“Senči uzcēluši, man jāsaglabā nākamajām paaudzēm par paraugu un prieku!” Kārļa rijai piešķir arhitektūras pieminekļa statusu 12
Elvita Ruka, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Lai laukos uzceltu riju, ir jābūt saimniecībai. Lai riju uzturētu mūsdienās, ir jābūt saimniekam, kam padodas gan roku darbs, gan galva strādā pareizā virzienā – “senči uzcēluši, man jāsaglabā nākamajām paaudzēm par paraugu un prieku”. Kārlis Spolītis, Jaunpiebalgas puses “Lejas Niklavu” īpašnieks, savu riju neslavē ar daiļiem vārdiem, bet pats taisa lubiņas jumtam un māk tās uzsist – 400 kvadrātmetri nav nieks!
Tā ir viņa rosība, ka rijai 2015. gadā piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss, kas īpaši slavē “saglabāto oriģinālo substanci – apjomu, plānojumu, būvkonstrukcijas, būvdetaļas, apdares detaļas, iekštelpu apdari, iekārtas – krāsni un maltuvi”, kam pateicoties “objekts ir sena, ļoti labi saglabājusies, tipoloģiski īpaši nozīmīga un raksturīga latviešu lauku sētas sastāvdaļa ar kultūrvēsturisku, vēsturisku un ainavisku nozīmi”. Līdz mūsdienām riju saglabāja pat kolhozu vietvara, tagad atkal ir Spolīšu laiks.
Zemnieku saimniecībai “Lejas Niklavas” šobrīd pieder teju sešdesmit hektāru zemes, bet tālie pirmsākumi īsti nav zināmi. Rijas celšanas laiku speciālisti datējuši ar astoņpadsmito gadsimtu, kad zemes un ēkas piederējušas grāfa Šeremetjeva muižniecībai. Tad, kā jau visi aktīvie un tālredzīgie zemnieki, arī Spolīši savu zemnieku sētu no Šeremetjeva izpirkuši – “par īstiem zelta rubļiem”! Kārļa Spolīša māte Valda svarīgo dokumentu redzējusi savām acīm, bet nu nebeidzamā remonta gaisotnē tas tik ātri nav atrodams. Tā kā līdzīgi zemes izpirkšanas akti Piebalgas apkārtnē bijuši daudzi, ticu uz vārda.
Precības rijā
“Es “Lejas Niklavās” pirmo reizi ienācu kā Spolīšu vedekla. Tas bija 1971. gadā, kad kāzas mums bija uzrīkotas tieši šajā rijā. Vīra vecāki un radi bija sarīkojuši ļoti skaistus svētkus. Padomju laikā jau publisku telpu svinībām bija visai maz, kāpēc galdus neklāt pašu rijā? Nu, gluži pašiem jau tā vairs nepiederēja, skaitījās kolhoza īpašums, bet sarunāt varēja. Kāzas bija 24. aprīlī, bet pavasaris bija agrs, viss jau saplaucis, pat ziedēja. Rijā elektrības nav, logu nav, taču galdi bija smuki saklāti, zari, ziedi visur sasprausti, viss smaržoja un bija lustīgi,” dzīves skaisto mirkli atceras Valda.
Par godu kāzām pat rijas jumts atjaunots, bet kāziniekus uz svētku sētu atveda kolhoza autobuss. No mājas uz riju sanāca vesels gājiens, kas ticis iemūžināts arī amatieru kinofilmā. “Nekāda nomale jau te nebija, viss notika,” padomju laiku atceras Valda, kas gan rijā tikai nosvinēja kāzas un atgriezās Salaspilī – vietā, kur dzīvoja ar vīru, “Lejas Niklavu” mantinieku Jāni Spolīti. Viņš bija vecākais no ģimenes sešiem bērniem, agronoms, strādāja Salaspils botāniskajā dārzā, kamēr rijā apņemtā sieviņa braukāja uz darbu Rīgā – Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē.
Padomju laikos Spolīšu ģimenei bija atstāta vien māja, arī tajā bija iemitināti apakšīrnieki, citādi platība pārāk liela. Rija, milzīgā izmēra šķūnis, klēts un citas saimniecības ēkas bija kļuvušas par kolhoza īpašumu. Īpaši aktīvi un lietderīgi tās izmantotas netika, uzskata Kārlis, taču arī nojaukšana un izvazāšana nav pieļauta. Varbūt pateicība par to pienākas slavenajam kolhoza priekšsēdētājam Jānim Dūklavam?
Vienam no tiem, kas Anša Epnera 1979. gadā uzņemtajā filmā “Četri meklē miljonu” kā jauni censoņi centās uzstutēt uz kājām pavisam nolaistu, neefektīvu kolhozu, kas nīkuļoja un nekādi nespēja pildīt nedz augstākas varas, nedz pašu uzliktos plānus? Filmā kolorīti attēlota arī zemnieciskā vide, kur sirmas māmiņas sēž un smaida tik daiļās ēkās kā Brīvdabas muzejā. Jaunajiem komunistiem filmā tā bija “gan smaga nasta”, “gan īpaša daile” – sarežģīts uzdevums savienot pagātnes idilli un saimniekošanas metodes ar jauno kārtību kolhozu un mehanizācijas ērā.
Uz muzeju neaizveda
“Mēs jau nezinām – vai Dūklavs vienkārši atteica, vai pārāk dārgi paprasīja, bet Brīvdabas muzejs vairākas reizes gribēja riju nopirkt un aizvest uz Rīgu. Labi, ka neaizveda, atpakaļ jau nedabūtu,” vērtē Kārlis, kas deviņdesmito gadu vidū kā vētrains jauneklis aizskrējis pasaulē, dzīvojis Amerikā, bet atgriezies un nenožēlo – te viss ir uz vietas, pietiek gan darba, gan lokālās eksotikas. Lūk, pašam savs piemineklis ar visu starptautiski atpazīstamo zīmi pie ieejas!
Taču dzinējspēks tomēr ir bijusi māte Valda, kas šo sētu sākumā dēvējusi par Sibīriju. Viņai nav skaidru ziņu, kāpēc turīgie Spolīšu saimnieki nav izsūtīti uz īsto Sibīriju, bet tā nu bijis. Varbūt kāds no radiem bijis pietiekoši kreiss, varbūt citi iemesli, bet Spolīšu dzimtas māte Liene un Valdas vīramāte Berta palikušas Latvijā un vērojušas, ko nu padomju kārtība viņu saimniecībai atnesīs.
“Kolhozu laikā Spolīšiem piederēja vien mazs piemājas dārziņš un māja, kurā vēl ielikti svešie. Mēs tikai ciemos braucām, bet, kad visi tie juku laiki un atmoda sākās, vīrs izdomāja kļūt par Breša zemnieku. Nekāda paradīze te nebija, gluži pretēji. Viss nolaists, aizaudzis, pussabrucis. Jumti cauri, pamati ļogās, visa bijusī godība palikusi pagātnē. Neviens no radiem negribēja nākt, bet Jānis kā agronoms iedegās. Te ir viņa senču zeme, te agrāk bagāti dzīvoja! Uz mūsu ceļa, divu kilometru attālumā, bijušas astoņas spēcīgas saimniecības. Tagad ir trīs. Deviņdesmitajos bija vistrakāk.
Tad vēl Eiropa nepalīdzēja, katrs sitās, kā mācēja. Vīrs ar tādu sparu metās tajos darbos iekšā, tā gribēja visu atjaunot, sakopt, padarīt auglīgu un ražīgu, ka pārdega. Drīz vien aizgāja bojā nelaimes gadījumā, bet es paliku te – savā Sibīrijā. Tagad būs jau trīsdesmit gadi,” plašās, sakoptās, bet ne pārpucētās sētas vidū dzīves pavērsienus atklāj smaidīgā un elegantā Valda. Viņa tērpusies sarkanā, jo “šodiena taču Marsa zīmē”, un demonstrē vitalitātes paraugstundu – nekādas žēlošanās, it visā tiek saskatīts tikai labais: “Ar Eiropas Savienību tomēr vieglāka dzīve!”
Dēls sevi smejot sauc par “zvērinātu dzelžu pavēlnieku”, kam nav bijis apzinātas vēlmes kļūt par zemnieku. Kamēr tēvs vēl bija dzīvs, nekādas gudrības pārņemt nepaspēja – bija citas intereses. Kārlis Bauskā izmācījies par automehāniķi, bet, no pasaules ceļiem atgriezies, licis lietā visas mākas. “Lejas Niklavām” vajadzēja saimnieku, un bija vien jāuzņemas kā darbs, tā atbildība par nākotni. Saimniekošanas fokuss ir graudkopība, un zemnieku saimniecības īpašnieks ir arī vienīgais strādnieks – pats sēj, pats pļauj, pats labo un darbina daudzveidīgo lauksaimniecības tehniku, kuras klātbūtne dod šodienas sajūtu.
Ja visus kombainus, arklus, traktorus paslēptu, tad sēta atklātos savā sendienu “nevainībā”, bet to var atļauties tikai muzejs. Te ir īsta lauku dzīve ar nebeidzamiem darbiem, kas dzen viens otru un daiļskatus atstāj otrajā plānā. Senā rija uz muzeju nav aizvesta, tāpēc kalpo saimniecībai – te glabājas malka, dēļi, kāds sens spēkrats, sadzīves lietas… Viss kā lauku dzīvē, ne muzejā.
Redzu pēdējo rindu
Valda, pēc vīra nāves paliekot laukos, ir sākusi jaunu dzīvi – no pilsētnieces kļūstot par lauksaimnieci. Tas viņai izdevies ar sievišķīgu neatlaidību un degsmi, jo kā gan citādi tikt ar grūtībām galā?
“Vīrs miris, dēls pa pasauli blandās, abas meitas pilsētā, bet man kartupeļi jāstāda. Domāju – varbūt minerālmēslus vajag uzbērt? Rijā pustumsā redzēju, stāv kaut kādi cieti kluči, izskatās pēc superfosfāta. Ņemu ciet, sāku birdināt, bet atskrien kaimiņš un smejas – kāpēc tu kartupeļiem cementu ber virsū? Nu, īsta pilsētas madāma! Bet tā jau gluži nebija. Esmu augusi laukos pie Daugavas, Jēkabpils pusē, tikai vēlāk uz pilsētu aizgāju. Mums tie lauki jau bija asinīs, tāpēc te izdzīvojām, pārvarējām visas grūtības.”
Tomēr bez zemnieku gēna jāuzteic arī Valdas dzīvesprieks un apņēmība. Autovadītāja tiesības viņa nolikusi sešdesmit gadu vecumā, jo neies jau tos sešus kilometrus līdz veikalam ar kājām čāpot! Tiesības vēl tagad spēkā – “redzu pēdējo rindu”, lepojas Valda un atklāj saimniekošanas panākumus.
“Tikko iestājāmies Eiropas Savienībā, tik daudz dažādu kursu sākās! Lauku atbalsta dienests visu ko mācīja, ņem tik pretī. Man taču vesela kolekcija ar tiem sertifikātiem un diplomiem! Dažs smukāks, nekā augstskolu beidzot… Oficiāli esmu kļuvusi riktīga zemniece. “Lejas Niklavās” visi izsenis ar graudiem ņēmušies, es nolēmu – būs mums arī lopi! Tikai mazi, vārdā bites. Septiņdesmit gadu vecumā sāku ar tām darboties, visu apguvu. Mūsu medum specifika tāda, ka nav nekādas. Bitītes ēd visu, ko grib. Tad arī labākais “eko” sanāk!” stāsta Valda, cienā ar medus maizēm un slavē dēlu.
“Es jau tikai pirmo projektu Lauku atbalsta dienestam uzrakstīju, tālāk visu viņš. Kā pirmais konkurss bija, tā mēs ar savu riju klāt. Materiālus sagādājām, jumtu nomainījām – lai vēl simts gadus stāv! Vienīgā tāda rija, kas tuvu un tālu saglabājusies, pagasts visiem bukletiem uz vāka lika – vai tad to var postā laist? Bet tad jau sagribējās dzīvot mierīgi, lai dēls ar to visu ņemas… Un viņš pa vidu visiem dzelžiem un graudiem ķērās klāt arī rijai.”
Kārlis ir lakonisks – muzejam neatdevām, bet “manta īsta”. Dažādi speciālisti ik pa brīdim braukuši pētīt, vai ēkai labi klājas, vai viss vietā, un slavējuši, ka sliktāk nepaliek. Bet, lai būtu labāk, vajag pieminekļa statusu. Jā, saimnieks bijis abām rokām par un piekritis visai Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) profesionāļu rosībai.
“Bija ar papīriem ņemšanās, bet man viss likās ātri. Inspektori sagatavoja pieteikumu iekļaušanai pieminekļu sarakstā, es uzrakstīju piekrišanu un 2015. gadā saņēmu pozitīvu lēmumu – mūsu rija ir valsts aizsargāts arhitektūras piemineklis. Atveda zīmi, savām rokām pieskrūvēju un lepojos. Spolīši nav izlaiduši šo īpašumu no rokām un arī riju saglābuši. Visu jumtu jau pats biju nomainījis, tas ir pirmais, ko vajag ēkas glābšanai. Tad ķēros pie pamatiem, tam arī iedeva finansējumu NKMP Glābšanas programma,” stāsta saimnieks, kas visā paļaujas uz saviem spēkiem.
Viņš atzīst, ka “dižai viesmīlībai” pietrūkst laika un spēka, tā visa ir papildu rosība. Lauku darbi zemniekam prioritāšu sarakstā vienmēr būs galvenie. Taču ēkas ir, un tas ir galvenais!
Tepat visa pietiek!
Pamatīga guļbūve uz augstiem laukakmens pamatiem, divi stāvi un plašas telpas, liela saimes istaba un nebeidzams remonts – tā var savilkt dzīvojamās mājas kopsaucēju. Saimnieks dara pats, tāpēc iet nedaudz lēnāk, bet kur gan steigties?
Valda atzīst, ka pirms diviem gadiem, 82 gadu vecumā, beigusi nodarboties ar lauksaimniecību un krāsoties, tagad kopj tikai mazo puķu dārziņu un gatavo ēst. Mājas lepnums ir senā krāsns, tajā viss sanākot īpaši garšīgs, taču plašā māja piedzīvojusi interesantas pārvērtības, kas nu jau arī ir vēsture.
“Sākumā istabas bija savietotas citādi, viss bija šaurāk un ciešāk. Kara laikā bija trūcīgi ar pārtiku, bet zemniekiem jau pietika. Tad nu apsviedīgais saimnieks sarunāja savu brāli Antonu, ka tas vedīs produktus uz Rīgu un mainīs pret celtniecības materiāliem. Miera laikā remontam naudas nepietika, kara laiks deva padomu, kā rīkoties. Tā nu saimnieks ar Antona palīdzību tieši kara laikā veica mājas uzlabošanu – pataisīja lielākas istabas un logus, izveidoja citu plānojumu, remontēja iekštelpas,” atklāj Valda, kas par dzīves galveno uzdevumu šobrīd uzskata prieku. Nav labu un sliktu laiku, ir tikai mūsu attieksme – to, šķiet, atgādina pat mājas svētība podā uz Kārļa zilgani krāsotās sienas fona.
Par mūsdienām mājās liecina datora un printera klātbūtne, jo arī zemniekam “elektroniskais paraksts rullē” jeb ir vajadzīgs ik uz soļa – kur nu vēl atskaitēm par pieminekļa glābšanu… Viss ir izdarāms no attāluma, tāpēc Kārlis saka – uz Rīgu brauc tikai “plezīrā” vai kādā īpaši nopietnā gadījumā. Citādi viss nepieciešamais ir tepat – gan darbs, gan sabiedrība, gan izaicinājumi. Viens no tiem saistās ar riju un tai nepieciešamajām lubiņām. Vispirms sācis plēst pats savām vajadzībām, tad sākuši kaimiņi prasīt, tad jau slava par šā amata prasmi aizskanējusi vēl tālāk. Tagad pat Brīvdabas muzejs lubiņas savu ēku vajadzībām pasūtījis Kārlim Spolītim.
“Nebiju tur bijis. Aizvedu savu kravu, skatos – visi krūmi ap ezeru ar šādām senām mājām pilni. Kam salmu jumts, kam lubiņas, bet visas kā no sendienām. Labi, ka mūsējā rija palikusi uz vietas, tur jau tāpat tā labuma pietiek,” iespaidos dalās lubiņu meistars, kas par tādu kļuvis, nepieciešamības dzīts – nav neviena cita bijis, kam tos šindeļus prasīt!
Senču gudrība
Tieši atdzīvinātās amatu prasmes dēļ Kārli Spolīti tā ciena mantojuma speciālisti. Šogad ikgadējās Kultūras mantojuma dienas tematiski izceļ jēdzienu “atbildība par nākotni” – tieši tāpēc plašajā pieminekļu klāstā meklēti un godā celti videi draudzīgi, tālredzīgi, resursus saudzējoši risinājumi. Tautas celtniecība šajā ziņā ir labs skolotājs – senā rijas ēka “Lejas Niklavās” ne vien turpina iemiesot ilgtspējīgas būves vērtības, bet arī iedvesmo pievērsties dzimtā mantotajām lubiņu jumta likšanas prasmēm.
“Rija ir viens no raksturīgākajiem un nozīmīgākajiem latviešu lauku sētas apbūves elementiem, kas uzskatāmi atspoguļo zemkopības svarīgo lomu ikdienas dzīvē. Latvijas lauku ainavā tās sastopamas arvien retāk. Gleznainajā Jaunpiebalgas apkaimē līdz mūsdienām nepārveidota saglabājusies “Lejas Niklavu” rija. Tā ir netēstu baļķu guļbūve krusta pakšos ar četrslīpju lubiņu seguma jumtu un brodiņu jeb trijstūra caurumu jumta galā dienvidu pusē – tas domāts vēdināšanai un dūmu novadīšanai. Abas ēkas centrālās telpas – riju un piedarbu – apjož gubenis,” skaidro NKMP Vidzemes reģiona inspektore Baiba Ķibere. Viņa uzsver, ka senču gudrība izpaudusies jau vietas izvēlē – lai labības kulšana un žāvēšana būtu efektīvāka, ēkas bieži cēla pauguru virsotnēs pēc iespējas klajākā vietā, kur maksimāli var izmantot neizsmeļamo vēja enerģiju.
“Raugoties uz apjomīgo rijas jumta platību, īpašniekam Kārlim Spolītim radusies ideja par savas skaidu plēšanas iekārtas izgatavošanu, kas arī realizēta. Materiāls tiek sagatavots turpat saimniecībā. Lubiņas jumta ieklāšanai un remonta darbiem tiek plēstas ne tikai pašu vajadzībām, bet arī citu vēsturisko ēku jumtiem pēc pieprasījuma. Plēšana notiek, izmantojot vējā gāztus, meža kopšanas rezultātā iegūtus kokus, tādējādi rūpējoties gan par vides saglabāšanu, gan minimālu resursu patēriņu un racionālu to izmantošanu,” saka Baiba Ķibere un uzsver, ka senču gudrībai šajā procesā ir, kur atdzimt.
Manu uzmanību tikmēr piesaista rijas tumšākā telpa ar krāsni – tās uzdevums bijis piesildīt telpu, lai augšstāvā sakrautā labība ātrāk izžūtu. Taču uz kādas kārts redzu karājamies zirglietas – sakas un iemauktus garā virtenē. Apakšā izvietoti soli, izveidota vizuāli interesanta vide, kas liek uzdot jautājumu – vai tad dzelžiem pa vidu ir paslēpts arī kāds zirgs? Taču ne. Te kādu māksliniecisku eksperimentu filmējusi indīroka grupa “Židrūns” – viņus šī rijas vide fascinējusi kā mākslas tēls.
“Es esmu gatavs riju atvērt, bet ne kalpot viesmīlībai. Visu vienlaikus nevar, man graudi un tehnika ir pirmajā vietā,” atklāj saimnieks. Viņš ar prieku dodas medībās, bet trofejas mājās neizstāda. Dižošanās Kārlim sveša visās izpausmēs, bet “miera nav nekad” – to nemitīgi uzsver māte, kas dēlu izaudzinājusi par īstu saimnieku. Ilgtspējība tādiem nav jādiktē no augšas, tā, tāpat kā lauku gēns, vienkārši ir asinīs, rokās un izpratnē par pareizo lietu kārtību.
Uzziņa
Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā iekļautas šādas rijas – tautas celtniecības paraugi.
Ar valsts nozīmi:
• “Lejas Niklavas”, 18. gs., Cēsu novada Jaunpiebalgas pagastā
• “Sīleņu” dzīvojamā rija, 1840., Valmieras novada Rencēnu pagastā
• “Jaunantēnu” rija, 18. gs., Cēsu novada Kaives pagastā
• “Ķurmu” dzīvojamā rija, 19. gs., Limbažu novada Liepupes pagastā
• “Melturu” dzīvojamā rija, Cēsu novada Drabešu pagastā
• “Burtnieku” dzīvojamā rija, Gulbenes novada Beļavas pagastā
Ar vietējo nozīmi:
• Lielplatones muižas rija, 19. gs. vidus, Jelgavas pagastā
• Gaujienas muižas rija, 19. gs. 2. puse, Smiltenes novadā
• Ziemeru muižas rija, 19. gs.1. puse, Alūksnes novadā
• Tūjas muižas rija-šķūnis, 19. gs. vidus, Alūksnes novada Alsviķu pagastā
