Ekrānuzņēmums no “Rubaltic”

“Padomju rūpniecība, ko iznīcināja nacionālisti!” Kas ticis noklusēts mītā par vareno rūpniecību padomju Latvijā? 55

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Mājas
Ideālais banānu uzglabāšanas veids – tie nekļūs melni nedēļām ilgi
7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā
Kokteilis
FOTO. Alla Pugačova pārvērtusies līdz nepazīšanai
Lasīt citas ziņas

Stāsti par “industriālo izrāvienu”, kas sekojis Latvijas iekļaušanai PSRS, milzīgajām padomju investīcijām, par to, kā Latvijas PSR “no lauksaimnieciskas pārtapa par industriāli attīstītu valsti”, krievvalodīgajā interneta daļā klejo gadiem un milzīgos daudzumos.

Tādos obligāti tiek pieminēts arī tas, kas notika pēc neatkarības atgūšanas un pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kā to nesen Krievijas vietnē “Zen.Yandex.ru” attēlojis kāds anonīms autors: “Un, latviešu biedriem smaidot, ieradās jaunie draugi eiropieši, lietišķi un vēsi apskatot, viņi ātri par grašiem sapirkās padomju uzņēmumus un, stāstīdami, ka tūlīt visu modernizēs, sagrieza visu metāllūžņos, atstājot pēc sevis tikai klajumus un izgāztuves.

Neatkarības gadu laikā ražošana un izglītība ir aizgājusi nebūtībā. Tam līdzi devies arī dzīves līmenis, kurš Padomju Savienībā [Latvijas PSR] bija pats augstākais.”

Gribat kā Latvijā?

Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis netieši piebalso Krievijas propagandas iecienītajam mītam par reiz vareno, bet sagrauto padomju Latvijas rūpniecību: “Hei, baltkrievi! Te ir mūsu kādreizējā rūpnīca “Radiotehnika”. Varam iemācīt!”
Ekrānuzņēmums no “Twitter”


Apgalvojumi par Latvijas PSR (LPSR) industrializācijas nesto svētību nāk komplektā ar jūsmu par padomju laiku demogrāfisko situāciju, kad iedzīvotāju skaits republikā neapturami audzis iepretī tagadējai “briesmīgajai izmiršanai”.

Kopš augusta parādījusies vēl jauna nots – stāstiem piekabina frāzes, kuru jēga ir aptuveni šāda: “Nu, baltkrievi, vēlaties, lai jūsu uzņēmumi izskatītos tāpat kā Latvijā?”

Šim virzienam pievienojies pat nesenais saskaņietis Vjačeslavs Dombrovskis, kurš tviterī publicēja bijušās “Radiotehnikas” Imantā graustu pirms nojaukšanas un tekstu: “Hei, baltkrievi! Te ir mūsu kādreizējā rūpnīca “Radiotehnika”. Varam iemācīt. Hmm, vismaz ekonomikas jomā mums būtu labāk paklusēt.”

Apmēram tas pats teikts par rūpnīcas RAF paliekām Jelgavā – arī “Belaz” tāds drīz izskatīšoties.

Protams, par dažiem gadījumiem var diskutēt, taču padomju okupācijas gados tapusī, uz militārrūpniecisko kompleksu orientētā smagā rūpniecība nevarēja pastāvēt brīvā tirgus apstākļos.

Patiešām – no 1940. līdz 1990. gadam rūpniecības produkcijas apjoms Latvijā pieauga 60 reižu, krietni virs vidējās PSRS statistikas. Taču vai tas nesa pārticību pakļautajai Latvijai un tās iedzīvotājiem?

Reklāma
Reklāma

Trofeju iekārtas

Vēsturnieki un ekonomikas pētnieki LPSR rūpniecības attīstību dala vairākos posmos.

Pirmais praktiski sākās 1946. gadā, kad Latviju atbilstoši “sociālistiskajai industrializācijai” pārslēdza no ierastās, uz iedzīvotāju vajadzībām orientētās pārtikas un vieglās rūpniecības uz smago rūpniecību, kas vispirms bija vajadzīga PSRS militarizācijas uzturēšanai.

Okupācijas brīdī Latvija nebija atpalikusi agrāra valsts, kā to nebeidz stāstīt propaganda. Nākotnē rūpniecība būtu attīstījusies pēc normāliem tirgus likumiem, integrēta pasaules ekonomikā.

No neatkarības laikiem bija palikusi gana kvalitatīva radioelektroniskā joma, tāpat pārtikas un vieglās rūpniecības uzņēmumi. Bija labi attīstīta infrastruktūra, kvalificēts darbaspēks.

1939. gadā Latvijā saražoja 43 700 radioaparātus, bet visa milzīgā PSRS 1940. gadā jau ar okupēto Latviju statistikā spēja saražot vien 160 500 radioaparātus.

“Šeit varēja bez lieliem kapitālieguldījumiem ātri uzbūvēt lielus rūpniecības uzņēmumus, jo bija pietiekami daudz vēl pirms Pirmā pasaules kara būvēto rūpnīcu korpusu ar dzelzceļa pievedceļiem, noliktavām un visu citu nepieciešamo infrastruktūru,” norāda vēsturniece Daina Blei­ere.

Esošās ražotnes varēja paplašināt samērā viegli, bez pārlieku lielām investīcijām.

Padomju laika ekonomikas pētnieks Juris Prikulis uzsver, ka investīcijas LPSR rūpniecības tehnoloģijās pirmajos pēckara gados bijušas niecīgas – no 1946. līdz 1953. gadam kapitālieguldījumi Latvijas rūpniecībā veidoja 0,43% no visiem kapitālieguldījumiem PSRS rūpniecībā.

Liela daļa it kā jauno iekārtu patiesībā bija no sakautās Vācijas atvestie 20.–30. gadu darbgaldi un līnijas – tajā brīdī jau fiziski un morāli novecojuši.

intensificēja, pieņemot papildu strādniekus un pārejot uz vakara un nakts maiņām, kā tas notika VEF, ”Rīgas vagonu rūpnīcā” (agrākā “Vairogs”), ”Rīgas audumā”.

Vēl ne dramatiski, tomēr jau iezīmējās tehnoloģiskā atpalicība no pasaules standartiem. Turpmāk tā tikai auga.

Ekstensīvais ceļš

“Pagātnes slepkavas. Kāpēc Baltija iznīcināja savu rūpniecību.” “Padomju rūpniecība, kuru iznīcināja nacionālisti.” Šādi un līdzīgi virsraksti regulāri parādās Krievijas portālos.
Ekrānuzņēmums no “Baltnews”

Līdz 50. gadu vidum iepriekšējās kapitālistiskās rūpniecības tradīcijas un pagaidām salīdzinoši augstais tehnoloģiskais līmenis patiešām nodrošināja ražošanu, kas daudzmaz kalpoja Latvijas un tās iedzīvotāju interesēm.

Bet 50. gadu beigās iespējas kāpināt LPSR rūpniecības jaudas ar vietējo resursu palīdzību bija izsmeltas. Bija laiks sākt domāt par modernizāciju un reformām, ko arī vēlējās Eduarda Berklava nacionālkomunisti, taču pēc viņu sagrāves 1959. gadā un Maskavai izdabājošā Arvīda Pelšes nākšanas pie varas republika aizgāja absurdo ekstensīvās industrializācijas ceļu.

Ignorējot vietējās intereses un iespējas, sākās aizrautīga aizvien jaunu uzņēmumu un cehu būve. Pretēji ekonomiskajai loģikai, izejvielas, darbaspēku, energoresursus veda uz Latviju, lai pēc tam saražoto atkal vestu prom pa visu plašo PSRS.

“Rūpniecība pārvērtās par nozīmīgāko migrantu iesūkšanas objektu un reālu draudu latviešu nācijas saglabāšanai,” raksta ekonomikas profesors Pēteris Guļāns (1920–2017), kurš pats reiz darbojās LPSR ekonomiskās attīstības plānošanā.

Jā, 60.–70. gados tapa desmitiem jaunu uzņēmumu, būvēja gāzesvadu, cēla Pļaviņu, Rīgas HES, jaunus daudzstāvu dzīvojamo namu masīvus, taču tas viss bija domāts uzpūstās industrijas apkalpošanai un tiem, kurus atsūtīja tajā strādāt.

Jaunas rūpnīcas slēja ne jau tāpēc, lai aplaimotu LPSR, bet tādēļ, ka aprēķini liecināja – Latvijā būvēts uzņēmums dod vairāk rubļu nekā citur.

No Maskavas kontrolētā industrializācija LPSR iedzīvotāju labklājību neveicināja – gluži pretēji. PSRS nepraktizēja nacionālā koppprodukta (IKP) aprēķināšanu uz vienu iedzīvotāju, tomēr mūsdienu aprēķini liecina, ka 1940. gadā Latvijā šis rādītājs bijis par 57% augstāks nekā vidēji PSRS.

Nākamajās desmitgadēs tas pakāpeniski kritās ar tendenci līdzināties pārējās padomju zemes situācijai. 1967. gadā IKP uz iedzīvotāju vēl bija par 40,8% augstāks, bet 1989. gadā vairs tikai par 21,4%.

PSRS sistēmā lielu daļu nacionālā ienākuma aprija militārais sektors. Padomju armijas klātbūtnes ietekmes Latvijas teritorijā pētnieks Ilgonis Upmalis atzīmē, ka 80. gados militārā produkcija PSRS rūpniecības kopproduktā veidojusi 20–25%.

Jaukā demogrāfija

Ekrānuzņēmums no “Rubaltic”

Ražošanas efektivitātei, modernizācijai padomju apstākļos pievērsās maz. Konkurenci padomju parauga saimniekošana neparedzēja vispār.

“Valsts uzņēmumiem galvenais bija izpildīt ražošanas plānu, kura galvenais rādītājs bija produkcijas kopapjoms. Produkcijas kvalitāte un tas, vai tā vispār kādam ir vajadzīga, ražotājus maz interesēja,” tā Daina Bleiere.

Vēsturnieks Gatis Krūmiņš “Latvijas tautsaimniecības vēsturē” norāda, ka tieši 60. –70. gados Latvijā izveidojās pārspīlētā, pēc struktūras nesabalansētā rūpniecība un Latvijas saimnieciskā integrācija PSRS sasniedza ļoti augstus apmērus.

Kad PSRS ekonomiskā sistēma sabruka, tam bija ļoti negatīvas sekas.

Smagā rūpniecība nevarēja nodrošināt iedzīvotāju dzīves līmeņa kāpumu, kāds līdz 60. gadu vidum tiešām bija vērojams. Toties sāka augt patēriņa preču deficīts un plauka tā pavadoņi – blata sistēma un specveikalu tīkls privileģētajai padomju pilsoņu daļai.

Republikai no attīstītās industrijas bija maz labuma, jo peļņa nonāca PSRS centrālās varas rīcībā un nekādi nepalīdzēja vietējo sociālekonomisko problēmu risināšanai.

G. Krūmiņš, izmantojot arhīvā pieejamās bilances, aprēķinājis, ka laikā no 1960. līdz 1980. gadam PSRS budžets savām vajadzībām paturēja 23% no visiem Latvijas teritorijā gūtajiem ieņēmumiem.

Lielākais un tālejošākais posts no padomju parauga industrializācijas bija praktiski nekontrolētā strādnieku ieplūdināšana. Tādēļ dīvaini lasīt apgalvojumus, ka “pie padomju varas latvieši dzima, bet neatkarības laikos vairs ne”.

Demogrāfe Pārslas Eglīte konstatē, ka posmā no 1960. līdz 1989. gadam iedzīvotāju skaita pieauguma rādītājs no migrācijas krietni pārsniedz to, kas ataino uz vietas dzimušo bērnu skaitu. Kāds brīnums, ja 1989. gadā Latvijas PSR bija 2,6 miljoni iedzīvotāju.

Atcerēsimies, ka latviešu viņu starpā bija labi ja 52%. Tikai 1960.–1985. gadā vien Latvijā no Krievijas un citām republikām ieplūdināja 292 tūkstošus migrantu, kas lielākoties apmetās Rīgā.

Pieplūdumi parasti sakrita ar jauna uzņēmuma atvēršanu un gadu griezumā varēja svārstīties no dažiem, līdz pat 15 tūkstošiem. Pretēji tirgus ekonomikai būvētā padomju Latvijas ekonomika bija pilnībā atkarīga no centralizēti piegādātām izejvielām, darbaspēka.

Ir daudz iemeslu, kādēļ padomju laika ražošanas uzņēmumi nespēja piemēroties jaunajiem apstākļiem un 90. gadu sākumā reiz varenā rūpniecība vienkārši sabruka.

“Iespējams, pats svarīgākais iemesls bija pusgadsmitu ilgusī gandrīz pilnīgā atrautība no Eiropas un pasaules un integrācija PSRS sociālistiskajā ekonomikā,” uzskata profesore Bleiere.

Absurda standartizācija un totāla unifikācija

No Latvijas PSR Radošo savienību plēnuma rezolūcijas 1988. gada 2. jūnijā: “Gandrīz 50 gadus Latvija galvenokārt traktēta kā teritorija, kurā izdevīgi izvērst efektīvus ražošanas spēkus.

Pēckara rūpniecības attīstības koncepcija ir balstījusies uz vienpusīgu ekonomikas politiku, pārforsējot ražošanas līdzekļu ražošanas attīstību un republikas urbanizāciju.

Šāda rūpniecības organizācijas politika radījusi milzīgus zaudējumus Latvijas kultūrā, būtiski kavējusi sociālās infrastruktūras attīstību, pagausinājusi iedzīvotāju labklājības pieauguma tempus.

Primitīvā tehnoloģija, absurdā standartizācija un totālā unifikācija, kā arī pārmērīgās ražošanas programmas ir novedušas pie rūpnieciski ražoto lietu vulgarizācijas, to morālas un tehniskas īsmūžības.

Ekstensīvā ražošanas politika turpinās. 1987. gadā republikas iedzīvotāju skaita pieaugums starprepubliku migrācijas rezultātā sasniedza 18,8 tūkstošus cilvēku.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.