“Esmu pārliecināts, ka liela daļa no vecākiem nemaz šai lomai nav gatavi. Mēs ejam cauri dažādam emocionālam un psiholoģiskam teroram, ko izjūtam no bērnu puses. Bieži piedzīvojam stresu, laika trūkumu, pārdzīvojam, bēdājamies, uztraucamies utt.
Laikā, kad esam vecāku lomas sākumā, kad bērnam ir aptuveni 1,5 gads, kad viņš ir iemācījies staigāt un sāk sevi apzināties kā personību, sāk runāt, dažādu mēness fāžu ietekmē viņš sāk darīt brīnumus. Pēkšņi veikalā, uz ielas vai jebkur var pēkšņi sākties tracis, liela raudāšana, dusmas.
Kad ar to saskaramies pirmo reizi, esam mierīgi un līdzsvaroti. Cenšamies runāt harmoniski, jo esam salasījušies psiholoģiskas grāmatas, ka problēmas ir jārisina mierīgi.
Bet bērna histērija var sākties par pilnīgiem sīkumiem. Uz ielas viņš varbūt ir ieraudzījis, ka kādam bērnam ir tāda pati mantiņa kā viņam, tāpēc domā, ka ir apzagts. Tramvajā ir bijusi aizņemta vieta, kurā viņš ar mammu parasti sēž. Bet varbūt kāds ātrāk nekā viņš ir paspējis nospiest lifta pogu.
Sākumā runājam, mierinām, stāstām, taču tas lielākoties nepalīdz. Bērns dusmojas vēl vairāk, sper mums un trako.
Un tad, kā esmu novērojis, vienā brīdī ieslēdzas latviešu vecāku “pofigisms”, kad vairs neiespringstam. Mums ir jāsteidzas, mēs negribam ņemties, saprotam, ka bērnam ir TĀ mēness fāze. Vienkārši bez emocijām paņemam viņu padusē un ejam tur, kur ir jāiet.
Tajā brīdī nereti cilvēki, kuriem pašiem vēl nav bērnu, nosaka: “Tas nu gan ir slikts tētis.””