ja kāds Saeimas deputāts var nopirkt automašīnu Vācijā un nemaksāt nodokļus Latvijā, tad pēc viņa piemēra rīkosies vēl četrdesmit uzņēmēji. Ja partijai, kura bļauj par Latvijas neatkarību, ir vienādi uzskati par tikumību ar partiju, kurai ir līgums ar Putinu, vai tas nav nonsenss? Un šādā sadarbībā tiek pieņemts likums, kurš ir nekāds, tāpēc zem tā var pabāzt jebko.
– Tikumībai latviskā izpratnē ir daudz dziļāks, izsenis radies saturs.
– Nesen lasīju Kārļa Skalbes pasaku par Sarkangalvīti un vilku. Tur tā skarbi – reizē ar vecomāti tiek apglabāts kā darba, tā visi pārējie viņas tikumi… Ar tikumību šā vārda pilnvērtīgā izpratnē mūsu valstī vairs diemžēl nav nekā kopīga. Lielākā nejēdzība ir valdošie meli, ka valsts it kā par kaut ko cīnās. Īstenībā tie vīri augšā necīnās ne par ko citu kā vien savu labumu. Patlaban noteicēji ir nauda un iekšējā cenzūra. To vien taču dzirdam – nauda, nauda, nauda… Vajadzīgs vien tas, kas pelna. Kas nepelna, ir lieks un atstāts pašizdzīvošanai – arī māksla un kultūra. Talantīgiem māksliniekiem, kuri vēl nav kļuvuši pazīstami, nav ienākuši meinstrīmā, ir ļoti grūti izsisties, jo viņi, lūk, nav pārdodami. Taču briesmīgi nebļaujam, piemēram, par basketbolistiem, no kuriem visi taču nekļūst par porziņģiem. Arī zinātnē ne visa ieguldītā nauda dod gaidīto atdevi, tomēr tas nav tik redzami kā mākslā, jo tā vienmēr ir publiska. Ja iestudēsi vienu divas izrādes, uz kurām nenāks skatītājs, uzsveru – nevis nekvalitatīvas, bet tādas, kas skatītājam ir grūtas, – trešo neviens nepiedāvās. Un režisors visu laiku ir spiests cīnīties ar iekšējiem kompromisiem un skatīties pār plecu uz naudu. Jebkurā citā Eiropas valstī teātris dotācijā saņem ap 70 procentu nepieciešamā budžeta, jo valsts teātrim nav jāpelna, ražojot komēdijas un izklaides gabalus, lai arī cik kvalitatīvus. Valsts teātrim piedien saturīgais, ko nespēj piedāvāt komercstruktūras…
