Ja statistiku par mirušo skaitu sāktu detalizēti analizēt, aina nebūtu tik dramatiska. Saruna ar infektoloģi Ludmilu Vīksnu 34
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras vadītāja profesore Ludmila Vīksna, kura ir arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenā speciāliste infektoloģijā, nesen par ieguldījumu zinātniskajā darbā infektoloģijā un aktuālu sabiedrības veselības problēmu izpēti tika apbalvota ar valdības Atzinības rakstu. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības ikgadējā balsojumā nolemts, ka infektoloģei L. Vīksnai par nozīmīgu ieguldījumu medicīnas attīstībā šogad piešķirama profesora Ilmāra Lazovska balva.
Latvijas Zinātnes padome viņu ir apstiprinājusi par Covid-19 valsts pētījumu programmas projekta vadītāju.
Runājām ar profesori Vīksnu par jaunumiem, kas kopš pavasara ir parādījušies kovida diagnosticēšanā un ārstēšanā.
Ko nozīmē katru dienu nosauktie skaitļi par atklātajiem simtiem pozitīvo testu – vai visi cilvēki, kuriem tas uzrādās, jāuzskata par slimiem ar Covid-19?
L. Vīksna: Neviens tests nekad nav simtprocentīgi precīzs. Ja, piemēram, diennaktī laboratoriski tiek apstrādāti 5000 testu un 500 no tiem ir konstatēts pozitīvs rezultāts, tas nozīmē, ka 500 paraugos, kas tikuši pārbaudīti, atrodas vīruss, un cilvēks, kura paraugs ir pozitīvs, ir inficēts ar Sars-COv-2 vīrusu.
Bet par to, vai šis cilvēks ir slims, var spriest tikai pēc pacienta sūdzībām vai ārsta konstatētās patoloģijas, vai arī citām analīzēm, kuras norāda uz kādu novirzi no normas. Piemēram, tiek konstatēts, ka slikti funkcionē niere vai ar rentgena palīdzību plaušās ir atrasts liels bojājums.
Atkarībā no šo simptomu smaguma, daudzuma un izpausmēm (kovida gadījumā svarīgs ir skābekļa piesātinājums asinīs) var novērtēt, vai cilvēks ir viegli, vidēji vai smagi slims.
Varakļānu veselības aprūpes centrā, kur cienījama vecuma ļaudis atrodas ilgstošā aprūpē, nesen tika konstatēts, ka no 40 iemītniekiem 33 ir kovida pozitīvi. Kurš pateiks, vai viņi ir slimi vai nav slimi? Neviens ārsts turp nedodas, ārstēšana notiek attālināti – pa tālruni.
Tas, bez šaubām, nav labi, ka ārstēšana notiek attālināti. Droši vien tur nav citu iespēju.
Ja cilvēkam, kurš ir inficēts, konstatē, ka pie tiem simptomiem, kas viņam ir bijuši agrāk, kā tas parasti ir cilvēkiem, kas atrodas aprūpes centros, pievienojas Covid-19 raksturīgie simptomi, tad ar vislielāko varbūtību var teikt, ka kovids ir uzslāņojies pacienta pamatslimībām.
Runājot par letālajiem gadījumiem – lai cik skumji tas izklausītos, galīgo lēmumu par to, vai nāve iestājusies Covid-19 dēļ, pasaka patologanatoms.
Atbilde uz jautājumu, no kā cilvēks, kuram ir ne viena vien blakus slimība, īsti nomiris, vienmēr ir problemātiska. Ja mēs runājam par gripu, tad tajā gadā, kad ir gripas epidēmija, nomirst par 20 vai 30 procentiem vairāk cilvēku nekā citā gadā, kaut gan nemaz tik daudzi ar gripu it kā nav slimojuši. Tas nozīmē, ka gripa ir veicinājusi ātrāku aiziešanu mūžībā, saasinot citas slimības.
Ja kovida nebūtu, cilvēks, kuram ir hroniskas saslimšanas, iespējams, tik ātri nenomirtu.
Vai tas nozīmē to, ka ir ļoti grūti izšķirot, kuram nāves cēlonis bijis tikai un vienīgi kovids?
Tas ir tajos gadījumos, kad cilvēkam ir bijušas blakus slimības. Tiesa, ja cilvēkam ir 40 grādu augsta temperatūra, plaušās nav nevienas veselas vietas un viņš mirst, tad mēs saprotam, ka pie vainas ir kovids. Bet citos gadījumos ir tā, kā jūs sakāt: grūti pateikt.
Vai tas nozīmē – ja to statistiku, kas katru dienu parādās par mirušo skaitu, sāktu detalizēti analizēt, tad, iespējams, aina nebūtu tik dramatiska?
Jebkurā gadījumā ir tā, ka akūtās respiratorās saslimšanas, un šajā gadījumā kovids, daudzus cilvēkus, kuriem vēl nebūtu jāmirst, priekšlaikus aizraida viņsaulē.
Tas ir tāpat kā, tēlaini runājot, ja glāzē ielej pēdējo pilienu, ūdens tai līst pāri.
Cik liels kļūdas procents tiek pieļauts testos?
Katram testam ir jutības robeža. Nekas dzīvē nav absolūts, izņemot fizisko nāvi. Arī citām infekcijām veiktie testi nekad nav simtprocentīgi precīzi.
Veicot Covid-19 diagnosticējošo testu, nav izslēgts, ka var rasties tā sauktās krusteniskās reakcijas starp citiem līdzīgiem vīrusiem. Bet parasti šādā gadījumā izmeklēšana turpinās – vai nu izmanto citu testu sistēmu, kurai ir labākas vai citādākas īpašības, piemēram, labāka jutība, vai arī testē vēl uz citiem vīrusiem.
Mums ir pieejami testu paneļi, kur uzreiz iespējams konstatēt vairākus vīrusus un pateikt, tieši kura infekcija ir konkrētajam cilvēkam. Ja ārsts Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS) redz, ka slimniekam klīniskā aina ir kā kovidam, bet analīze negatīva, tad mēs tomēr veicam vēl vienu analīzi.
Nesen Aizkraukles slimnīcā tika ievesta paciente, lai apārstētu hroniskās kaites, viņai nebija kovida simptomu, bet viņa ar to inficēja gan mediķus, gan slimniekus. Ņemot vērā to, ko jūs iepriekš sacījāt, viņa bija inficēta, bet nebija slima. Tomēr aplipināja citus.
Tas nav raksturīgi tikai kovidam, arī daudzām citām infekcijas slimībām var gadīties šādi izņēmumi, proti, “vainīgais” ir inficēts un infekciozs, bet tipisko simptomu nav.
Beļģijā, Lielbritānijā un vēl citās Eiropas valstīs saslimstība ir liela, bet mirstība mazāka nekā pavasarī. Piemēram, Apvienotajā Karalistē mirstība no kovida ir samazinājusies par 18%, jo esot labāka ārstēšana un mediķiem labākas zināšanas par vīrusu. Turpretī mūsu valstī līdz ar saslimstības pieaugumu palielinās arī mirstība. Vai mūsu ārstiem pietrūkst zināšanu?
Galarezultātu par mirstību varēs pateikt krietni vēlāk. Latvijā uz Eiropas fona joprojām nav augsta mirstība no Covid-19. Liela daļa mirušo ir ar nopietnām blakus slimībām, tāpēc var teikt, ka viņiem nāves iemesls ir kombinēts.
Es uzskatu, ka mēs labi ārstējām gan pavasarī, bet tagad to darām vēl labāk.
Runājot par mirstības statistiku Beļģijā un Lielbritānijā, jāņem vērā konteksts, ka tur pavasarī daudzi cilvēki nomira, nesaņemot veselības aprūpi, jo slimnīcās, iespējams, trūka vietu. Šī fakta izvērtēšana būtu liels izaicinājums arī statistikas speciālistiem, kas vēlētos noskaidrot visus iemeslus, kādēļ daudzi cilvēki nomira.
RAKUS, kas ir galvenā Covid-19 pacientu ārstēšanas vieta Latvijā, pa šo laiku ir ļoti pilnveidojusies. Skābekļa pieejamība tagad ir visos stacionāros.
Jāteic, ka daudzi kovida pacienti varētu palikt ārstēties mājās, ja tur varētu nodrošināt skābekļa pievadi, kas ir viena no galvenajām ārstēšanas satura un procesa sastāvdaļām.
Lielbritānijā tiek veikts viens no pasaulē lielākajiem pētījumiem, kurā iesaistīti 12 000 pacientu un kurā pierādīts, ka vecu vecais medikaments deksametazons ir izglābis trešdaļu smagi slimu kovida pacientu no nāves. Arī hidrokortizons esot efektīvs. Bet kā ir Latvijā ar zālēm? Nesen tika ziņots, ka pie mums kovida slimniekus ārstē ar zālēm, kuru aktīvā viela ir remdesevirs, kurš tika izgudrots Ebolas ārstēšanai, bet, kā atklājies britu veiktajā eksperimentā, nav tik efektīvs kā pieminētie divi.
Ar deksametazonu ārstē daudzas slimības un tas ir pieejams arī mūsu valstī. Covid-19 pacientiem to dod tādēļ, lai izvairītos vai samazinātu slimības attīstībā to posmu, ko sauc par “citokīnu vētru” jeb imūnās sistēmas neadekvātu uzplaiksnījumu, kad notikusi inficēšanās ar koronavīrusu. Šīs neadekvātās reakcijas rezultātā tiek iznīcinātas paša cilvēka dažādas vērtīgas organisma struktūras.
Remdesevirs ir cits preparāts, par to ir atšķirīgi viedokļi, bet neviens nav teicis, ka šis medikaments būtu kaitīgs vai būtu nodarījis kaitējumu slimniekiem, kas nokļūst stacionāros.
Mēs to patiešām izmantojam, un vairāku savstarpēji neatkarīgu ārstu klīniskā pieredze Latvijā rāda, ka daudziem kovida slimniekiem remdesevirs labi palīdz, ja to lieto atbilstoši rakstītajām indikācijām un savlaicīgi.
Ņemot vērā noteiktus apstākļus, kurus pacientam ir radījis kovids, mēs šo medikamentu dodam sešas dienas, vairumā gadījumu mums šķiet, ka šīs zāles palīdz atveseļoties. Ar laiku, apkopojot rezultātus, varēsim izteikties pamatotāk.
Esot mainījies arī viedoklis par pacientu pieslēgšanu pie mākslīgās plaušu ventilācijas. Deviņu mēnešu laikā, kopš pazīstam kovidu, esot atrastas citas metodes, kā palīdzēt smagi slimiem kovida pacientiem, un ventilatorus izmanto arvien retāk, jo pierādīts, ka tie rada tādus plaušu bojājumus, kas cilvēkam ir nāvējoši…
Kovida izplatības sākumā bija liels apjukums un likās, ka, mākslīgi ventilējot tos slimniekus, kuriem bija elpošanas problēmas, ko radīja nepietiekams skābekļa piesātinājums asinīs, skābekļa padeve būs ātrāka un efektīvāka. Šobrīd to dara daudz retāk. Tiem, kurus agrāk ārsti, iespējams, būtu mēģinājuši mākslīgi ventilēt, tagad pastiprināti dod skābekli zem noteikta spiediena.
Pavasarī skābeklis tehniski nebija pieejams tik vienkārši daudzās nodaļās un gultas vietās. Patlaban Latvijas Infektoloģijas centrā ir nodaļas, kur praktiski visiem slimniekiem, kam nepieciešams, ir pieejams skābeklis vajadzīgajā spiedienā un devā. Mūsu tehniskie darbinieki ir diennaktīm strādājuši, lai pa šiem mēnešiem to nodrošinātu tehniski.
Jautājums par pacientu pieslēgšanu pie mākslīgās plaušu ventilācijas pasaulē ir diezgan izpētīts, un nostāja kopš pavasara ir mainījusies.Nostājas maiņa ir pamatota ar to, ka kovida slimniekiem var rasties vissīkāko plaušu šūniņu vai struktūru iekaisums, ko sauc par alveolītu.
Šīs organisma struktūras ir ļoti jūtīgas un var gadīties, ka citos gadījumos plaušu mākslīgā ventilācija būtu nesusi labumu, tad pie tā paša spiediena Covid-19 gadījumā var notikt mehāniska traumatizācija.
Pacientam ir grūti saglabāt dzīvību, ja viņam ir gan iekaisums – alveolīts –, gan mehānisks traumējums.
Kāds ir jūsu viedoklis par gaidāmo vakcināciju pret kovidu? Jūsu kolēģi uzskata, ka jēga tai būšot tikai tad, ja vakcinēsies ap 70% iedzīvotāju. Bet kā to panākt, ja jau tagad izskan baiļu pilni viedokļi par vakcīnas blaknēm?
Vakcinācija, neapšaubāmi, ir visefektīvākais profilakses veids infekcijas slimību kontekstā. Infektoloģijas un epidemioloģijas teorijās ir zināms: lai pasargātos no infekcijas slimībām, lai neļautu tām izplatīties, jābūt vakcinētiem 70–80%, ideālā variantā 90% iedzīvotāju. Ja ir vakcinēti 10–15%, tad labums nav visai sabiedrībai, bet gan tikai tam konkrētajam cilvēkam, kurš ir vakcinēts.
Kovida vakcīnas veidošanas principi ir atšķirīgi, bet jāņem vērā, ka tās netiek radītas tukšā vietā, jo farmācijas un biotehnoloģiju uzņēmumiem, kuros tās top, šajā jomā ir liela pieredze.
Par vakcīnu blaknēm un efektivitāti mēs varēsim spriest tikai tad, kad būs pagājuši vairāki gadi.
Man zināmie farmācijas uzņēmumi ir norādījuši, ka ir ļoti smagi nosacījumi tā sauktajai vakcīnu aukstuma ķēdei. Proti, šīs vakcīnas ir jāglabā noteiktā temperatūrā. Parasti vairums vakcīnu tiek glabātas plus astoņu līdz deviņu grādu temperatūrā, bet vairumam kovida vakcīnu ir nepieciešama krietni zemāka temperatūra – mīnus 80, mīnus 70 grādi.
Tā ir ļoti liela problēma nodrošināt tik zemu temperatūru visos aukstuma ķēdes posmos – no vakcīnas ražošanas vietas līdz vakcinēšanas kabinetiem.
Rīgas Austrumu slimnīcā ir atsevišķas aukstuma iekārtas, kuras izmanto laboratorijas bioparaugu uzglabāšanai un līdzīgas varētu iegādāties vakcīnu glabāšanai, kas nav neiespējams. Bet kopumā valstī tas var sagādāt grūtības. Veselības ministrija un Nacionālais veselības dienests patlaban ar šo jautājumu nodarbojas.
Jāskatās, kas notiks ar vakcinēšanos Amerikā. Tur to sola uzsākt jau šomēnes.
Ja starpība starp vakcinācijas uzsākšanu Amerikā un Latvijā būs daži mēneši, tad nekādi galarezultāti vēl nebūs zināmi, īpaši runājot par efektivitāti. Par to varēs spriest pēc gadiem. Taču, neraugoties uz to, bez šaubām, ir labi, ja kāds iet pa priekšu.
Kopā ar kolēģiem Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātē, kā arī ar RAKUS un Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu jūs pētāt kovida dabu. Vai ir radušies jau kādi neapgāžami secinājumi?
Galarezultāts, visticamāk, būs zināms nākamā gada februārī. Tiesa, ir dažas lietas, par kurām mums ir izdevies pārliecināties.
Esam uzrunājuši pacientus, kuri ir pārslimojuši Covid-19 vismaz pirms trim mēnešiem, un esam konstatējuši, ka praktiski visiem šī slimība ir atstājusi sekas.
Esam ieraudzījuši izmaiņas arī pacientu bioķīmiskajās analīzēs – daudziem antivielas pret kovidu ir nelielā daudzumā, vairākiem ir radušies bojājumi dažādās organisma sistēmās, kas agrāk nebija. Piemēram, kovids ir atstājis iespaidu uz endokrīno sistēmu, uz nierēm un citiem orgāniem.
Katra pacienta detalizētā izpētē tiek ieguldīti lieli resursi, lai varētu veikt ļoti smalku izmeklēšanu. Tas ir ļoti svarīgi tāpēc, lai mēs paši sev, ģimenes ārstiem, visiem speciālistiem varētu pateikt, kādiem simptomiem un kādām analīzēm ir jāpievērš uzmanība tiem pacientiem, kuri ir pārslimojuši kovidu.
Es vēlos pateikt milzīgu paldies visiem cilvēkiem, kas brīvprātīgi piekrita piedalīties šajā pētījumā, jo bez viņu klātbūtnes mums nebūtu iespēju tikt pie rezultātiem, kas ir ļoti būtiski visai sabiedrībai.
Kur pazudusi gripa? Pavasarī tikpat kā to nemanīja, patlaban arī nav dzirdams, ka tā sākusi izplatīties.
Kovidu pavada arī viena otra laba lieta. Viss, ko mēs ievērojam, lai ierobežotu kovida izplatību, der arī gripas ierobežošanai. Vienīgi mēs mazliet uztraucamies, kāda situācija ar gripas izplatību būs pēc jaunā gada – februārī un martā. Jāteic, ka dienvidu puslodē šogad arī ar gripu slimoja mazāk.
Diemžēl gripas vakcīnas trūkst, cilvēki ir dusmīgi, ka valdība, no vienas puses, atļauj daļu iedzīvotāju vakcinēt bez maksas, bet, no otras puses, nav ar ko vakcinēt.
Valdība pieņēma līdzīgus noteikumus arī pagājušajā un aizpagājušajā gadā un palika gandrīz vai nesaprasta, jo cilvēki kūtri vakcinējās. Neizlietotās vakcīnas nevar ilgstoši glabāt, tās ir jāiznīcina, tātad rodas zaudējumi.
Kāds ir jūsu viedoklis par kovida pacientu ārstēšanu no attāluma? Vai tas nav iemesls, ka slimību ielaiž un cilvēks slimnīcā nokļūst jau smagā stāvoklī?
Ārstēšana no attāluma gandrīz vienmēr ir ne tik laba kā ārstēšana klātienē. Novērtēt pacienta veselības stāvokļa smagumu tādā veidā ir ļoti grūti, jo katrs slimnieks dažādi reaģē uz saviem simptomiem.
Dažs pie nedaudz paaugstinātas ķermeņa temperatūras jau jūtas tā, it kā viņa dzīvība teju izdzisīs, bet cits labi spēj izturēt ļoti augstu ķermeņa temperatūru un nevērtē savu stāvokli kā smagu.
Situāciju varētu uzlabot, ja ģimenes ārsti konsekventi sekotu savai pacientu aptaujas lapai. Nepietiek ar to, ka pajautā: kā jūs jūtaties? Jāuzdod konkrēti jautājumi, piemēram, cik reizes minūtē jūs elpojat, cik augsta temperatūra jums ir, vai jums sāp vēders, jo daudziem kovida slimniekiem ir šis simptoms, vai ir spiediena sajūta krūtīs? Daudzi ir iegādājušies skābekļa mērītāju asinīs – pulsa oksimetru, tāpēc svarīgi noskaidrot arī ar to veikto mērījumu. Detalizēta un konkretizēta slimnieka aptauja ļautu objektīvāk izvērtēt situāciju un laikus pieņemt lēmumu, kad pacients ir jāved uz slimnīcu.
Ja Latvijā vakcināciju optimistiskajā variantā uzsāks nākamā gada pirmajā ceturksnī, tad cik ilgā laikā varētu uzvarēt koronavīrusu?
Tas ir jautājums epidemiologiem. Mans viedoklis ir – apmēram viena gada laikā.
