Igauņus var saukt par e-lietu čempioniem. Varbūt vajadzētu pāris risinājumu un reformu aizņemties no kaimiņiem, piemēram, e-veselības sistēmu? 9
Igauņi ir IT lietu čempioni nevis cilvēku, resursu vai uzņēmumu dēļ, bet pateicoties Igaunijas valdības rīcībai, tam, cik ātri un efektīvi viņi strādā un ievieš jauninājumus. Vai igauņi ir labāki IT lietās par mums, es vēl pastrīdētos, taču viņi visu spēj ieviest krietni ātrāk un labāk. Ņemt piemēru no gatava risinājuma nevar – kamēr ieviesīsim risinājumu, tas jau būs novecojis. Ieviešot gatavus risinājumus, parakstīsim spriedumu visu laiku būt otrajiem. Nedomāju, ka Latvijai tas būtu vajadzīgs.
Vēl cīnāmies ar 4G internetu, taču jau strādājam pie 5G tehnoloģijām. Internets joprojām ir labs, kaut gan nedaudz esam sabremzējušies. Nav tā, ka, mēģinot pārlēkt uzreiz divus līmeņus, iepriekšējos tehnoloģiskos risinājumus pametam puspabeigtus?
Šodienas tehnoloģijas samazina lielo gigantu peļņu. Tehnoloģijas kļūst lētākas, bet lielie uzņēmumi nav pārāk ieinteresēti attīstīt tehnoloģiju, kamēr nav izdomājuši, kā tai uzlikt skaitītāju. Latvijā 4G varēja būt divus gadus agrāk, varēja būt arī lētāka televīzija, taču izveidojās situācija, kura bija bīstama lielajiem uzņēmumiem.
Ja vēlamies attīstību, jāstrādā pie jaunākajām tehnoloģijām, tostarp 5G. 4G tomēr daudzus pakalpojumus nenodrošina. 5G būs pavisam cits ātrums, kas palīdzēs daudzās nozarēs. Basketbola hallē redzi, kā bumba iekrīt grozā, bet šodien šo epizodi var paspēt redzēt vēlreiz telefonā, skatoties spēles tiešraidi. TV tik lēnu internetu vēl var atļauties, taču ir daudzas nozares, kur tas neiet cauri – transporta vadībā, finanšu operācijās biržā u. c. Pussekundi nokavē un priekšrocība jau ir citiem.
Kāpēc 4G Latvijā nebija jau agrāk?
Frekvenču diapazons, kuru vēlāk sadalīja 4G, vēsturiski piederēja “Baltcom”. Izmantojot šo frekvenci, mēs vienojāmies ar piegādātājiem – “ZetCOM” – un eksperimentāli uzstādījām četras 4G bāzes stacijas. Jau 2008. gadā 4G strādāja Rīgā! Tad parādījās jautājums par frekvenču izmantojumu. Mums frekvenču izmantošanai bija licence līdz 2012. gadam. “LMT” uzreiz sāka kliegt, ka tādam uzņēmumam, kurš neko nemāk un neko nesaprot no sakariem, kurš neattīstās, nedrīkst būt tāda frekvence. Mēs parādījām, ka 4G jau strādā. Varat iedomāties, kāds tas bija drauds mobilajiem operatoriem? Mēs viņus apsteigtu ar 4G ieviešanu! Tad Ministru kabinets pieņēma fantastisku lēmumu. Es neticēju, un tā bija mana kļūda, ka civilizētā valstī var atņemt frekvenci. Mani brīdināja, taču neticēju. Valdība pateica – 4G standartu Latvijā ieviesīs no 2012. gada, lai gan mēs bijām gatavi jauno standartu ieviest jau ātrāk. Līdz ar Ministru kabineta lēmumu, kaut arī frekvencei mums bija licence, strādāt pie 4G nevarējām.
Man piedāvāja divus variantus – uzreiz atteikties no licences vai pēc diviem gadiem, kad būtu frekvences izsole. Frekvenci nopirka visi trīs mobilie operatori. Mēs tāpat paņēmām pusi no frekvences diapazona, taču, kad arī digitālo televīziju atdeva “Lattelecom”, sapratu, ka šī attieksme man nepatīk un drīz vien aizgāju.
Uzskatu, ka nobremzēt 4G attīstību par četriem gadiem bija noziegums. Valsts izvēlējās neizdevīgu, dārgu digitālās televīzijas piedāvājumu. “Baltcom” projektu varēja paveikt piecreiz lētāk un efektīvāk, un arī cenas būtu patērētājiem zemākas. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka telekomunikācijās lētāks nenozīmē sliktāks – pakalpojuma lētums nozīmē attīstību.
Es saprotu, ka valsts ar šo izvēli stutēja “Lattelecom”, kam tolaik negāja pārāk spīdoši, taču valstiskāk būtu izvēlēties izdevīgākos piedāvājumus.
Kura pusē esat jūs – Bindes pusē, kurš negrib “LMT” apvienošanu ar “Lattelecom”, vai Gulbja, kurš grib?
Es neesmu neviena pusē. Nevar būt kāda pusē, kamēr valsts nav definējusi, ko grib. Šobrīd rodas iespaids, ka uzņēmumu apvienošana ir kāda interesēs.
Ja kompānijas apvienos, tad noteikti būtu jāatdala maģistrālo telekomunikāciju tīkls, ko var atstāt arī valsts īpašumā, un klientu apkalpošana jāuztic kompānijām, kuras nav saistītas ar maģistrālo tīklu turētājiem. Tādējādi saglabātos konkurence. Uzskatu, ka apvienojoties noteikti nobremzētos attīstība. Jo lielāks monstrs, jo mazāka steiga un lielāks miers – viņiem vairs neko nevajadzēs. Konkurentiem, protams, patiktu, ja neapvienotos. Bet kompāniju apvienošanās ir pasaules prakse un, domāju, ka no šīs globalizācijas neaizbēgsim.
Ekonomikas ministrs, arī premjers, izteikušies, ka apvienot abus telekomunikāciju milžus var, taču nezaudējot kontrolpaketi. Ko sakāt par šo ideju?
Es piedāvātu visiem apspriest trīs elementārus pamatjautājumus. Pirmkārt, vai gribam saglabāt telekomunikāciju nozari valsts ziņā vai atdot. Pagaidām izskatās, ka gribam saglabāt. Otrkārt, vai gribam pakalpojumus eksportēt? Esam pierādījuši, ka Latvijas speciālisti ir gana labi un varam būt konkurētspējīgi. Treškārt, jānodrošina maksimāla konkurence. Pēc tam var skatīties – apvienot, sadalīt, atdalīt vai vēl ko citu. Iegūt atbildes uz šiem jautājumiem ir nepieciešams nozares attīstībai.
Ja negribam vairs attīstīt sakaru nozari, tad jāpārdod kaut vai “Telia”, jāsaņem nauda un tālākie jautājumi vairs nav risināmi. Ja gribam nozari attīstīt, tad jāsaprot, kā to izdarīt. Attīstība nevar notikt, muļļājoties Latvijā – jāiet ārpus. Nevar veidot rūpnīcu, kas ražos riepas tikai Latvijai. Tas ir muļķīgi. Uzskatu, ka ar telekomunikācijām mēs mierīgi varētu ielauzties starptautiskā tirgū, taču ir liels “bet”. Telekomunikācijās visvieglāk būtu ieiet kaimiņvalstu tirgū, piemēram, kā “Bite” iegāja Latvijā. Taču kaimiņvalstīs viss jau pieder “Telia”, arī Latvijā viņiem taču daļēji pieder gan “Lattelecom”, gan “LMT”. Domājat, ka ir iespējams ieiet Somijā vai Zviedrijā? “Telia” to nevajag, jo viņi tur jau valda. Līdz ar to vienīgais veids, kā eksportēt telekomunikācijās, ir tikt vaļā no “Telia” – tādu partneri mums nevajag. Kamēr “Telia” būs teikšana abās kompānijās, nekur mēs netiksim.
