Bruno Javoišs: “Un kur mums pieminēt mūsu pašu Sibīrijas sniegos nosalušos un badā nomērdētos vecvecākus?” 0
Bruno Javoišs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pratināšana Krievijas okupācijas gados tā dēvētajā Stūra mājā bija visai nepatīkama procedūra. Protams, ne jau pratinātājam. Viņš ierakstīja protokolā to, ko gribēja, ko prasīja no viņa augstākā priekšniecība. Tev, pratināšanai pakļautajam, bija tikai trīs iespējas: bez ierunām parakstīt izmeklētāja uzrakstīto, atteikties no paraksta došanas vispār vai pieprasīt (ko gan tu, nabaga pretvalstiskā noziegumā apsūdzētais, varēji pieprasīt!) labot kādu teikumu vai vārdu.
Mēs, latvieši, Mordovijas lēģeros apspriedām katra līdzbiedra nopratināšanas procesus atsevišķi. Pēc atmiņas atstāstījām, analizējām, salīdzinājām. Un te nu dūrās acīs savāda sakritība – viena vārda nomaiņas pieprasīšanu izmeklētāji bija konsekventi ignorējuši teju vai pusei no maniem līdzbiedriem. Gunāru Astru ieskaitot. Šis vārds bija “padomju”.
Nopratināšanas protokolos palika figurēt “pretpadomju darbība, pretpadomju aģitācija, pretpadomju nostāja, pretpadomju idejas” utt. Kaut daudzi bijām uzstājuši, lai vārdu “pretpadomju” nomaina uz “pretokupācijas”.
Vairākums bijām jauni, kara vai pēckara gados dzimušie, pie padomju varas auguši un citu varu nemaz nepazinām. Tā sauktie ulmaņlaiki mums bija Latvijas kā brīvas un neatkarīgas valsts simbols.
Šo mūsu valsti bija iekarojusi sveša vara, un tā bija Krievija.
Par Padomju Savienību neviens no mūsējiem to nedēvēja ne pirms, ne vēl jo vairāk pēc aresta. Lēģerī pašu sarīkotajās Latvijas vēstures stundās, ko pārmaiņus vadīja Viktors Kalniņš, Gunārs Astra, Knuts Skujenieks, Gunārs Freimanis vai Dailis Rijnieks, par vārdu “padomju” reizēm izcēlās strīdi.
Daži, kas pamazām bija sākuši pieslieties krievu disidentu plūsmai, centās pierādīt, ka, ja Krievijā nebūtu padomju varas, tā nebūtu Latviju okupējusi. Gunārs Astra par to smīkņāja: “Lai vai kāda vara valdītu Krievijā, tā nemitēsies mēģināt okupēt jebkuru kaimiņvalsti, kas par to vājāka.”
Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma daudzi no mums atgriezās Rīgā. Nekas nebija mainījies! Ļeņina ielā pārnācēju sveica tas pats Ļeņins, 13. janvāra ielā tāpat kā agrāk, tikai vēl drošāk un izaicinošāk skanēja krievu mēle, un Pārdaugavā joprojām uzvaroši gavilēja par mūsu Brīvības pieminekli divreiz augstākais Latviju okupējošās valsts uzvaras piemineklis. Vai mūsu cīņa bijusi velti cīnīta?! Vai mūsu zemes brīvības atgūšanai veltītie cietumos un lēģeros aizvadītie jaunības gadi bijuši zemē nomesti?!
Nē! Simtu upurēšanās un tūkstošu ciešanas nebija veltīgas. Kaut nācās vēl ilgi gaidīt, brīvību atguvām. Tika nogāzts Ļeņins, demontēti daudzie darinājumi, kas atgādināja okupāciju, pārdēvēti ielu nosaukumi, un tagad 17. marts pat pasludināts par Pretošanās kustības pieminēšanas un godināšanas dienu. Vienīgi – vai ir padomāts par to, ar kādām sajūtām šie vēl dzīvi palikušie pretošanās kustības dalībnieki iet garām tam aizvien un joprojām draudošajam Pārdaugavas “uzvaras” piemineklim? Un tie simttūkstoši, kuriem tas neasociējas ar uzvaru, bet ar sāpēm, kaunu un pazemojumu?
Līdz šim mēs it kā vairījāmies šim Otrā pasaules kara uzvarētājvalsts relikvijas nojaukšanas nepieciešamības tematam pieskarties. Baidījāmies, ka Rīgā var atkārtoties 2007. gada aprīļa beigu nekārtības Tallinā. Varbūt negribējām sabojāt attiecības ar, šķitās, daudzmaz nomierinājušos austrumu kaimiņu. Taču izrādījās, kā mūsu Lielais Gunārs (tā lēģerī saucām Gunāru Astru) mēdza teikt: “Velti cerēts.”
Viņa vārdi ne reizi vien pierādījuši savu pravietiskumu – lai kāda vara būtu Krievijā, tā no savām ekspansionistiskajām tieksmēm neatteiksies.
Kāpēc gan lai mēs turpinātu izlikties, ka turam godā tās agrākās uzvaras?! Tieši tagad būtu īstais laiks šo PSRS (tās pašas Krievijas vien!) uzvaras monumentu nojaukt un Krievijas uzvaras parku pārveidot atpakaļ par Latvijas uzvaru parku.
Rīgā dzīvojošs krievu cilvēks var jautāt, kur tad būs pieminēt savus kaujās par Rīgu kritušos tēvus, radiniekus, tautasbrāļus. Atbildēsim ar pretjautājumu: kur mums bija un aizvien vēl būs pieminēt mūsu pašu Sibīrijas sniegos nosalušos un badā nomērdētos vecvecākus, Baigajā gadā nospīdzinātos un slepus noraktos, Mordovijas lēģeros mirušos?
Kur ukraiņu mātēm apraudāt viņu zem gruvešiem apraktos un līdz nepazīšanai izkropļotos bērnus? Mēs ik gadus 25. martā un 14. jūnijā dedzinām savos logos svecītes. Ja tiešām sērojat, dedziniet jūs arī.
Varbūt sērās spēsim viens otra sāpē iejusties.
Kopš Tallinas bronzas zaldāta demontāžas pagājuši piecpadsmit gadi. Valsts un Rīgas pašvaldības policijas spēki ir pietiekami sagatavoti jebkurām neparedzētām situācijām. Vēl jo vairāk, ja situācija paredzama. Tie, kas traucēs, nebūs mūs sapratuši, un naivi būtu ticēt, ka kādreiz sapratīs.
