Tagad diktē nauda un iekšējā cenzūra. Saruna ar režisoru Mārtiņu Eihi 4
Lugai ir līdzīgs liktenis kā filmai “Četri balti krekli”, kuru, ekrāna gaismu neieraudzījušu, uz deviņpadsmit gadiem nolika plauktā. Gunāra Priedes luga “Smaržo sēnes” pirmiestudējumu piedzīvoja 21 gadu pēc tās uzrakstīšanas – 1988. gadā Oļģerta Krodera režijā Jaunajā Rīgas teātrī. “Neko spēcīgāku es neesmu uzrakstījis ne pirms tam, ne pēc un neuzrakstīšu arī, kur nu. Lasot kļuva pat baigi,” savā dienasgrāmatā rakstīja lugas autors Gunārs Priede. Latviešu teātrī viņš ienāca 1955. gadā ar lugas “Jaunākā brāļa vasara” iestudējumu Pētera Pētersona režijā Dailes teātrī un bija pats pirmais, kurš desmit gadus pēc kara uzdrīkstējās un prata atklāti un godīgi runāt par dzīviem tā laika cilvēkiem. Tomēr baigi kļuva arī paši notikumi ap lugu “Smaržo sēnes” pēc tās sarakstīšanas…
Nav izslēgts, ka lugu pēc 1988. gada iestudējis kāds no gandrīz trīssimt Latvijas amatierteātriem. Taču Valmieras teātrī “Smaržo sēnes” Mārtiņa Eihes režijā tagad piedzīvos savu otro iestudējumu uz profesionāla teātra skatuves.
– Mārtiņ, “Smaržo sēnes” nav pirmā jūsu iestudētā Gunāra Priedes luga. Pirms vairākiem gadiem Liepājas teātrī tapa “Zilā”, pēc tam – “Trīspadsmitā”…
M. Eihe: – Pati pirmā manis iestudētā Priedes luga bija “Udmurtijas vijolīte”. To veidoju kā diplomdarbu Kultūras akadēmijā. Autors aprakstīja Ogri un to, kas saistās ar trikotāžas kombināta meitenēm. Un, tā kā arī nāku no Ogres, visu lugā rakstīto uztvēru ļoti personiski. “Smaržo sēnes” man liekas pati labākā Priedes luga. Tik patiesi un godīgi tolaik vēl neviens neuzdrīkstējās runāt. Nav nekāds brīnums, ka šo darbu aizliedza, un tā kļuva par pirmo un līdz šim vienīgo oficiāli aizliegto lugu. To apklusināja uz daudziem gadiem. Bet lugas vēstījums ir tikpat aktuāls arī šodien.
1968. gadā, kad luga tika sarakstīta, neviens darbs nedrīkstēja nonākt uz skatuves bez apspriešanas Rakstnieku savienības dramaturgu sekcijā. Tur, iepazīstoties ar lugu, valdīja liela sajūsma un reizē stipras bailes, vai atļaus izrādīt. Tā laika notikumu aculiecinieks Gunārs Bībers stāstīja, ka “Smaržo sēnes” ir viena no pirmajām latviešu lugām, kurā ienāk sarunvaloda. Toreiz tas bija šausmīgs skandāls! Viens no Rakstnieku savienības biedriem ar lugu pa taisno aizskrēja uz čeku un partijas centrālo komiteju. Tajās instancēs uztvēra, ka luga vēršas pret konkrētu, zināmu partijas biedru. Lugā ballīte notiek kādā augsti stāvoša partijas darbinieka mājā Meža- parkā, kuru apsargā milicis. Realitātē vienīgā māja ar šādu apsardzi bija tā, kurā dzīvoja Jānis Kalnbērziņš. Sava nozīme bija arī tam, ka Priede īstos ideālos komunistus lugā nomirdina, bet pārējie ir liekuļi, kas danco pa virsu mironim.
“Smaržo sēnes” sižets vēsta par kāda liela partijas vīra dzimšanas dienu, kurā ierodas viņa jaunības laiku cīņu biedrene, ar kuru kopā izkarota revolūcija. Viesību laikā sievietei kļūst slikti un viņa nomirst. Ko darīt: pārtraukt ballīti? Bet ieradušies taču ciemiņi no Maskavas, no Polijas – ko viņi padomās, kā tas izskatīsies? Vecmāmiņa nostājas pret mazmeitu, arī pārējie ģimenē cits pret citu. Bet veids, kā tiek pieņemts lēmums, ir baiss.
