E. Līcītis: – Jūs kandidējāt Vidzemē, braucāt pa apgabalu, stāstījāt vēlētājiem, ko domājat. Un viņi ko? Nepieņēma sociāldemokrātijas idejas? 33
– Pie cilvēkiem gājām, es centos daudz kur piedalīties. Auditorijās izjutu visai labu atsaucību, jo runāju par lietu, saucu ciparus un veicamos darbus. Reāli un piezemēti, kā sociāldemokrātiem būtu jārunā. It kā daudzi piekrita, ka svaru kausā nevar būt vieni labējie, ka laiku pa laikam politika un cilvēki pie varas jāpārsver. Arī pieeja budžetā ir vienāda, “žņaugšanas” ideja tiks turpināta. Klātienē pret mani nebija uzbrūkoša attieksme kā pret dažiem citiem politiķiem, taču ģeopolitisko apstākļu dēļ – nenobalsoja. Bet ja tagad sankciju karš iet plašumā? Kas notiek ar piena lopkopjiem, pārtikas ražotājiem, autopārvadātājiem? Neapmierinātība ar valdību var augt augumā. Jā, tagad Vidzeme ir stipri nacionāla, tur arī “Vienotībai” bija lielākais atbalsts, kamēr mums – saruka. Taču arī Latgalē ir zemāks rezultāts, dabūjām pa biksēm – jāskatās, kā tas gadījies.
– Pieņemsim, ka būtu vairāk veicies jums, Sudrabas kundzei būtu labāks rezultāts – tur sanāktu valdība? Ko jūs darītu pie varas?
– Būtu jāsāk ar ažiotāžas mazināšanu par rīt iespējamo karadarbību. Nemaz nerunāsim, cik budžeta miljonus izdos par bruņošanos. Es gribu Lembergu citēt – ja mēs esam NATO un no nabadzīgas valsts budžeta prasa izlikt 2% aizsardzībai, tad izvietojiet Latvijā kādas ražotnes. Patronu ražotnes vai bruņutehnikas remontdarbnīcas, vienalga ko. Radīsim darba vietas, drusku pelnīsim, nevis maksāsim citiem, kas ražo priekš bruņošanās.
