“Šis ir nopietnāks stāsts. Mūsdienu vecāki pārāk cenšas sargāt savus bērnus. Negrib vienus laist uz veikalu, uztraucas, izseko aplikācijās, cenšas kontrolēt darbības.
Es aicinu atcerēties, kādi mēs bijām bērnībā! Mūs taču neviens nepieskatīja, nebija tehnoloģiju, mēs darījām, ko gribējām.
Tagad bērns mācās braukt ar riteni, viņam ir ķivere, neskaitāmi aizsargi. Mūsu laikā tā nebija. Mēs braucām ar riteņiem, kuriem nebija bremžu, kuriem nebija sēdekļu, un tā bija norma. Neeksistēja drošības noteikumi. Līdām pa mežiem, kurām ugunskurus, metām tajos gāzes flakoniņus. Neviens to nekontrolēja.
Mēs bijām daudz brīvāki nekā mūsu laika bērni, tāpēc aicinu padomāt, vai tiešām tehnoloģijas bērniem ir tik vajadzīgas. Varbūt jāļauj vairāk doties piedzīvojums un mazāk par viņiem jābaidās? Ja mēs izdzīvojām, arī viņi izdzīvos.”