Tagad dauzīšos citādi 1
No koķetas rokmūzikas dauzoņas līdz aizkustinošu balāžu izpildītājai, no “Talantu fabrikas” meitenes līdz kritiķu slavētai Baibai Raiņa “pūtvējiņos” – joprojām Aiju Andrejevu kāds ieraduma pēc nodēvē par spridzeklīti. Tikmēr pati dziedātāja teic – trakulīgais skatuves posms ir pagājis. Jau pavisam drīz klajā nāks dziedātājas Aijas Andrejevas jaunais albums “Mežā” – pirmoreiz ar Māras Zālītes tekstiem un Kārļa Lāča mūziku. Albuma prezentācijas koncerts notiks mūzikas namā “Daile” 22. novembrī, bet gada sākumā tiks rādīts arī koncertuzvedums Rīgā un citās Latvijas pilsētās.
Jo tālāk, jo trakāk – jautāta par vieglumu, kas no viņas nemainīgi strāvo no skatuves, pasmaida Aija, sakot – patiesībā atbildības sajūta un uztraukums, gadiem ejot, tikai auguši. Nekas, ja aiz muguras tik daudz paveiktā: neskaitāmi koncerti, uzstāšanās, televīzijas šovi, “Eirovīziju” atlases un fināli, un nu jau teju, teju – arī pieci albumi. Uztraukums ir vajadzīgs – lai mobilizētos. Svarīgākais – domāt par to, ko dziedi.
Dziedātāja atzīst – pirms vairākiem gadiem viņas vārds bija visos medijos, taču pēdējā laikā viņa izvairoties no skaļuma. “Nesaku, ka tagad būtu izaugusi liela, bet sāku sekot visam līdzi. Saprotu arī, ka ir lietas, no kurām izvairīties nav manos spēkos.” Jā, arī kļuvusi ļoti izvēlīga, ja runa ir par dziesmām, ko dziedāt. “Agrāk gribējās būt ļoti labai, darīt visu, kā grib citi. Laikam bieži iznāca tāda tērēšanās sīkumos. Tagad viss pagriezies otrādi – gribas padomāt. Laikam jau drošības sajūta par sevi, tāpēc “negrābju” visu, kas pagadās.”
Ar komponistu Kārli Lāci pirmā “sadziedāšanās” notikusi, ieskaņojot albumu bērniem “Lāču tēta dziesmas”, tad arī izrādē “Pūt, vējiņi” Liepājas teātrī. “Esmu riktīgs Lāča fans. Ik pa laikam izmetu āķīti – kad tu man kaut ko uzrakstīsi. Kādu dienu e-pastā “iekritusi” dziesma “Ko runājat par mīlestību” ar Ziedoņa vārdiem.” Iznākums – dziesmu albums “Ziedonis. Lācis. Sievietes”, kurā piedalījās pazīstamas latviešu dziedātājas un aktrises. “Ja nebūtu viņu tirdījusi, kas zina, albuma nemaz nebūtu,” smejas dziedātāja.
Aija stāsta, ka pašas jaunais albums tapis līdzīgi – pēc aicinājuma, ko Kārlim izteikusi pie kafijas tases. Tikai šoreiz elektroniskajā pastkastē pēc pāris mēnešiem gaidījušas jau trīspa-dsmit dziesmas. Sagadījies, ka dziesmas bijusi arī skaista pirmskāzu dāvana Aijai – šovasar dziedātāja teica jāvārdu pašreizējam dzīvesbiedram Tomam Bērziņam.
“Lācis nav viegli dziedams, bet, runājot Olgas Rajeckas vārdiem – viņā es augu,” domīgi nosaka Aija. “Sākumā bija pamatīga bijība, ko raisīja Māras Zālītes vārds. Bet tur, izrādās, bija pavisam cita Zālīte! Savās jaunības dienu dzejās viņa runā par to, ko mēs visi. Par sievietes iekšējo pasauli. Platoniska mīlestība sitas cauri. Jutekliski. Sievišķīgi. Cilvēki Lāčplēša un Kaupēna autori ieraudzīs pavisam citādā gaismā. Protams, jau sākumā bija skaidrs, ka te nebūs nekāda popmūzika. Man radās iespaids, ka Māra, tur pa saviem mežiem un laukiem dzīvojoties, tāpat kā es, ir tāds dabas bērns. Ļoti cilvēcīga – ar tādu cilvēku nevar nerasties kontakts.”
“Esmu riktīgs dabas bērns kopš bērnības. Nodauzītiem ceļiem un netīru muti,” smejas Aija, jautāta, kādēļ rīdziniecei apdziedāt mežu. Jā, bērnībā laukos, “dziļi aiz Rēzeknes”, visur gājusi basām kājām. Lai tiktu pavizināties traktorā, skrējusi pār aso, tikko nopļauto labību. Daba jau nav tikai apkārt, tā ir manī iekšā. Es nevarētu eksistēt pasaules lielajās pilsētās. Arī tagad man vajag izbraukt. Kaut uz dienu, kaut tepat mežā pastaigāt ar suni. Vislabāk kopā ar vīru laukos, kur rudeņos grābt lapas un mukt no “iršoņiem”.”
Sirdij tuva gan esot arī mūžīgās vasaras zeme Florida. Tur mīt vīra ģimene, un tieši tur viņa pirms sešiem gadiem sastapusi savu nākamo vīru. “Kīvesta ir neliela pilsētiņa uz nelielas salas ASV dienvidos Atlantijas okeānā, pie Meksikas līča, – rakstnieka Hemingveja kādreizējā dzīvesvieta ir tikai divdesmit jūdžu attālumā no Kubas,” aizrautīgi stāsta Aija. Tiesa, arī viesuļvētras to netaupot.
Pati Aija skaļi par nākotni runāt nevēlas. “Pat bail runāt par jauno projektu – tik ļoti esmu sadzīvojusi ar to, ka ir sajūta – stāstot par to, būtu jāļauj visiem ieskatīties sevī. Man ir izveidojušies savi tēli, dziesmu vienmēr dziedu kādam. Reizēm tā pirmā sajūta, iedziedot studijā, ir foršākā. Balsī tad ir tāds nervs, pirmatnēja noskaņa, ko nevar atkārtot.”
Negaidot prātā uzaususi arī ideja, ka vienai no jaunā albuma dziesmām jāskan vīru kora balsīs. Gandrīz zibenīgi atsaucās Aijas kādreizējais vokālās mākslas skolotājs, diriģents Ivars Cinkuss. Liktenim labpaticis, ka nejauši sakrita abu izvēle: albuma tituldziesmai jābūt dziesmai “Mežā”. Latvijas Radio studijā ieskaņotā dziesmas versija Andra Sējāna pārlikumā vīru korim “Gaudeamus” kļuvusi par pārsteiguma dāvanu dzimšanas dienā tās autoram. “”Kā zars skūpsta viņam plecu” – tik skaisti, kad tos vārdus īsti veči dzied…”
